Gudrais zirgs.

17. A. 531. 550. 960. V. Borkovskis Latgalē.

Vienam ķēniņam pa naktim tika izmīdīta labība, sevišķi kvieši. Viņš sūta savus dēlus tīrumu sargāt. Vispirms aiziet vecākais dēls, apgulstas tīruma malā un nekā nenosargā. Otru nakti aiziet vidējais dēls, sāk skaitīt zvaigznes no gaŗa laika, tad aiz mieg un arī nekā neredz.
Trešo nakti iet jaunākais, ko vecākie brāļi turēja par muļķi. Tas sēd, sēd tīruma malā ilgu laiku - te pamana, ka nāk viens zirgs, lec tam mugurā un tura pie krēpēm cieti. Zirgs jūt, ka nevarēs tikt vaļā, sāk lūgties: "Palaid, lūdzams, mani vaļā, tu dabūsi trīs citus zirgus manā vietā!"
Jaunākais brālis atlaiž saķerto zirgu vaļā un pēc neilga laika atskrien arī patiešām trīs zirgi. Pirmajam zirgam bija viena spalva zelta, otra sidraba; otram bija visa sidraba spalva; bet trešais bija gluži mazs un izskatījās vājš. Muļķa-brālis sajem visus zirgus, aizved uz māju un ieliek stallī. Atnāk uz istabu, tēvs prasa: "Nu, dēls, vai nosargāji?"
Dēls atbild: "Ko nu pa tumsu nosargāsi?"
Vecākie brāļi aiziet uz stalli un ierauga tur divus ļoti skaistus zirgus. Trešais mazais zirdziņš bija palīdis apakš siles, tā kā brāļi to nemaz nepamanīja. Nu brāļi pajem abus skaistos zirgus un tūliņ aizjāj pasaulē laimi meklēt.
Rītā aiziet arī jaunākais brālis uz stalli un redz: skaistie zirgi pagalam. Viņš prasa mazajam zirdziņam: "Kur palika abi lielie zirgi .
Mazais zirgs atbild: "Tavi brāļi ar tiem aizjāja, bet mēs varam viņus panākt."
"Nu tad dzīsimies viņiem pakaļ!"
Mazais zirgs ,pieceļas kājās, jaunākais brālis sēstas tam mugurā un nu jāj, ka tik vējš svilp gar ausim. Drīz vien jau vecākie brāļi bija panākti. Šie lūdzas, lai piedodot, un jaunākais arī neko nesaka. Nu visi trīs brāļi jāj kopā un nonāk vienā pilsētā. Tur jaunākais brālis pārdod abus skaistos zirgus un dabū par tiem lielu naudu.. Tas pats kungs, kas nopirka tos zirgus, piejēma arī jaunāko brāli par kučeru. Vēcākie brāļi par to tik pasmējās un aizgāja projām.
Jājot uz kunga muižu, muļķa-brālis ierauga zemē ļoti skaistu zelta spalvu un paceļ to augšā. Zirgs saka: "Neņem tu to spalvu, tā būs tava nelaime."
Šis nemaz to neievēro un tik jāj tālāk. Muižā kungs tam uzdod zirgus kopt un pieliek tam vēl kādus kalpus klāt. Muļķa-brālis ar labprāt izpilda visus darbus, ko tam kungs uzliek. Reiz vienā vakarā viņš stāsta muižas kalpiem pasakas un piemin putnu ar zelta spalvām. Kalpi saka, ka tāda putna nemaz neesot, bet muļķa-brālis nu parāda tiem savu zelta spalvu. Kā spalvu ienes, visa istaba top gaiša un kalpi noskatās vien, mutes atplētuši. Citureiz kalpi aiziet pie kunga un izstāsta tam visu par zelta spalvu, pielikdami vēl klāt, ka kučērs zinot, kur tāds putns dzīvojot. Kungs liek tūliņ saukt kučēru šurp un pasaka tam: "Dabū tu man to zelta putnu rokā! Ja tu nedabūsi es likšu tevi pakārt."
Jaunais kučērs, to dzirdējis, aiziet raudādams uz savu zirdziņu un izsūdz tam savu nelaimi. Zirgs saka: "Vai es tev nesacīju, neņem tu to spalvu? Šī vēl nav liela bēda, lielākā bēda būs vēl priekšā. Ej tūliņ atpakaļ pie kunga un prasi, lai tev dod lielu drēbi un labi daudz medus."
Kungs arī visu apgādā, ko kučērs prasa. Tad kučērs pajem tās lietas, sēstas zirgam mugurā un jāj projām. Viņš nomāk lielā mežā, izklāj to drēbi uz zemes un uzliek medu virsū. Vienā drēbes malā paslēpjas kučērs aiz maza krūmiņa, otrā zirgs. Rītā agri atlaižas zelta putns un sāk ēst medu. Zirgs uzreiz lec par drēbi un putns sabijies pasviežas uz vieniem sāniem un piespiežas ciešāki pie drēbes klāt. Putns nu pielīp drusku pie medus un kučērs tai brīdī saķeŗ putnu rokās. Tā nu putns tiek pārnests kungam. Tas ir ļoti priecīgs par zelta putnu un atsvabina kučēru no visiem darbiem.
Reiz kučērs atkal stāsta ļaudim pasakas un piemin vienu jaunavu, kas esot visskaistākā pasaulē. Citiem kalpiem nepatīk, ka kučers var dzīvot brīvā, tie aiziet pie kunga un samelo, ka kučērs zinot, kur dzīvojot visskaistākā meita pasaulē. Kungs vēl bijis neprecējies, kādēļ nu sadomājis visādā ziņā dabūt to skaistāko jaunavu. Viņš licis pasaukt kučēru un pavēlējis tam stingri jo stingri: "Kā tu man atved to skaisto meitu šurp!"
Kučērs gan raud un dievojas: "Es tādas meitas nemaz nezinu!"
Kungs atbild: "Kad tu zini citiem stāstīt, tad varēsi arī viņu atvest."
Kučērs aiziet atkal raudādams pie sava zirdziņa. Tas pasaka: "Vai es tev nesacīju, ka nevajaga jemt to spalvu? Šī bēda vēl nav liela, bet priekšā būs vēl lielāka bēda. Ej pie kunga un paprasi divas vieglas laiviņas, labi daudz maizes un dzērienus, lai mēs varētu iztikt trīs nedēļas."
Kučērs arī dabū visas šās lietas, jem tās uz zirga muguras līdz un sāk jāt. Kad piejāj pie vienas upes, zirgs saka savam jātniekam: "Paliec tu še upes krastā, kamēr es aiziešu apskatīties kur tā meita atrodas!"
Pēc ilgāka laika zirgs atnāk atpakaļ un saka: "Brauc tu ar šām laivām pa šo upi jūrā iekšā. Tad ielec ūdenī, paslēpies aiz laivas malas un turies pie tās ar rokām. No otras puses piepeldēs skaistā meita, iekāps laivā un sāks ēst maizi. Nu saķer to pie rokas, sēsties laivā iekšā un airē uz malu."
Kučērs visu tā izdara. saķeŗ skaisto jaunavu un piebrauc atkal upes krasta malā. Tā nu viņš atved meitu pēc trim nedēļām pie kunga. Kungs ir bez gala laimīgs un grib to tūliņ precēt, bet meita tam atbild: "Es tikmēr neiešu pie tevis, kamēr tu nedabūsi atļauju no mana tēva un neatvedīsi manu pūru, kas atrodas jūŗas dibenā."
Kungs tūliņ pasauc savu kučēru un piekodina tam: "Ja tu man nodabūsi atļauju no jaunavas tēva un neatvedīsi viņas pūru, tad tu vairs dzīvs nepaliksi."
Kučērs nezina no bēdām ko darīt, aiziet pie sava zirdziņa un izstāsta tam, kas šim nu atkal uzdots. Zirgs saka: "Šī nu ir tā lielākā bēda, kas tev ir priekšā. Tev nevajadzēja jemt to spalvu augšā. Tomēr lūkosim, vai nevarēsim tos uzdevumus izpildīt."
Kučērs sēstas savam zirgam mugurā un jāj plašā pasaulē. Viņš piejāj pie jūŗas un redz tur skaistu pilsētu. Zirgs saka: "Šī pilsēta stāv uz vienas valzivs muguras un valzivs ir to šeit atnesusi. To pilsētu ir Mēness nolādējis un pievilcis sev tuvāku."
Kad kučērs izjāj caur pilsētu cauri, tad valzivs tam sacīja: "Kad tu jāj uz Mēnesi, tad paprasi arī par mani, kad es varēšu atkal jūŗā peldēt."
No turienes kučērs aizjāj uz Mēnesi un prasīja: "Vai tu atļauj savai meitai precēties ar
manu kungu?"
"Atļauju."
''Vai tā valzivs, kas nes pilsētu uz muguras, varēs drīz atkal jūŗā peldēt?"
"Laiks jau ir pienācis un viņa var peldēt jūŗā."
Atpakaļ jājot, kučērs jāj atkal caur pilsētu, bet valzivij vēl nekā nesaka, lai tā neaiznestu
arī šo jūŗā. Kad šis jau atstāja pilsētu, valzivs viņam prasīja: "Pasaki man, ko Mēness sacīja, tad es arī tev būšu palīdzīga."
''Man ir viena liela bēda priekšā, vai tu man varētu palīdzēt?''
,,Kas tā par bēdu?"
"Jūras dibenā ir Mēness meitas pūrs, man tas ir jādabū rokā."
Valzivs nu sasauc visas jūŗaszivis kopā un pasaka: "Uzmeklējiet man Mēness meitas
pūru jūŗas dibenā!"
Zivis sāk skraidīt pa visām malām, izskraidās, bet nevar atrast. Tad valzivs sasauc visus
jūŗas vēžus un saka: "Uzmeklējiet man Mēness meitas pūru jūras dibenā!"
Daži vēži bija paši zem tā pūra slēpušies un tie arī zināja, kur pūrs atrodas. Tad arī
kučērs pastāstīja valzivij, ka tai nu ir atļauts peldēt jūrā, un tā nu iznesa pūru uz krasta. Kučērs aizveda pūru savam kungam un tas to atdeva skaistai jaunavai. Kungs gribēja tūlin taisīt kāzas, bet meita vēl iebilda: "Ja tu nepaliksi jaunāks, tad es pie tevis neiešu."
"Kā tad es varu jaunāks palikt?"
"Es arī biju agrāk vecāka, bet tagad esmu atkal jauna. Es mazgājos un metu kūleni karsta
piena katlā, tad ielēcu kublā ar aukstu ūdeni un tā paliku jauna un skaista."
Kungs lika izvārīt lielu katlu ar pienu un tur blakus nolikt lielu kublu, ko pielēja ar
ūdeni. Kungam pašam tomēr bija vēl bailes lēkt vārošā pienā un tas lika papriekšu savam kučēram izmēģināt. Kučērs aiziet uz savu zirdziņu žēloties par savu nelaimi, bet zirgs to mierina: "Nebaidies neko! Es iešu tev līdz un kad es iepūtīšu tai katlā, tad lec droši iekšā. Bet kāp steigšus atkal ārā un lec tai ūdens kublā!"
Kučērs visu tā izdara un pēdīgi iznāk no kubla jaunāks un skaistāks ārā. To redzēdams,
arī kungs vairs nebaidās un lec droši vārošā piena katlā iekšā, bet turpat arī paliek un netiek vairs ārā.
Kunga kučērs nu apprecē skaisto Mēness meitu un tad aizbrauc uz savu tēvu. Tēvs no priekiem atstāj viņam visu savu valstību. Tā nu muļķa-brālis paliek par ķēniņu un dzīvo laimīgi, bet abiem gudrajiem brāļiem bija jāpaliek par viņa apakšniekiem.
P i e z ī m e. Pasaka ir drusku saīsinātā veidā atstāstīta rakstu valodā. P. Š