Gudrais zirgs.

19. A. 532. 327. 313. 550. 553. V. Barkovskis no P. Cesļas Saksta gala pag. Lipuru ciemā.

Reiz vienam vecam vīram ar sievu bija deviņi dēli: astoņi gudri un devītais muļķis. Tēvs gāja patmalās strādāt un sestdienās nāca mājā, bet gudrie dēli gāja tam vienādi pretī un prasīja naudas. Reiz muļķadēls saka tēvam: "Nedod tu viņiem tik daudz naudas! Ja viņi tev atkal mācās virsū, tad paņem koku un dod par muguru. Saki, lai viņi labāk plēš krūmus, aŗ zemi un sēj labību."
Tēvs arī paklausa savam muļķadēlam. Sestdienas vakarā viņš nāk atkal no patmalām mājā. Gudrie dēli iet tam tūliņ pretī un prasa: "Dod nu mums naudu!"
Tēvs paņem koku rokā un uzsauc dēliem: "Ka jūs nestrādājat, ta jums arī naudas nevajaga. Plēsiet krūmus, sējiet auzas, tad būs jums nauda."
Tā nu gudrie dēli paliek bez naudas. Viņi nu arī uzplēš līdumu un iesēj auzas. Auzas izauga ļoti lielas, bet nezin kas pa naktim tās arvien noēda. Nu gudrie brāļi sūta muļķi, lai tas ejot auzu sargāt. Tas arī aiziet un klausās, kas nu nāks auzu ēst. Viņš tūliņ sadzird, ka par gabalu kas čaukst, bet ir tumšs, nevar nekā redzēt. Viņš pielien klusām klāt un redz: nāk zelta ķēve. Šis saķeŗ ķēvi pie krēpēm un uzlec mugurā. Ķēve nu dikti lūdzas: "Palaid mani šoreiz vaļā, es tev daudz ko palīdzēšu. Rītu jūsu stallī būs deviņi kumeļi: astoņi būs ļoti skaisti, bet devītais ar līku muguru. To līko tu paturi sev, bet tos citus atdod saviem brāļiem!"
Muļķītim žēlīga sirds, viņš arī palaiž ķēvi vaļā. Pāriet mājā un redz: stallī patiešām jau stāv deviņi zirgi. Nu arī visi brāļi ir ļoti priecīgi un nospriež jāt kopā precībās. Gudrie brāļi apseglo skaistos zirgus, muļķītis savu līko. Visu dienu jājuši, piejāj pie mazas mājiņas, kur dzīvo viena māte ar četrām meitām, bet deviņi brāļi grib sameklēt deviņas māsas. Pārguļ tur par nakti, bet rītā, agri cēlušies, jāj atkal tālāku. Visu dienu jājuši, nonāk atkal pie vienas mājiņas, kur dzīvo māte ar sešām meitām, bet šie jau meklē deviņas meitas. Pārguļ tur par nakti un rītā jāj atkal tālāku, kamēr jau paliek tumšs. Par gabalu redz uguni, aizjāj tur un redz lielu māju, kur dzīvo viena ragana. Brāļi ieiet iekšā, ragana prasa: "Kā jūs te tikāt?"
Brāļi atbild: "Mēs jājam precībās un meklējam deviņas meitas."
Ragana saka: "Labi, ka jūs esat deviņi brāļi, man arī ir deviņas meitas."
Nu ieved zirgus caur sešām durvim stallī, kur tos labi pabaŗo ar auzām. Brāļus ēdina un dzirdina pa istabu. Kad brāļi ir jau labi piedzirdīti, tad tos saguldina kopa ar meitām. Ragana iztrin asu zobenu, noliek to staļļaugšā un pati aizskrien uz otru raganu parunāties. Muļķīša līkais zirgs visu to nomana, lec kājās, izlaužas caur visām sešām durvim, ieskrien istabā un rauj muļķītim pie matiem, sacīdams: "Ko tu guli? Vai nezini, ka ragana grib jūs visus nokaut? Celieies tūlin augšā, palieniet zem gultām, bet savā vietā ielieciet kādas lupatas. Ragana būs piedzērusies un nemaz nemanīs, ka jūs vairs neesat savās gultās."
Muļķītis steigšus pieceļ savus brāļus, tad visi sameklē mājā linu buntes, aptin tās ar lupatām un ieliek savā vietā gultās. Atskrien ragana, paķeŗ savu zobenu un sāk cirst linu buntes, noturēdama tās par brāļiem. Visu to izdarījusi, ragana aizskrien atkal uz savu draudzeni. Brāļi nu izlien no savām slēptuvēm, sēstas saviem zirgiem mugurā un jāj, ko nagi nes.
Uz rīta pusi pārnāk ragana mājā, redz, ka piekrāpta, un sāk dzīties bēgļiem pakaļ. Brāļi piejāj pie lielas, dziļas upes, par ko vairs netiek pāri, bet arī ragana ir tiem uz pēdām. Līkais zirgs saka muļķītim: "Izrauj man vienu aci un svied to upē!"
Muļķītis izdūra savam zirgam aci, iesvieda to upē un tūlin pār upi iztaisījās tilts. Kā nu brāļi bija pārjājuši pār tiltu, tā uzskrēja arī ragana uz tilta, bet tilts izjuka un ragana noslīka upē.
Viņpus upes brāļi iejāj vienā muižā, kur viens kungs pieņem visus brāļus par strādniekiem, bet muļķīti ieceļ par uzraugu. Gudrajiem brāļiem tas nemaz nebija Pa prātam, ka muļķabrālis ir augstākā godā un var vēl šiem pavēlēt. Viņi nu sadomā apmelot muļķīti pie kunga. Visvecākais brālis aiziet uz kungu un stāsta, ka jaunākais brālis varot dabūt tādu putnu, kas spēlē. Kungs tam noticēja, tūlin pasauca muļķabrāli un pavēlēja: "Dabū tu man to putnu, kas spēlē!"
Šis atbild: "Es par tādu putnu nemaz neesmu dzirdējis."
Kungs saka: "Ja tu man tā putna nedabūsi, tad - mans zobens, tava galva!"
Muļķītis redz, ka nevar vairs pretī runāt, aiziet uz mežu, sakeŗ vienu pūci, atnes kungam un saka: "Šis laikam ir tas putns."
Kungs atbild: "Varbūt, ka ir ar'."
Nu viņš pasauc vecāko brāli un prasa: "Vai šis ir tas putns, kas spēlē?"
Vecākais brālis atbild: "Tā ir pūce, bet spēlētāja putns ir ļoti skaistām spalvām."
Kungs pasauc muļķabrāli un saka: "Tu man atnesi pūci, bet tagad tu man dabū īsto putnu!"
Muļķītis nu nezina, ko darīt. Viņš aizjāj ar savu zirgu pie noslīkušās raganas māsas padomu prasīt. Tur viņš redz, ka raganai ir tāds putns, bet ragana putna nedod. Muļķītis saka, ka šis atjājis precēties. Ragana ir par to ļoti priecīga un nu abi apprecējas. Raganai drīzi piedzima bērns un tā nu bija ļoti laimīga, bet muļķītim ragana nemaz nepatika. Viņš saka raganai : " Kā es varētu pie saviem brāļiem tikt un viņiem arī pastāstīt kā man klājas?"
Ragana atbild "Ņem manu zelta kazu un aizjāj!"
Muļķītis nu paņēma zelta kazu, nozaga arī skaisto putnu un aizjāja uz muižu pie sava
kunga. Kungs bija ļoti priecīgs un nevarēja vien muļķīti diezgan noslavēt. Tas brāļiem atkal nepatika un vecākais brālis sameloja kungam: "Mūsu brālis var dabūt visskaistāko meitu pasaulē."
Kungs pasauc muļķīti un saka: "Dabū tu man visskaistāko meitu pasaulē!"
Muļķītis saka: "Es tādas meitas nemaz nezinu!"
Kungs tam uzkliedz: "Ja tu man neklausīsi, tad - mans zobens, tava galva!"
Muļķītis sabīstas, paņem plinti un aiziet uz mežu. Tur viņš ierauga vienā kokā lielu kraukli un grib to šaut. Krauklis lūdzas un saka: "Brālīt, nešaun manis, es tev varu būt
palīdzīgs."
Muļķītis arī noliek plinti un krauklis nolaižas zemē. Šis nu saka krauklim: "Kad es tevis
nenošāvu, tad tu palīdzi arī man manos gŗūtumos!"
Krauklis prasa: "Kas tev par gŗūtumiem?"
Muļķītis atbild: "Man ir tik daudz gŗūtumu, kā nevienam citam cilvēkam. Kungs man
liek atvest visskaistāko meitu pasaulē. Ja es to neizpildu, tad man gals klāt."
Krauklis saka: "Sēsties man mugurā, es tevi aiznesīšu uz to meitu."
Muļķītis uzsēstas lielajam krauklim mugurā. Krauklis to paceļ augstu debesīs un tad
laiž to vaļā. Kad muļķītis jau pašulaik gribēja iekrist jūŗā, tad krauklis to atkal uzcēla un uznesa vēl augstāku nekā pirmo reizi. Arī otrreiz krauklis to laida krist zemē, bet atkal noķēra uz ūdens virsas un prasīja: "Vai tev ir bailes?"
Muļķītis atbild: "Man ir dikti bailes!"
Krauklis saka: "Man arī bija bailes, kad tu mani gribēji šaut."
Pārnesis muļķīti pār jūŗu, krauklis liek tam dabūt vienu pudeli vīna. Muļķītis arī pagādā
vīnu un noliek to, kā krauklis vēlējis, un noslēpjas pats krūmos. Pēc kāda brīža atnāk viena ļoti skaista meita, sāk dzert to vīnu un dzeŗ, kamēr aizmieg. Nu izskrien muļķītis no krūmiem, saņem skaisto meitu rokās un uzceļ uz kraukļa muguras. Krauklis pārnes abus turpat atpakaļ uz kunga muižu. Kungs nu ir bezgala priecīgs par skaisto meitu un grib to tūlin precēt. Bet meita atbild, ka viņa tikmēr neies pie kunga, kamēr nebūs dabūjusi savu pūru no tēva mājas. Kungs nu atkal pavēl muļķītim gādāt to pūru. Muļķītis prasa skaistai meitai : "Kur ir tavs pūrs?"
Meita atbild: ,,Dziļā jūŗā zem akmens."
Muļķītis aiziet atkal uz mežu un raud. Atnāk lielais krauklis un prasa: "Kas tad nu tev vainas?"
Muļķītis atbild: "Man jāuzmeklē meitas pūrs, kas esot dziļā jūrā zem akmens."
Krauklis saka: "Sēsties man mugurā, es tevi tur aiznesīšu."
Muļķītis uzsēstas krauklim mugurā, tas to aiznes tālu jūrā, tad paceļ augstu, augstu
gaisā un laiž zemē.
Muļķītis krizdams izsit tur visu jūŗas ūdeni un atrod tur meklējamo meitas skrīni. Nu krauklis
paņem atkal muļķīti ar visu skrīni uz muguras un pacel augstu gaisā. Kā muļķītis bija drusku:
pacēlies uz augšu, tā jūras ūdens atkal piepildīja tukšo vietu. Muļķītis drīz vien nonāca pie sava kunga ar skaistās meitas pūra skrīni.
Kungs nu sataisīja bagātas kāzas, kur visi ļaudis ēda un dzēra vairākas dienas no vietas. Bet muļķīti viņš bagātīgi apdāvināja un turēja to kā savu dēlu. Arī muļķītis nu bija bagāts kungs un palīdzēja arī saviem brāļiem, lai gan dabūja visu zināt, ko tie viņam bija darījuši.
P i e z ī m e. Pasaka ir drusku saīsināta un atstāstīta rakstu valodā. P. Š.