Gudrais zirgs.

20. A. 705. 531. 327. 550. K. Jansone, J. Lautenbacha krājumā.

Vieni veci cilvēki dzīvoja savā mazā mājiņā, un Dievs viņiem nebija devis nevienu
bērnu. Vecene, par tam gauži guģodamās, teica vīram: "Vai tu man nevari dēla vietā no kāda
apšu koka kādu bildīti izcirst?"
Tad vecais aizgāja pastaigāties pa mežu. Viņš bija mežsargs un sargāja savu mežiņu. Tur viņš satikās tādu vecu vīriņu, kas viņam prasīja: "Kāpēc tu esi tāds noskumis?"
Mežsargs atbildēja: "Dievs citiem ir devis bērnu pa daudz, un man nav neviens, kas man varētu uz vecuma dienām palīdzēt."
Vecītis sacīja: "Uztaisi jaunu arklu - zirgs tev jau ir jauns izaudzis - ar to tad ar jaunā zemē, tad tur tu uzarsi deviņus pautus, tos liec izperēt, tad tev būs deviņi dēli."
Vecais mežsargs paklausīja vecīša padomam un stājās pie darba. Viņš ara, kā bija mācīts, izdzina vienu vagu, izdzina otru, bet neatrada nevienu pautu. Tā jau bija izaris astoņas vagas un nebija vēl nekā uzgājis. Nu ara vēl beidzot devīto vagu. Visu vagu izdzinis, viņš tomēr vēl neredzēja nekādu pautu; bet arklu nopurinot no zemēm, nu izbira visi deviņi pauti.
Vecene pajēma tos, nesa uz mājām un perināja. Pēc vajadzīgā laika nu arī gadījās deviņi dēli. Devītais, kā no vanckarīša radies, bija tāds klibs. Nu gan Dievs bija devis, bet artkal devis padaudz, jo visi tagad viņai jākopj un jāaudzina. Kad tie nāca gadi astoņi veci, tad tos deva skolā. Pēc skolas viņi tapa doti amatā, kuŗā nu katrs vēlējās, tikai devītais negribēja amatā mācīties. Pēc tam, kad viņi no mācības atkal pārnāca pie tēva, tas viņiem sacīja: "Ko nu darīsim? Nu vajaga cirst pļavai krūmus nost."
Kad katrs bija savu pļavu iztaisījis un tāpat arī klibais, tad tur uzauga labs siens, kuŗu brāli nopļāva. Siena iznāca ļoti daudz, un viņi to sakŗāva kaudzēs, katrs savā pļavā.
Pirmo gadu viņiem visiem to sienu nozaga, otru gadu tāpat; bet trešajā gadā gāja Klibais sienu vaktēt un uzsēdās savas kaudzes galā. Piektā naktī ap pusnakti viņš ieraudzīja baltu ķēvi nākam un kaudzi pēc kaudzes aiznesam. Kad tā beidzot nāca arī pie viņa kaudzes, lai to nestu projām, tad viņš uzlēca tai mugurā, un nu tā gāja pa gaisiem vien, un viņš tai sita vai galva, vai acis. Pēdīgi tā sāka lūgties, lai nesitot, viņa tam atvedīšot tai un tai piektvakarā savus deviņus dēlus, lai tik taisot steliņģus. Viņš nu arī to palaida vaļām.
Mājās pārgājis, Klibais teica tēvam, ka jātaisot stallis ar deviņiem steliņģiem, lai tēvs to sakot citiem brāļiem, jo viņam jau neklausīšot. Kad stallis bija gatavs, tad piektvakara pusnaktī kad visi bija gulēt aizgājuši un tik klibais vien vēl bija kājās, norībēja visa zeme un baltā ķēve atskrēja ar saviem deviņiem kumeļiem, kuŗi katrs ieskrēja savā steliņģī.
Otrā rītā agri Klibais cēla savus brāļus augšā - ko guļot stallis esot pilns zirgu. Brāļi dusmojās: "Ko tu te, Rimševic, dauzies caurām naktim, un neļauj gulēt!"
Tad tēvs tiem teica, lai ceļoties augšām. Viņi nu arī sacēlās un aizgāja raudzīt: astoņi zirgi bija kā bildes, bet devītais, Rimševica zirgs, ir kraupains un, steliņģī nogāzies, tikai guļ un ēd. Kāds zirgs katram steliņģī bija iegājis, tāds tam nu arī piederēja. Nu jemas visi astoņi - jās prom uz vienu lielu pilsētu. Viņi visi amatnieki - ies amatā. Klibais arī jātu, bet zirgs tam nemaz neceļas augšā. Citi brāļi aizjāj, bet Klibais izgāja tāds noskumis pa mežu, kas tam bija jāsargā, jo viņš tagad bija mežsargs. Mežā viņš satika tādu vecu vīriņu, kas tam prasīja: "Kāpēc tu, dēls, esi tāds noskumis?"
Klibais atbildēja: "Mani brāļi aizjāja visi prom, viņiem labi zirgi, bet man tāds kraupains."
Vecais sacīja: "Tur ir viena mālu bedre jums pie mājām. Tur izvelc piekturīt agri priekš saules lēkšanas viņu trīs reiz cauri, tad tev būs labāks zirgs kā taviem brāļiem."
Abi ar tēvu nu vilka to divi reizas un, trešo reiz vilkdams, Klibais sodījās: "Ka tu pailiec, paliec iekšā, ko es gar tevi, maita, iešu tik daudz mocīties!"
Bet kad zirgs izrāvās no bedres ārā, tad tas bija kā bilde, daudz labāks kā citiem brāļiem. Zirgs nu sāka arī runāt un deva
tam šādu padomu: "Kāp man mugurā, jāj saviem brāļiem pakaļ, tiem uz ceļa lāgā neies."
Viņš, pa gaisiem vien jādams, panāca brāļus, kas, to jau pa gabalam redzēdami, saka:
"Redz, kur Rimševics! Kur tas tādu zirgu dabūjis?"
Nu visi deviņi brāļi jāj kopām un uzjāj vienu traktieri. To ieraugot, Klibais prasīja:
"Brāļi, kas tur rakstīts uz vārtiem? Jūs gāj'ši skolā, jums vaiga pazīt."
Brāļi 1asīja: "Vai jāj gaŗām, vai atpakaļ - kakls nost. Bet kad jāj iekšā, tad dabū ēst un
dzert pa velti, meitas klāt gulēt un vēl zirgam barība."
Viņi nu sarunājās visi kopām un Klibais teica: "Brāļi, mums gals tā kā tā, jāsim iekšā!"
Viņi nu iejāja iekšā un sakopa savus zirgus. To darot, Klibajam sacīja viņa zirgs: "Tavi
brāļi un tās meitas taps apkronēti, bet tu uzmanies! Kad es zviegšu, tad nāc ārā!"
Ēst un dzert gan visiem pietika un tiem astoņiem brāļiem bija arī meitas klāt gulēt, tikai
Klibajam ne. Brāļiem tika uzlikti arī misiņa kroņi galvā, un meitām sudraba. Tā līksmojot iezviedzās Klibajam zirgs un Klibais arī tūlin izgāja ārā. Zirgs to pamācīja: "Pārmij tos kroņus, brāļiem uzliec sudraba, meitām misiņa! Tūlin kritīs no griestiem naži un nogriezīs galvas ar misiņa kroņiem."
Tā arī notika. Nu Klibais cēla brāļus augšām: "Celsimies brāļi, augšām un jāsim
projām!"
Kad viņi bija tādu gabalu jājuši, tad Klibais teica: "Brāļi, mēs esam kā no meža
izjājuši, es jāšu atpakaļ sievas mātei labdienas atdot."
Kad viņš bija tādu gabalu pajājis, tad viņam jau nāca tā Vella māte pretī, uguni
spļaudama. Viņš, nojēmis cepuri, pateicās: "Paldievs, sievas māte, par visu godu!"
Tā tik nu skrēja viņam pakaļ, bet kad nevarēja viņu panākt, kaut gan pa gaisiem
skriedama, tad tā dusmās tam uzsauca no pakaļas: "Sen dzirdēju Rimševicu, nu redzēju. Mani tu piekrāpi, bet manu otru māsu tu nepiekrāpsi."
Klibais drīz vien panāca savus brāļus, un nu viņi jāja atkal visu dienu. Kad bija
vakars klāt, tad viņi piejāja atkal pie viena traktiera ar tādu pašu virsrakstu. Še bija puišiem sudraba kroņi un meitām zelta. Kroņi atkal tāpat tika pārmainīti un arī bēgšana izdevās tāpat kā no pirmā traktiera."
Trešajā traktierī bija arī Rimševicam viena meita klāt gulēt. Zirgs zviedza, ka visi
mūri trīcēja, līdz beidzot Rimševics uzcēlās, kas šoreiz arī pats bija iemidzis. Kad viņš izgāja pie zirga, tad tas teica: "Skrej ātri iekšā un pārmaini vaiņagus; tūlin nāks naži zemē un nogriezīs galvas.
"Kuŗai meitai Klibais kroni pārmija, tai tūlin nazis nogrieza galvu, līdz arī pašam pēdīgi nogrieza mazo pirkstu. Nu viņš cēla brā]us augšā, bet nevarēja nemaz uzcelt. Kad beidzot brāļi pamodās, tad viņi steigšus vien sēdās zirgiem mugurā, jāja projām un tā jau bija nojājuši trīs jūdzes, kad Klibais sāka runāt: "Brāļi, mēs visi izjājām kā no meža, mums visiem bija meitas klāt gulēt un man nu arī bija. Jājāj atpakaļ sievas mātei labdienas atdot. Jājat tik uz priekšu, ko vien varat!"
Vella māte jau bija lielu gabalu pakaļ dzinusies, un drīz vien sastapa Klibo, kas
cepuri nojēmis, pateicās: "Paldies, sievas māte, par visu godu!"
Tā, uguni spļaudama, skrēja viņam virsū, bet viņš ar savu zirgu pa gaisiem vien
laidās un nebija panākams. Tad tā tam kliedza no pakaļas: "Sen dzirdēju Rimševicu un nu redzēju. Mūs trīs māsas tu esi piekrāpis, bet vēl tev labi neies."
Nu Klibais ar brāļiem iejāja vienā lielā pilsētā. Te katrs salīga sev darbu, kādu amatu kuŗš prata, bet Klibais, kam nebija nekāds amats, salīga pie ķēniņa par staļļa puisi. Viņš brangi uzraudzīja visas lietas, kādēļ ķēniņš sāka viņu mīlēt un uzteikt, bet, veco nosmādēt. Vecais stallmeistars bija par to dusmīgs, ka ķēniņš jauno staļļapuisi iztura labāki kā viņu. Tas nu iemīda jauno zirgupuisi un nojēmās viņam atriebt. Ķēniņam bija četri veci kaŗa ērzeļi, kas bija kraupaini. Vecais stallmeistars nu iestāstīja ķēniņam, ka jaunais stalļapuisis lielījies tos pataisīt atkad kā par jauniem.
Ķēniņš lika atsaukt jauno staļļapuisi un prasīja: "Vai tu vari izdarīt, kā tu esi teicis, un pataisīt manus vecos ērzeļus par jauniem? Ja nē, tad tev kakls nost!"
Jauniais staļļapuisis atbildēja: "Lūdzu trīs dienas apdomāt." Tad viņš nogāja pie sava zirga, kas viņam teica, ka aiz pilsāta esot mālu bedre, ja tai tos ērzeļus trīs reiz izvelkot cauri, tad viņi tikšot jauni; bet lai prasot katram ērzelim trīs vīrus palīgā noturēšanai.
Pēc trim dienām ķēniņš viņu aizsauca pie sevis un noprasīja: "Vai tu nu esi apdomājies?"
Jaunais staļļapuisis atbild: "Raudzīšu ar Dieva palīgu."
Priekš saules lēkšanas viņi arī izvilka caur to bedri tos trīs ērzeļus, katru trīs reiz cauri, un nu viņi bija tādi zirgi, kas tikai zviedza vien un mina cilvēkus kopām.. Kad tos noveda priekš ķēniņa, tad tas ļoti priecājās un nu mīlēja jauno staļļapuisi vēl vairāk, un veco nemaz vairs neieraudzīja.
Vecais staļļmeistars domāja: "Paga, pag, vēl es raudzīšu, vai tev nebūs gals." Tas uzrakstīja cedelīti, ka jaunais staļļapuisis teicis, ka varot pārvest, to princesi, ko ķēniņš gribējis precēt, bet kas, ļoti skaista būdama, negājusi pie viņa. To cedelīti viņš nosvieda uz tā teka, kur ķēniņš staigāja.
Atkal atsauca ķēniņš jauno staļļapuisi un prasīja: "Vai tu vari to izdarīt, ko esi apjēmies, un man pārvest to princesi?" Atkal dabūjis trīs dienas apdomāšanai, viņš aizgāja pie sava zirga. Tas zin gan, kur princese ir, bet viņa dzīvo tālu, trīssimti jūdzes. Nu Klibais uzkāpa savam zirgam mugurā, kas pacēlās tūlin gaisos un bija drīz vien tad vietā nojājis, kur atradās skaistā, ķēniņa meita. Tur nu zirgs viņam teica: "Palaid mani vaļām un ej pilsātā raudzīt princesi."
Viņš aizgāja, izskatījās, bet nevarēja nekā pietapt klāt, un atgāja atkal atpakaļ pie zirga, kas viņam teica: "Te pajem, manā kreisā ausī ir viena stabulīte. Kad tu to pūtīsi, tad būs jauka mūzika un princese nonāks, lejā klausīties."
Viņš nogāja un pūta to stabulīti. Te nonāca princese ar divi dienastmeitām lejā un sāka dancot. Tās sadancoja līdz pulksten divpadsmitiem, bet visas trīs bija vienu vaigu un smukumu, un viņš nezināja, kuŗu jemt. Tas nu atkal aizgāja pēc padoma pie zirga, kas teica: "Nu tu paliec tur, kamēr viņas iet gulēt! Tai un tai vietā princese gulēs, kad viņa noģērbsies zemē tad tu jem to cieti! Bet tamēr cilvēkam vajaga turēt ticību. Kad tu viņu pajem, tad krīti pa logu ārā, es būšu jau tur apakšā."
Viņš nogāja atkal pilī, pūta savu stabulīti, un meitas atkal dancoja, sadancoja līdz pusnaktij un paturēja viņu turpat pa nakti. Kad visas bija apgulušās un arī princese iemigusi, tad viņš pie tās piegulās klāt un izkrita ar viņu pa logu ārā savam zirgam virsū. Zirgs viņam pārmeta : "Vai es tev neteicu, ka tev vajadzēja ticību turēt? Es tik tikko tevi varēju pārnest pāri. Nolec tagad zemē, te ir mazs avotiņš. Tanī nomazgājies, tad būsi atkal viegls, kā bijis."
Ķēniņa meita vēl gulēja aizmigusi. Viņš nomazgājās avotiņā, un kad uzvilka drānas, tad jau dzirdēja bungas sitam un kaŗaspēks jau devās pakaļ; bet viņš uzlēca savam zirgam mugurā un aizskrēja pa gaisiem vien prom. Ķēniņa meita arvienu vēl gulēja, un viņš to pārnesa mājā un nodeva ķēniņam. Atmozdamās no miega, viņa teica: "Kas to krējumu smēlis, tam tās sūkalas ar' jāstrebj."
No rīta viņa teica ķēniņam: "Tavs jaunais staļļmeistars ir smuks, bet es viņu varu vēl smukāku padarīt."
Kēniņš teica, lai viņa to darot. Tā liek ienest vienu kluci un cirvi un liek viņam kaklu nocirst. Tad viņa sakapā to četros gabalos, liek ienest vienu piena kannu, izmazgā visus gabalus un saliek tos atkal kopām. Kad nu viņa vēl ielēja tām kādas zāles mutē, tad tas tap atkal dzīvs, nu nav vairs klibs, bet smuks un vesels cilvēks.
Ķēniņš, kas bijis tāds mells un neglīts, prasījis: "Vai tu mani arī nevari jaunu un smuku pataisīt?"
Princese atbild: "Kāpēc nē?"
Tas nu arī uzgūlās uz kluci un lika sev nocirst galvu. Princese pasauca vienu skrodeli un lika tam piešūt nocirsto galvu. Tad viņa ielika to zārkā un lika novest uz kapsētu. Kad nu vecais ķēniņš bija nomiris un aprakts, tad viņa paturēja Kliibo par ķēniņu. Tas kļuva par lielu kaŗa vedēju, iecēla savus asoņus brāļus augstos amatos, iekaŗoja daudz zemes un dzīvoja lielā godā.