Gudrais zirgs.

18. A. 327. 531. 550. Jēkabs Egle Gulbenē. LP, VI, 944 (139, 2).

Vienam tēvam septiņi dēli: seši gudri. viens muļķis. Un tad tam tēvam bijusi viena
siena kaudze, no kuŗas iknakts siens noēsts. Neko darīt - licis kaudzi gudrajiem katram
savu nakti sargāt. Bet visi seši izsargājušies un nenosargājuši. Gājis muļķis uz savu laimi.
Labi. Viņš noiet, uzkāpj kaudzē un gaida. Te ap pusnakti nāks tik viena ķēve ar septiņiem kumeļiem un sāks pie kaudzes ēst.
Tā muļķītis zibina ātrumā lec no kaudzes ķēvei mugurā, pieķeŗas pie krēpēm un nu tikai tura. Ķēve redz: joki nebūs - sāks lūgties, lai šoreiz atlaižot, viņa atdošot visus septiņus kumeļus; tos sešus varot atdot brāļiem, bet septīto, vissliktāko, lai paturot pats un lai palaižot rīta rasā novāļāties, tad palikšot skaistāks par tiem sešiem.
Muļķis paliek ar to mierā, paņem kumeļus, pārved mājā, sešus atdod brāļiem, bet septīto izvārtina rīta rasā un nu vājais kumeliņš paliek par tik lepnu zirgu, ka brīnumi. Muļķis domā: ko darīt ar tik skaistu kumeļu, ko nedarīt? Beidzot sagudro pasauli apjāt. Labi.
Jāj, jāj jau dienas trīs - kas ir - ierauga vienas mājiņas un sadomā drusku atpūsties. Viņš piesien savu kumeļu, ieiet iekšā, atron vecu burveni ar trim meitām pie galda.
"Labdien!" šis sveicina, bet burvene tūliņ pieceļas, pasniedz krēslu un liek piesēsties ciemiņam. Muļķītis apsēžas un sāk šo, to tērzēt. Bet tērzēdams viņš ierauga uz sētas vienu drāniņu un nu apvaicāsies tuvāk, kas tā par drāniņu esot.
Burvene neslēps arī neko: tā esot tāda drāniņa, tiklīdz pavēcinot, tūdaļ pār katru upi, lai cik plata, gadoties tilts.
Nu viņš runā, runā - beidzot ieraudzīs uz galda olu: kas tā esot par olu, ko ar tādu darot?
"Tā tāda ola, tiklīdz viņu piegrūdīsi kādai atslēgai, tūliņ durvis pašas atdaŗas."
Nu viņš runā, runā - beidzot kaktā ieraudzīs nūju: kas tā esot par nūju, ko ar tādu darot?
"Tā nūja tāda, tiklīdz kādam cilvēkam pieliksi pie deguna, tūliņ tas izputēs."
Nu viņš runā, runā - beidzot piesteigsies vakars un burvene šo aicinās pie savām meitām gulēt.
Labi, viņš nepretojas arī. Bet tiklīdz meitas aizmigušas, muļķis piegrūdīs meitām nūju pie deguna: šīs izput. Tad paņēmis ola, piegrūdis pie durvim; tās atdarās. Un nu neko vairāk - pakampj vēl drāniņu, izved kumeļu un steidz projām.
Jāj, jāj - ierauga zemē skaistu, skaistu spalvu un grib to ņemt, bet kumeļš biedina: "Neņem šo skaisto spalvu, tev klāsies nelabi!"
Bet muļķis ņem un ņem spalvu un vēl piesprauž pie krūtim. Jāj atkal. Te uz reizi mana: burvene dzenas pakaļ. Nu gribētu pajāt ātrāk, bet apskatās: liela, plata upe priekšā. Par laimi vēl laikā atminas drāniņu un tā tūliņ steidz to vēcināt. Jā, tiklīdz pavēcina upei uz rāviena izgadās tilts. Pārjāj pāri, pavēcina otrreiz drāniņu - tilts pazūd un burvene nekur vairs pārkļūt.
Tas nu tas. Nu jāj, nu jāj atkal savas dienas trīs un sajāj vienu pilsētu. Iejāj pilsētā, ķēniņš ierauga šim tik skaistu spalvu krūtīs: kur tādu esot ņēmis? Lai tūliņ gādājot to putnu rokā, kam tā spalva piedērējusi, citādi viņu nonāvēšot uz vietas.
Muļķis, to dzirdēdams, paliek kā stabs, bet kumeļš saka: "Vai tev neteicu. neņem to spalvu, klāsies nelabi? Tu neklausīji, ko tad nu vairāk? Gādā tikai putnu, aizjāj mani pie burvenes atpakaļ, nokāp naktī zemē un ņaudi bnrvenes durvju priekšā kā kaķis, tad burvene domās, tas viņas pašas kaķis laukā palicis, un ielaidīs tevi iekšā. Un tad tu nu iekšā tai un tai vietā ieraudzīsi kautko spīdam, tas būs tas putns."
Labi, muļķis tā dara un patiesi izdodas gan putnu rokā dabūt. Pārnes ķēniņam skaisto putnu, ķēniņš itin priecīgs, bet vēl viņam vajagot kautko: tur jūŗā skaisto meitu pulkā esot viena visdaiļākā pasaulē, lai to pārvedot viņam par līgavu!
Muļķis, to dzirdēdams, paliek kā stabs, bet kumeļš saka: "Tas ļoti gŗūti izdarāms, šis darbs, bet tomēr izdarāms. Pagādā no ķēniņa tikai piecdesmit laivas ar gardākiem ēdieniem - būs labi."
Muļķis sagādāja laivas, piekŗāva ar ēdieniem un sacīja kumeļam: "Nu ir!"
"Labi!" kumeļš atteica, "brauksim nu jūŗā!"
Aizbrauca jūŗā, kur visdaiļā mita, un tur muļķis ar kumeļu, apakš ēdieniem paslēpušies, sāka gaidīt, kad meitas nāks pie laivām mieloties. Izgaidījās trīs dienas - neviena pati ne acu nerādīja; te trešajā dienā sāks šīs ap laivām pulcēties ar visdaiļo pašā priekšgalā. Muļķītim tīri sirds ietrīcējās: kad tikai izdotos! Bet beidzot, kā visdaiļākā pienāks, pa grābienam, tā šis ķers labi ātri un patiesi ierauj laivā. Ko nu? Nu laimes pa pilnam - jāsaka - brauc tikai mājā.
Pārbrauc - ķēniņš priekā nezin ko darīt par tik daiļu līgavu; bet līgava pavisam noskumusi un saīgusi: viņa ne par ko ķēniņu negrib. Ķēniņš gan taujā, gan vaicā, kādēļ neesot priecīgāka, kas viņai trūkstot. Bet līgava atbild: "Jūŗā palika maņas drēbes, mans braucamais zirgs, kā nebēdāšos?"
Kēniņš domā: "Ja tik vien tās vainas, tad jau nekas. Likšu muļķim drēbes un zirgu atgādāt šurp."
Un nu muļķim bija jāiet pēc līgavas drēbēm, pēc līgavas zirga. Viņš, nabadziņš, atkal bēdās: kā atgādāšot, kā nē; bet kumeļš mierina: "Nenoskumsti velti! Iesim jūrmalā skatīties: ja ūdens vels sarkanus viļņus, tad tev neizdosies; bet ja vels baltus viņus, tad kāp man mugurā, es peldēdams aiznesīšu tevi, kur drēbes dabūjamas, kur jūras zirgs dabūjams."
Labi, aiziet jūrmalā - viļņu nav. Nu gaida vienu brīdi, gaida otru brīdi - te uz reiz sāks jūŗa velt baltus viļņus. Ko nu vairs gaidīt? Tūliņ lec kumeļam mugurā un jāj jūrā, kas tur ir ir. Ilgi, ilgi, tālu, tālu sajāja, kamēr drēbes ar zirgu sameklēja un tad prieka pilns griezās atpakaļ. Pārnesa drēbes, pārveda zirgu līgavai, lai nu priecātos, bet tā par to labumu sakapāja muļķi gabalos.
Ķēniņš tīri izbijās: kāpēc tā? Viņš jau esat viņai labumu darījis, kam vajadzējis ar ļaunu atmaksāt?
Līgava atbild: "Kas labumu darījis, tas labumu baudīs; es jau tādēļ tikai viņu kapāju, lai varētu atmaksāt par viņa pūliņiem."
To teikusi, līgava salika muļķa miesas gabalus kopā, sasvaidīja ar zālēm un atmodināja no jauna nokauto muļķi. Bet re, nu viņš vairs nebija agrākais muļķis, nu atmodās tik stalts un tik skaists kā pats lepnākais ķēniņa dēls.
Ķēniņš, to redzēdams, atplēta acis un nu uzplijās līgavai, lai tā arī viņu kapājot gabalos un atmodinot par tikpat skaistu kā pirmīt ar muļķi darījusi.
Labi, līgava paklausīja arī: sakapāja ķēniņu, kā pats bija vēlējies, un tad atstāja pie zemes mirušu.
Nu līgava apņēma muļķi un dzīvo šodien, ja vakar nenomira.