Gudrais zirgs.

16. A. 531. 550. F. Ankipāns no B. Vonogovas Ludzas apr Michalovas pagastā.

Dzeivuoja treis bruoļi: divi gudri, trešais muļkis. Nazynuoja jī, kas par naktim ēdja jūs auzas. Tāvs jūs syutēja auzu sorguotu. Pyrmuos naktīs guoja gudrī sorguotu, bet iī naguoja vys uz auzom, bet īguoja puynī un atsagula, tai jī nūgulēja vairuokas naktis, bet nikuo nasagiva. Kad atguoja muļka kuorta sorguot, tad jis nūguoja uz auzom un atsagula.
Ap pusnakts laiku, veras mulkis, ka atīt kēve ar zalta krēpem un smuku kumeļu. Kēve suoka ēst auzas, muļkis jū nūgivja. Tai kai jei uz muojom nabēdzja, tad muļkis uz muojom sovom ari jū navedja, bet nūsametja turpat ganīt. Reitā gudrī bruoļi muļka navarēja sagaidīt, tuodēļ guoja vārtūs, kū jis tik ilgi dora. Nūguojuši redz, ka pats gul, bet pī juo natuoļi ād ļūti smuka kēve ar skaistu kumeļiņi. Gudrī bruoļi, pajēmuši kēvi, braucja puordūt. Kumeliņš palyka pi muļka. Kad muļkis pazamūda, kumeliņš jam vaicoj: "Kur tova kēve?"
"Nazynu!" nūskumīgi atbildēja muļkis.
Kumelītis soka: "Meiļais puisītis, sēstīs man uz mugoras, laissimīs ceļā un dabuosim jūs."
Muļkeitis laidjās juot. Juodams īraudzēja ceļa molā nazkū speidūt - ļūti smuku putna spolvu. Muļkis pajēmja spolvu, ībuozja kuldā un atkal nūjuoja tuoļuok. Celā kumelinš vaicoj muļkam: "Kū tu tī pacēli?"
"Na, es tur nikuo napacēļu, tur vecis guni kurinuoja." atbildēja muļkis.
"Namaloj!" uzklīdza kumeliņš, "tur beja speidūša spolva, lobuok līc jū atpakaļ!"
Bet muļkis spolvu nalyka zemē, paturēja ozūtī. Kad nūjuoja uz pilsātu, gydrī bruoļi kēvi beja puordavuši jau kēneņam, bet pi kēneņa kēve nabeja mīrīga, bāga uz muļki. Muļkim juojūt car kēneņa pili, kēve tyulņ beja kluotu. Kēneņš uztraukts vaicoj, kas varēškūt apmīrinuot kēvi. Muļkis atsaucjās, ka šis varūt. Kēneņš pajēma jū uz sevi ar vysu juo mozū zyrdziņu. Kad muļkis naktī guoja kēneņa stallī, jis izvylka spolvu nu ozūtes un vyss stall's beja spūdrs. Tū nusavēra ari cyti kolpi. Kad muļkis atguoja nu staļļa un īlyka spolvu gultā zam spylvyna, tad
pats atsagula. Kolpi, pajēmuši spolvu, nūnesja kēneņam un pasaceja, ka šis kolps var dabuot taidu putnu, kuram byus tik smukas spolvas.
Reitā muļkis pīsacēļa, kēneņš jam pavēlēja braukt prūjom un meklēt taidu putnu, kuram byus taidas smukas spolvas. "Jo nadabuosi, tod golva nūst!"
Miuļkis īt uz zyrdziņu rauduodams un stuosta, ka lela bāda šam asūte, un raud ar asorom. Zyrdziņš atbildēja: "Šei bāda na bāda, ka nabyus leluokas. Sēstīs man mugarā, juosim un dabuosim zalta putnu."
Nūjuojuši pi jyuras, redz taidus putnus, kai tei spolva. ,Zyrdziņš tivuoiuos vīnam putnam. Putns nabāga - kai sēdējs, tai sēd. Ar lelom mūkom galīgi sagyun tū ūti skaistū putniņu, atnas un atdūd kēneņam.
Tagad kolpi jam pastuosta, ka jis vars dabuot pošu smukuokū meitu pasaulī. Tuodē kēneniš ūtreiz grīžas pi muļka sacīdams: "Jo tu maņ nadabuosi pošas smukuokuos meitas pasaulī, tad tev byus golva nūjemta."
Muļkis palyka ļūti skumīgs, nūguoja uz zyrdziņu lyugtu paleigu: "Lyudzams, gluob mani, jo naizgluobsi, napaleidzēsi munās bādās, tod man byus nuove."
"Redz, es tev sacēju, naaizkar skaistuos spolvas, nalīc azūtī, svīd zemē. bet tu naklausēij munas pavēles, gribādams skaistuos spolvas. Nu šei bāda na bāda, jo leluokas nabyus."
Padūmuoia drusku jis un soka uz muļka: "Sēstīs man uz mugoras, jūosim, kur kuojas munas nas!"
Jī nūjuoja aiz treis deviņom lejom, aiz treis deviņim kolnim, pavysam cytā kēneņa valstī. Tur staiguoja kēneņa meita pa uobuļu duorzu, kura beja skaistokuo meita pasaulī. Apsorguotuoji jai stuovēja pi suonu un sorgnoja, lai kas nanūzūg. Pēdējai pretim juoja smukais muļkeits ar smuku zyrdziņu. Kēneņa meitai jis ļūti patyka, tuodēļ sorg; atļuovja jai pasavyzynuot uz smukuo zyrdziņa zalta krēpem. Jautri jī obēji atsasāda pasavyzynuot uz pazeltītuo kumeliņa. Tai jī vyzynuodamīs nūjuoja uz kēneņu. Kēneņš ar prīcu aizskrēja jam prīškā. Jaunava nagrib pavysam pasavērt uz kēneņa, jo jis izzalykuos ļūti nasmuks. Lai gon kēniņam ļūti jei patyka, tūmār jei bāga nu juo par treis versti.
Pats kēneņš guoja maklātu padūma nu sulaiņim. Sulaiņi jam pasacēja: "Vars pataisīt tevi ļūti smuku tovs kolps, muļkeits." Tagad kēneņš nu sirds lyudza, lai jū muļkis pataisa par smuku. Bet muļkis navarēja un kēneņš pavēlēja jū sist zemē. Muļkis pasabeiduos nuoves un otkon treis reiz guoja lyugtīs nu kumeliņa, lai jū izgluobtu nu nuoves. Kumeliņš jam soka: "Šei līta ir pate gryutuokuo. Tagad tu izdari, kū es pavēlēšu. Sajem vīnu katlu, pīlej ar pīnu, ūtru ar yudini, obējus aizvuorej. Kad suoks virt, tad salej kūpā un stypri suoc vuorēt. Redzēsi, yudins un pīns byus pilnīgi sakusis, pasauc pi sevis kēneņi un vēlej jam līst īkšā. Jo jis naleist, tad mani pasauc. Tūlaik es tev īšu paleigā pašā grytajā laikā."
Muļķis, vysu sagatovējs, pasaucja kēniņu. Kēniņš nagrib leist korstajā kotlā.
"Jo pats īleissi pyrms un jo tev nabyus korsts, tad īleišu ari es," soka kēniņš.
"Ej, zyrdziņ, man paleigā, jo naīsi, tod nazyn kas nūtiks."
Zyrdziņš, izdzierdis muļķa saucīni, dreiži kluot un soka muļķam leist īkšā kotlā, pats drusku uz juo uzpyuta soltu dvašu. Muļkis īzleida nu kotla vēl skaistuoks, kai agruok beja. Kēniņš, šū radzādams, bez bailem ar prīcu īleida kotlā, lai gon jis tūlaik beja pašā viršonā un korstumā. Kotlā kēniņš napaspēja pat papeikstēt, jo dūmodams par smukumu, daboja golu.
Ar smuku meitu apsaprecēja muļkis. Uz kozom beja salasējīs pus kēnests, jo visi gribēja pasavērt smukuoko puora - jaunovas un jauniča. Tai vyss palyka mīrīgi, tik kēniņa radinīki drusku nūbāduoja, bet muļkis ar savu leigavu braukuoja ar zyrdziņu un kēvi prīcīgi pa zaļumim.