Gudrais zirgs.

21. A. 327. 531. 550. Bokums Durb . LP, VII, II. 25, 3, 2.

Vienam tēvam divpadsmit dēli un vienai raganai divpadsmit meitas. Dēli sarunāja jāt pie
raganas meitām uz precībām. Aizjāja - redz raganai deguns deviņreiz gar krāsni aptinies un gals vēl klēpī. Šī pacienā preciniekus un guļamā laikā guldina katru vienai meitai blakus, jaunāko, muļķīti, jaunākai meitai, vecāko vecākai. Bet muļķītis gulēdams plijas blakusgulētājai virsū, lai pasakot, kur raganai domas stāvot. Jaunākā meita atteic: "Raganai ir sarkana drānele, ja drānelē paskatās, tad visu redz, ko ragana domā."
Meita parāda muļķītim drāneli, muļķītis paskatās: ragana taisās visus viņus, preciniekus, nokaut. Muļķītis tūdaļ pasaka brāļiem, ko redzējis. Brāļi tad arī darīja gudri: pārcilāja meitas savās vietās, paši iegulās meitu vietās. Ienāk nu ragana, apkauj pati savas meitas, iet gulēt atkal. Bet brāļi salec zirgos projām.
Rītā pamodīsies ragana - meitas pagalam, precinieki lapās. Ko šī? Dosies pakaļ. Bet kur tu panāksi tos vairs? Sen jau aiz upes. Tad ragana paņem vienu bailtu maizi, sviež to brāļiem pakaļ. Muļķītis pacel baltu maizi, grib ēst, bet jājamā ķēvīte saka: "Neēd pacēlumu, būs vēlāk jānožēlo!"
Bet muķītis ķēvelei tev klausīs - ēd un ēd. Jāj, jāj iejāj vienā muižā salīgst kalpot. Kalpoja - muļķītis mācēja labāki izbēdāt kungam, pacēla to par uzraugu brāļiem. Tas brāļiem skauž, tie apmelo muļķīti kungam: viņš zinot, kādēļ saule trīs dienas vairs nespīdot. Kungs aicina muļķi un liek to izskaidrot. Muļķītis bēdās aiztek pie ķēvītes un raud. Ķēve brīnās: "Kam raudi?"
Tā un tā. Ķēve saka: "Raudi nu raudi! Vai labi neteicu: neēd pacelto baltu maizi? Bet tagad tu paprasi kungam 12 podu tauku, 12 vēršu ādas, kāp man mugurā, nesīšu tevi pie Saules mātes."
Labi. Aiznes pie Saules mātes, vecas, vecas vecenītes, mazā, mazā mājiņā. Saules māte pacienā šo, ietin tad 12 vēršu ādās, aptraipa vēršu ādas ar 12 podu taukiem, lai ne vīlītes nepaliktu vaļā, un tad pabāž muļķīti Saules meitas pagultā, lai Saules meitas karstums to nededzinātu. Pienāk vakars, pārronas Saules meita, un tā tik karsta, tik karsta. Saules māte vaicā: "Meitiņ, kāpēc trīs dienas saule nespīd?"
Meita atbild: "Tāpēc nespīd, ka jūŗas valsts zivs nomirusi."
Rītā meita atkal aiziet projām un muļķītis nu jāj atpakaļ pie kunga. Kungs dabū zināt, priecīgs bez gala. Bet brāļiem tas vēl vairāk skauž, tie apmelo muļķīti: viņš zinot zelta
putniņu pārnest. Kungs pavēl putniņu gādāt.
Bēdās muļķītis aiztek pie ķēves, raud atkal: tā un tā. Ķēve atsaka: "Raudi nu raudi! Kādēļ ēdi balto maizi? Bet lai nu tad, kāp man mugurā, nesīšu pie gaŗdegunes, turpat zelta putninš uz loga būs. Tomēr gaŗdeguna ragana droši vien tevi pazīs, tādēļ paliksi par zīlīti - citādi ne, kā par zīlīti vien."
Labi - aizjāj, ielaižas par zīlīti raganas istabā zelta putniņu ņemt. Ragana pretim: "Ā, gudro muļķi, nu vienreiz tevi nogrābu!" un sāka zīlīti nejauki spiest.
Bet muļķītis gudrībā diktāki nebļāva par zīlītes balsu, lai spiež, cik spiezdama. Gardegune spieda, apnika spiest - zīlīte, kas zīlīte, vairāk nekā - nav muļķīša vis - palaida vaļām nabaga zīlīti un pati aizgāja projām.
Kā aizgāja projām, muļķītis pagrāba putniņu, ķēvītei mugurā un projām ar zelta putniņu pie kunga. Kungs nu pacēla muļķīti vēl augstāk, bet brāļi palika kaunā.