Gudrais zirgs.

22. A. 531. 550. Skolniece K. Jaunzeme no 68.g. veca P. Dārza Nīcā. K. Lielozola kr.

Vienam tēvam bija duipadsmit dēlu. Katru gadu viņam pazuda viena siena kaudze, un no vienpadsmit dēliem neviens nevarēja to siena kaudzi novaktēt. Nu pienāca kārta arī duipadsmitam dēlam iet vaktēt. Duipadsmitais arī aizgāja, uzkāpa kaudzē augšā un gaidīja, kas tālāk notiks. Te uz reizi redz: - kur bijuši, kur ne - atskrej duipadsmit zirgi un sāk ēst to siena kaudzi kopā. Bet duipadsmitais dēls uzlēca vienam zirgam mugurā, iejāja ar to stallī un arī visi citi zirgi iegāja līdz.
No rīta tēvs izdala dēliem zirgus, katram dēlam dod pa vienam zirgam, bet duipadsmitajam iedod visvājāko zirgu. Duipadamitais dēls ir gan par to noskumis, bet tas zirgs tikai saka: "Atnes man auzas un miltus, gan es no rīta būšu labāks par tiem citiem zirgiem."
Dēls nekā nesaka, nozog no tēva miltus un auzas un vakarā sakopj savu zirgu, kā tik varēdams. No rīta viņa zirgs bija tiešām labāks kā citu brāļu zirgi. Tā viņi visi strādā kādu laiku pie sava tēva. Bet tēvam nav tomēr tik daudz darba, ko dot visiem duipadsmit dēliem. Viņš nu saka, lai viņi ejat pasaulē arī paši pelnīties.
Tā nu visi duipadsmit brāļi sataisās un izjāj laukā ar saviem duipadsmit zirgiem. Dienu un nakti viņi jājuši pa milzīgi lielu un biezu mežu, no rīta izjājuši no meža laukā, nonākuši pie viena sveša ķēniņa pils un prasījuši tur darbu. Ķēniņš viņus pieņēmis, izdalījis katram savu darbu, bet duipadsmitajam brālim licis tikai malku nest. Malkas nesējs tomēr dabūjis tādu pašu algu kā citi brāļi. Tiem nu tas nepaticis un viņi nodomājuši jaunāko brāli nonāvēt.
Trīs dienas nebija spīdējusi saule, un brāļi nu rakstīja ķēniņam tādu grāmatu, kur bija teikts, ka malkas nesējs varot dabūt zināt, kāpēc saule nespīd, un varot arī likt saulei atkal spīdēt. Izlasījis šo grāmatu, ķēniņš aicināja duipadsmtito brāli pie sevis: un pavēlēja viņam dabūt zināt, kāpēc saule nespīd.
Duipadsmitais brālis aizgāja pie sava zirga un raudādams tam stāstīja, ka viņam jāiet pie saules un viņš nemaz nezinot, kā pie saules tikt. Zirgs viņam atbildēja: "Nebēdā nemaz! Gan mēs: visu izdarīsim. Bet tu prasi ķēniņam, lai viņš dod tik daudz maizes, cik es varu apēst."
"Labi!" jaunākais dēls apsolījis.
Tad viņš dabūja no ķēniņa maizi, sakopa savu zirgu un devās ceļā. Viņi jājuši pa jūŗu jūŗām, ka ūdens vien šķīdis, kā ledus ziemas laikā. Tālu aiz jūŗām bijusi viena skaista birzs un tur viņi iejājuši. Dēls tūlin nomauca zirgam apaušus un palaidis viņu vaļā, Šai birzī atradās viena mājiņa, kur dzīvoja Saulesmāte. Ieraudzījusi svešnieku, Saulesmāte prasīja: "Ko tu te meklē?"
Dēls atbildēja: "Es atnācu jautāt, kālab saule nespīd."
Saulesmāte saka: "Mans dēls ir pazudis un nav jau trīs dienas mājās. Bet kad viņš pārnāks, tad viņš tevi saplosīs, tādēļ palieni te pagultē!"
Pēc maza brīža Saules dēls pārnāca mājā. Māte tam tūliņ prasa: "Kur tu tik ilgi biji?"
Saules dēls atbild: "Ap pulksten duipadsmtiem dienā es redzēju uz jūŗas ļoti skaistu princesi, laikam visskaistāko pasaulē. Uz viņu skatoties, man aizgāja trīs dienas."
Tā stāstot, Saules dēls iesnaudās. Duipadsmitais dēls nu izlīda no pagultes, izgāja ārā, sazvanīja apaušus un tūlin arī atskrēja zirgs. Laimīgi pārjājis mājā, viņš izstāstīja visu, ko bija dzirdējis un redzējis. Ķēniņš, dabūjis zināt, ka kur esot tik skaista princese, teica dēlam, lai atvedot viņam to par sievu. Duipadsmitais dēls gāja atkal pie sava zirga un raudādams izstāstīja visu, kas šim jādarot. Zirgs atteica: "Lai ķēniņš dod tev visskaistāko karieti, saliek visādus ēdienus un dzērienus un sagādā arī miega zāles."
Viss tas tiek apgādāts, duipadsmitais dēls aizjūdz zirgu un brauc jūŗā. Viņš iebrauca jūŗas salā ar zaļu birzi, atjūdza zirgu, palaida vaļā un pats paslēpās. Te uz vienreiz parādījās princese, ieskatījās karietē un, redzēdama tur daudz ēdienu, dzērienu, sāka ēst Dzerdama viņa iedzēra miega zāles arī līdz un aizmiga. To redzēdams dēls pašķindināja tikai apaušus, atskrēja zirgs, steigšus to iejūdzis, viņš nu brauca mājās. Pār iūŗu braucot, princese atmodās un gribēja pamukt; bet dēls to turēja cieti, tā ka viņa nevarēja izmukt. Pārbraucis mājās, viņš atdeva princesi ķēniņam, par ko dabūja no ķēniņa lielas dāvanas. Kēniņš jau gribēja braukt laulāties, bet princese noteica, ka ātrāki viņa līdzi nebrauks, kamēr nebūs dabūjusi savu karieti. Ķēniņš pavēlēja atkal duipadsmitajam dēlam sagādāt karieti. Tas aizgāja raudādams pie sava zirga un žēlojās, ka jāgādājot jūŗas princeses kariete. Zirgs noskumis atbildēja: "Tagad mums būs jāizcieš visgŗūtākās mokas. Nopērc tu seši podi kaņepēju, sešas mucas darvas un vēl dui pudeles zāļu: vienu pudeli baltu, otru sarkanu zāļu."
Visu apgādājis, dēls iejūdza zirgu ratos un aizbrauca par jūŗu uz zaļo birzi. Tur zirgs teica, lai aptinot viņam pa podam kaņepēju un lai aplejot pa mucai darvas, kamēr būšot iztīti visi kaņepēji un izlieta visa darva. Tās pudeles lai noliekot sev blakus un lai skatoties uz tām. Ja sarkanā pudele palikšot balta, tas nozīmēšot viņa dzīvību; bet ja baltā tapšot sarkana, tas nozīmēšot viņa nāvi. To teicis, zirgs vēl smagi nopūtās, un tad ielaidās ūdenī. Visu to redzot, duipadsmitais dēls iesāka raudāt. Pudeles mainījās drīz šā, drīz tā. Pēdīgi zirgs tomēr iznāca no jūŗas ar visu karieti. Gari viņam bija noplēsuši visus kaņepējus un visu darvu, tā ka bija iesākuši ķerties jau pie miesas.
Kariete bija patiešām ļoti skaista, duipadsmitais dēls nu to saņēma, iejūdza savu zirgu un tik brauca mājā. Nu ķēniņš salaulājās ar skaisto princesi un atdeva dēlam daļu no savas valstības.