Gudrais zirgs.

15. A. 531. 554. Skolnieks V. Barkovskis Latgalē.

Seņ seņejūs laikūs vīnā molā dzeivuoja treis bruoļi: vīns muķis, div gudri. Muote jīm jau seņ beja nūmyruse un palicis tikai tāvs, kurs ari dīzgon vacs. Vosor pūrā jī nūpļuovja sīnu un sametja vīnu lelu skaudzi. Sīns beja ļūti lobs. Vosor sīnu naizvedja, tuadēļ ka beja pūra lūti slaps un navarēja ībraukt. Kad zīmā pūrs jau beja sasalis, bruoļu tāvs guoja apskatīt sīna, varbyut jau dreiži varēs vest. Nūguojis vecs redz, ka jau skaudzes suonūs izgrauzts sīnā lels caurums. Jis dūmoj: kas par breinumu. Jis apsavērīs atīt uz muojom, pasoka sovim dālim, ka tai un tai nazkas zūg sīnu. Tī nūzabreinoj: "Kas tur var myusu sīnu zagt?"
Tad tāvs aiziet ūtrā dīnā vārtūs sīna un redz, ka izāsts vēl vairuok. Tagad jis navar saprast, kas tū sīnu var zagt. Atguojis vec's soka uz vacuokū, gudrū dālu: "Dēleņ, tev juoīt sīnu sorguot; ka na, to izzags vysu, nabyus kuo gūteņai īdūt."
Vacuokais dāls tāvam paklausa, pīcap gaļis, nūpierk vīnu pačku tabaka un aizīt sorguotu. Nūguojis pi skaudzes, jis apād vysu pīcaptū gaļi, izpeipē tabaku, apīt jam mīgs, līkās pi skaudzes un aizmīg. Reitā pozamūstas - sīns otkon izzogts, un aizīt uz muojom. Atīt uz muojom, tāvs vaicoj: "Nu, dēleņ, kū rēdzēji?"
Dāls atbild: "Nikuo, tētēt, naredzēju, suņi rej, lopas čaukst, vylki gaudoj - nav nikuo."
Tāvs nūzabādoj, ka vacuokais dāls nikuo nasakēra, un soka uz vidējū dālu: "Ej tu, dēleņ, sorguotu, varbyut kaut kū nūsorguosi."
Vidējais dāls tāvam paklausa, pajam gaļis vēl vairuok, nūpierk tabaku, pajam maizes un aizīt sīna sorguotu. Nūīt nu vokora, apād maizi ar gaļi, izpeizē tabaku, līkuos i guļ. Pazamūst reitā - zogts sīns, zagļa nav. Jis bēdīgs īt uz muojam. Muojuos tāvs dūmoj : "Šitys gon byus zagli sagivis," un vaicoj jam: "Nu, dēleņ, kū redzēji?"
Dāls atbild: "Nikuo, tētēt, naredzēju, suņi rej, vylki gaudoj, lopas čaukst - nav nikuo."
Tāvs palīk bēdīgs un nazyna, kū tagad darīt, kai byutu sa gyut zagli. Tad muļkeits, uz cepļa sādādams, soka: "Tēt, palaid māni sīna sorguotu, varbyut es zagli sagyušu."
Tāvs atbild: "Kū tu sagyusi, muļkeits, kad gudri nevarēja sagyut?"
Muļkeits suoc prasītīs cīši un tāvs, moz dūmuodams, taipat muļkeiti palaidja sīna sorguot. Jis pajēmja drusku gaļas, tabaka un aizguoja. Aizguoja ap skaudzi un skatējuos, kas byus tuoļuok. Atstaigoj ap skaudzi jis da pusnakša. nikuo naredz. Tad pēc pusnakšu klausuos: nazkras atskrīn, zemja vīn nūreib. Jis aizzaraun aiz skaudzes un gaida, kas byus tuoļuok. Verās: ūtrā pusē skaudzes ļūti smuks zyrgs ād sīnu. Jis apskrīn dreiži ap skaudzi un keruos zyrgam īmovūs. Zyrgs parauga rautīs, bet navar, muļkeits stypri īzakērīs īmovūs. Kad muļkeits zyrgu sagiva, sādās tam mugorā un aizjuoja uz sātu. Muojuos muļkeits sovu zyrgu īspīdja sovā stallī. Zyrgs beja ļūti smuks: vīna spolva zalta, ūtra sudobra, pīŗā saule. Tāvs vaicoj muļkeišam: "Nu, dēleņ, kū tu redzēj?"`
Muļkeitis tāvam nasoka, ka sagiva zyrgu. ,Jis soka: "Nikuo zav, lopas čaukst, suņi rej, vylki gaudoj."
Tad tāvs syuta muļkeiti vēl sorguot, varbyut nūsorguos. Muļkeits pajam vīnu pačku tabaka, gaļas pīcap un īt sorguotu. Nūīt, apād gaļi, izpeipej tabaku, sāstās pi skaudzes un gaida, kas byus tuoļuok. Pēc pusnakšu klausuos: atskrīn, zeme vīn nūreib. Muļkeits dūmoj: "Kas te tai brīsmīgi var skrīt, ka zeme nūreib?"
Veruos: atskrīn vēļ smukuoks zyrgs. Muļkeits nūzabeist, stuojuos aiz skaudzes un stuov. Zyrgs pīskrīn pi skaudzes un ād sīnu, muļkeits keruos zyrgam īmavūs un tur. Zyrgs raunās, bet muļkeits zyrgu satur. Tad sāstās mugorā un juoj uz muojom. Nūjuojis zyrgu tyuleņ īspīž sovā stallī un īt uz ustobu. Iīt, tāvs vaicoj: "Nu, dēleņ, sakēri kautkū?"
Muļkeitis tāvam nagrib sacīt, ka zyrgu sakēre. Jis atbild kai parosti: "Lopas čaukst, suņi rei, vylki gaudoj."
Tāvs aizīt, pazaver: sīns drusku ir zogts. Muļkeits soka: "Tēt, palaid mani vēl sorguotu, mož (varbūt) es kaut kū nusorguošu. Tāvs, nikuo nadūmuodams, taipat muļkeiti palaiž. Muļkeits pīcap daudz gaļas, nūpierk divas pačkas tabaka un aizīt uz skaudzi sorguotu. Aizīt, sāstas pi skaudzes, apād gaļi izpeipej tabaku un staigoj ap skaudzi. Staigoj, staigoj - palīk garlaicīgi, vys nikuo nav. Daīt pušnakts, klausuos: nazkas atskrīn, zeme nūreib vēļ cīšuok. Muļkeits aizskrīn aiz skaudzes un klausuos, kas byus. Zyrgs, pīskrējis pi skaudzes, ād sīnu. Muļkeits dreiži keŗās zyrgam īmavūs un tū saker. Šitys zyrgs beja nu vysu tūs, kur sakēŗa, smukuoks. Vysas spolvas beja zalta un pīŗā beja zvaigzņe. Zyrgs rauga raustītīs, bet muļkeits tikkū tū nūtur. Tad jis sāstas tam dreiži mugorā un juoj uz muojom. Zyrgs beja ļūti lobs un brīsmeigi dreizs. Muļkeiti uz muojom tys aiznesja kai pa vēju. Nūjuojis uz muojom, muļkeits sovu zyrgu tyuleņ īspīž sovā stallī, tad īt ustobā. Tāvs vaicoj: "Nu, dēleņ, kū tagad tu tur sakēri?"
Muļkeits atbild: "Nikuo naredzēju, vējs pyuš, nav nikuo." Tad tāvs aizīt ūtrā dīnā un sīns vairuok nav zagts. Un pūrs kai stypruok sasal, tāvs sīnu savad muojuos.
Trešā dīnā muļkeits, atsasēdīs uz vīna naskaistuokuo zyrga un skaistuokūs turādams nu molas, juoj uz tiergu puordūt. Jis izjuoj agri, lai tāvs ar bruoļim naīrauga. Juoj car nazkaidu ķēniņu. Kēneņš īrauga muļkeiti ar zyrgim un soka kolpim: "Kas tur juoj ar taidim skaistim zyrgim? Pasokīt jam, lai jis atjuoj uz manim šeit pilī. Varbyut jis varātu man īt pa kolpu. Es gribu ari nūpierkt sev tūs skaistūs zyrgus."
Sulaiņi soka muļkeišam: "Juoj tu pi kunga, jam tevis vajagūt."
Muļkeitis juoj uz kēneņa pili. Ijuoj pilī, kungs soka: "Uz kurīni tu dūmoj tūs zyrgus vest?"
Muļkeits atbild: "Uz tiergu vesšu puordūt."
Kungs soka: "Puordūd tu jūs maņ! Cik tev vajag?" Muļkeits soka: "Dūd man tyukstūšu par divējim smukuokim,"
Kungs smukuokūs nūpierka, bet nasmukuokū muļkeits paturēja sevim. Tad kungs atkon soka: "Man pošlaik pītryukst vīna kolpa, varbyut tu vari īt pi manis par kolpu?"
Muļkeitis, radzādams: kēneņš ir lobs, nav borgs, īt pi juo par kolpu. Muļkeitis īzastuojas pi kunga un kolpoj gūdeigi. Vīnu reizi kēneņš agri reitā muļkeiti syuta juot par mežu uz
nazkaidu vītu. Mulkeitis, pajēmis sovu zyrgu, juoja pa mežu, kur pavēlēja kēneņš. Juoj iis tymsā - veruos: vīnā vītā speid ļūti smuka guns. Myļkeitis juoj tuos guns pasavārtūs, bet zyrgs soka: "Najuoj tur pi guns! Jo tu juosi, tev vēļuok byus slikti."
Muļkeits zyrga npaklausa un juoj uz tū vītu, kur nazkas speidēja, veruos: ļūti spūdras spolvas. Muļkeitis, nūkuopis nu sova zyrga, pajam spolvas. Kai juos karmynā ībuož, tai speidēt puarstuoj; kai izvalk uorā, tai speid. Atjuojis uz pili, jis par sovom atrostom spolvom nikuo nascēja.
Kad nakti muļkeišam vajadzēja uz stalli īt pasavērt zyrgu, jam ar tuom spolvom beja ļūti 1abi: kad izvylka nu kabatas, koč tymsā klāvā - tyuleņ speid. Muļkeits kotru vokoru staiguoja uz klāvu ar spūdrom spolvom bez guns. Vīnu vokoru, kad muļkeits īt uz klāvu, tū īrauga cyti kolpi. Jī par tū, ka muļkeišam ir taidas spolvas, paziņoj kēneņam. Nūīt vokorā pats kēneņš un veruos: patīši muļkeišam ir taidas spolvas. Tad kēneņš uz muļkeiša ļūti sazadusmoj, ka viņam nav taidu spolvu, un soka uz muļkeiti: "Man ir lels duorzs un tymā duorzā vīna uobeļnīca, kuramā zalta uobūļi. Kotru nakti tīis uobūļbs nazkas zūg un nikas tuo zagla navar sakert. Kab tu man tū zagli sakartu un atvastu uz manim. Bet jo naatnessi, tad tev golva byus nūciersta."
Muļkeitis sajēmis tū ziņu, bēdeigs vylkuos uz klāvu pi sova kumeliņa puorsarunuot, kas tagad byus. Zyrgs muļkeišam soka: "Redz, es tev sacēju: najem tuos spolvas, byus slikši! Nu itai bāda na bāda, tyoļuok byus vēl leluoka bāda."
Tad muļkeitis prosa: "Kū man tagad dareit?"
Zyrgs atbild: "Tys putyns, kas zūg uobūļus, atsarūn jyurā. Sēstīs uz manis, mes juosim uz tū jyuru!"
Tad ūtrā dīnā agri muļkeitis sādās uz sova sagiutuo zyrga un juoja uz tū jyuru. Tad zyrgs soka uz muļkeiti: "Tagad atīs tys putyns zam dēleiša. Tu paklusom damuovis kluotyn pēški vīn gyun zam tuo dēleiša un tu jū sagyusi!"
Muļkeitis aizguoja uz jyuru un pēc nailga laiceņa sazacēļās lels vējš. Muļkeitis laidēs jyurā un muovja uz prīkšu, nūkēris putynu un samīdzis, nu vysa spāka muovja uz molu.
Kad muļkeits izguoja nu jyuras, zyrgs pīskrēja pi molas un nu prīcas aizzarēce, kad īraudzēja muļkeiti ar putnu rūkuos. Tad muļkeits ar putnu sādās sovam zyrgam mugorā un juoja prīcīgs uz pili.
Kēneņš pajēmja tū putynu, īlyka sovā kambarī, kurā vysod nu putyna beja spūdrs dīnu voi naktis, Tūmār kēneņš gribēja atrībtīs muļkeišam, jis navarēja izprast, kur tys muļkeits varēja dabuot tuo putyna. Muļkeitis otkon kotru vokor guoja klāvā bez guns un kad ībuozja spolivas kārmynā, tad otkon naspeidēja, un kad izvylka tai speidēja.
Catūrtā dīnā kēneņš otkon soka uz muļkeiti: "Tev vajag dabuot Saules meitas pyuru. Jo tu nadabuosi, tev byus golva zemē!"
Muļkeits nūskumst un nazyna, kū darēt. Nūguojis jis soka sova n zyrgam: "Kēneņš man pasacēja dabuot Saules meitas pyuru. Jo nadabuošu, man golva nūst."
Kumeļš soka: "Nabādoj, itei bāda na bāda, byus vē leluoka bāda. Sēstīs tagad man mugorā un juosim uz jyuru pēc Saules meitas pyura."
Tad muļkeits sādās uz sova zyrga un juoja uz jyuru. Nūjuojis jyuras molā nūkuopja nu zyrga un vaicuoja, kū dareit. Zyrgs atbildēja: "Ej tu tagad un maun jyurā, tur tev byus ūti gryuti, tūmār varbyut dabuosi."
Tad muļkeits muovja pa jyuru un veruos: taida lela skreine. Caldams tū skreini, muļkeitis tikkū nanūslīka jyurā. Tad sajēmja ūtru reizi spākus un nazkai izvylka pyuru nu jyuros. Pīguojis pi zyrga, muļkeitis sādās tam mugorā un juoja uz kēneņa pili. Kad muļkeits ar Saules meibas pyuru īzaroduos pi kēneņa pilī, tad kēneņš navarēja nūzabreinuot, kur muļkeits varēja dabuot tū pyuru.
Catūrtā dīnā kēneņš otkon soka uz muļkeiša: "Tagad tev juodaboj pate Saules meita, kura atsarūn tamā pat jyurā. Jo tagad dabuosi patis Saulis meitas, tad tev tei Saules meita lai byus par sīvu un muna vysa kēnests lai tūlaik pīder tev. Bet jo nadabuosi - golva nūstyn tai kai tai."
Muļkeits, tū izdzierdis, nūzabeiduos, un nazynuodams, kū darēt guoja meklēt paleiga pi sova zyrga. Zyrgs soka: "Redz, voi es tev nascēju: naņem tūs spūdruos spolvas byus slikši! Tu manis naklausēji. Nu nikuo varbyut izzagrīssimīs nu ituos bādas. Tagad Saules meita atsarūn jyurā. Man ir taids spāka uobūļs, varbyut tev tur vajadzēs karuot, tad es tev īdūšu uobūļi."
Nūjuoj jis jyuras molā, tad tur kumeļi palaidja ganētīs zuolē. Sazacēlēs leli vēji, suokuos auka. Muļkeits ļūti nūzabeistās un īnauga: atskrīn valns kluotyn un soka: "Īsim mes cīneitīs! Kuo tev vajag, varbyut šituos meitos?"
Muļkeits: "Jā, es gribu juos dabuot."
Valns vēl brīsmīguok sazadusmoj un skrīn uz muļkeiša viersā, sprausluodams, sorkonū guni spļaudams. Suoc jī ceinētīs, valns kai tik tai pīker, muļkeits reizē pi zemes. Tad pīskrīn
kluotyn kumeļš, īdūd iēst stypruo uobūļa pusi. Īt otkoal ceinītīs, vys valns stypruoks un sasyt muļkeiti. Tad kumeļš jam īdūd vysu uobūli un jis valnu nūsyst zemē. Tad Saules meitu izsādynoj uz zyrga, sāst pats un juoj uz ķēnesti. Kēneņš par taidu dorbu atdūd jam vysu ķēnesti. Muļkeits apsaprecei ar Saules meitu, atsauc uz pili tāvu ar bruoļim, dzeivoj un valdej tai pilē.