Gudrais zirgs.

23. A. 554. 531. 550. 314. 570. A. Bīlenšteins Jaun - Auc. LP, VI, 325 (76).

Vienai moderei bijis dēls Īvanuška. Septiņi gadi sazīdījusi Īvanušku.
Un ta(d) viņš izgājis aiz muižas - tur bijis liels ozols - un raudzījis to ozolu celt; bet ozols bišķi tik(ai) pakustējis. Nu iegājis pie mātes un teicis: "Vēl jāzīda septiņi gadi!"
Ta(d) vēl sazīdījusi septiņi gadi un nu izgājis un to ozolu raudzījis celt. Tagad paņēmis ozolu viegli jo viegli un uzdūris pie cepures par pušķi. Un tā licis nokalt tādu niedri: četri birkavi dzedzs - un ņēmis to niedri rokā un a(r) mazo pirkstiņu sviedis gaisā. Uzsviedis un atgulējis augšpēdu, pacēlis kāju uz augšu un gaidījis niedri. Niedre kritusi uz kāju un pārlūzusi. Tad viņš licis vēl piekto birkavu klāt piekalt un sviedis atkal un nu gaidījis a(r) mazo pirkstiņu; bet šoreiz niedre tik(ai) bišķi saliekusies.
Tā viņš gā(j)is un saticis divi skudras. Tās kavušās pēc viena tārpiņa un lūgušās: "Īvanuška, brālīt(i), ašķir(i) mūs! Mēs tev palīdzēsim gŗūtā dienā."
Ta(d) viņš pā(r)spiedis to tārpiņu ar niedri pušu un viņas aiztecējušas, tās skudrītes, katra uz savu pusi.
Un tā viņš uzgājiis divi čūskas kaujamies. Tās kavušās pēc viena kaula un lūgušās: "Īvanuška, brālīt(i), attšķir(i) mūs! Mēs tev palīdzēsim gŗūtā dienā."
Tā viņš uzspiedis ar niedri uz to kaulu, tas pā(r)šķīdis un tās a(i)zgājušas, katra uz savu pusi.
Ta(d) viņš gā(j)is a(t)kal tādu gabaliņu - divi vilki kāvušies pēc viena veca zirga un lūguši a(t)kal: "Īvanuška, brālīt(i), atšķir(i) mūs! Mēs tev palīdzēsim gŗūtā dienā!"
Un viņš uzspiedis a(r) to niedri uz to zirgu, ka katram puse bijusi; un viņi aizgājuši katrs savu ceļu.
Un tā viņš gā(j)is a(t)kal tādu gabaliņu un uzgājis: divi lāči kāvušies pēc viena bišu stropa un teikuši: "Īvanuška, brālīt(i), atšķir(i) mūs! Mēs tev palīdzēsim grūtā dienā." Un viņš pā(r)lauzis to bižu stropu katram pusi, un katrs gā(j)is savu ceļu.
Un tad gā(j)is tādu gabalu un apgulies uz vienu cinīti. Atnākusi liela sieva un teikusi: "Īvanuška, dēls, ka(d) es gribu, nu es tev varu nocirst kaklu; bet labāki lai stāv."
Un sieva arī turpat apgulusies netālu no viņa. Tā viņš izcēlies, paņēmis savu niedri a(t)kal un teicis: "Ka(d) nu gribu, es a(t)kal varu tev nocirst kaklu; bet labāki lai stāv - iešu projām."
Gā(j)is un uzgā(j)is tādas vecas mājiņas - tur bijusi pati veca māte un teikusi: "Īvanuška, dēliņ, vai atnāci?"
Viņš teica: "Atnācu gan, māte."
Tā viņa teikusi "Īvanuška, dēliņ, vai nevari pie man(i)s palikt?"
"Varu gan palikties, māte, kā ta(d) nē? Kādu darbu jūs man dosit?"
"Trīs baltas ķēves ganīt trīs dienas un sieku naudas. Un tām ķēvēm būs katrai kumeļš un tad tu varēsi ņemt, kuru tu gribēsi.
Izgulējies - atnākusi no rīta šī un teikusi: "Nu, Īvanuška, dēliņ, vai izgulējies jau? Nāc(i) brokasti paēst, tad varēsi jāt savas ķēvītes ganos."
Ta(d) viņš nogā(j)is un paēdis brokasti. Ta(d) viņa iedevusi trīs baltas maizes un trīs buteles vīna. Nu viņš paņēmis savas trīs ķēves, jājis uz ganiem un nojājis sapinis ķēves. Tāda liela atmata bijusi - tā tad ķēves apkārt vien viņam ganījušās ēzdamas. Tā viņš apēdis tās baltās maizes, izdzēris to vīnu un licies gulēt. Izgulējies, atmodies un saulīte bijusi pus pavakaris - un tās ķēves nevienas vairs nebij(u)šas. Ta(d) izmeklējies pa mežiem lai - nevarējis dabūt. Te saucis: "Skudras, čūskas, vilki, lāči, nākat nu man bēdu ciest palīgā."
Tad visi tie zvēri sanākuši - nevien tie astoņi, bet visi, kas tikai bijuši. Bet viņš apsēdies tai meža malā un gaidījis. Un izdzinuši tās ķēves visas trīs.
Viņš paņēmis, vedis uz mājām. Māte skrējusi pretim: "Īvanuška, dēliņ, pā(r)vedi? Ej, paēd(i) vakariņas - uz galda jau ir."
Ta(d) viņa ņēmusi pērt tās ķēves ar vaŗa pātagu, ka ugunis sprāgušas, un teikusi: "Maukas, kāpēc nemukāt? Maukas, kāpēc nemuikāt, kāpēc nemukāt?"
Viņš paēdis tās vakariņas - gā(j)is a(t)kal gulēt uz to stalli. Izgulējies - no rīta atnākusi tā vecene: "Īvanuška, dēliņ, vai izgulējis jau? Nu paēd(i) brokasti - varēsi ķēves jāt uz ganiem."
Labi. Iedevusi a(t)kal trīs lielas maizes un trīs buteles vīna. Ta(d) viņš paņēmis tās trīs maizes, tās trīs buteles vīna un tās trīs ķēves un jājis a(t)kal uz ganiem. Nojājis turpat uz to atmatu, sapinis tās ķēves, izdzēris tās trīs buteles vīna, apēdis tās trīs baltas maizes, licies a(t)kal gulēt. Atmodies a(t)kal uz vakaru - saulīte nebij(u)si augstu vair(s) - un tās ķēves nevienas nebij(u)šas. Tā izmeklējies pa mežu lai - nevarējis dabūt. Te a(t)kal saucis: "Skudras, čūskas, vilki, lāči, nākat nu man bēdu ciest palīgā!"
Ta(d) sanākuši visi tie zvēri - nevien tie astoņi, bet visi, kas tikai bijuši. Tā dabūjis tās ķēves: palīdušas bijušas apakš zemes.
Viņš paņēmis, jājis a(t)kal uz mājām. Izskrējusi a(t)kal māte pretim un prasījusi: "Īvanuška, dēliņ, vai tu izganīji labi?"
Ta(d) viņš teicis: "Māte, izganīju gan labi!"
Šī paņēmusi tās ķēves, vedusi stallī un teikusi: "Nu, Īvanuška dēliņ, ej(i), paēd(i) vakariņas! varēsi iet gulēt a(t)kal."
Ta(d) viņš gā(j)is ēst vakariņu; bet viņa paņēmusi tās ķēves, pērusi ar to vara pātagu, ka ugunis sprāgušas, un teikusi: "Maukas, kāpēc nemukāt? Maukas, kāpēc nemukāt, nemukāt?"
Viņš paēdis vakariņas un gājis a(t)kal gulēt uz stalli. Izgulējies - no rīta atnākusi tā vecene : "Īvanuška, dēliņ, vai izgulējies jau? Nu ej(i) un paēd(i) brokasti, tad varēsi savas ķēves jāt ganos."
Labi. Paēdis brokasti - iedevusi atkal trīs baltas maizes un itin stipru vīnu, trīs buteles. Nu viņš ies atkal tās ķēves ganīt uz to atmatu. Izdzēris tās trīs buteles vīna, apēdis tās trīs baltas maizes un licies a(t)kal gulēt. Atmodies a(t)kal uz vakaru -saulīte nebij(u)si augstu vair(s) - un ķēves nevienas nebij(u)šas. Izmeklējies to mežu lai nu nevarējis dabūt. Ta(d) saucis savus zvērus. Tie sanākuši un izmeklējuši visur pa koku galiem un nevarējuši dabūt. Ta(d) tās spārnu čūskas ņēmušās skriet uz mākoņiem un nodzinušas no turienes tās ķēves. Nu viņš paņērmis un pā(r)dzinis mājās. Izskrējusi a(t)kal tā vecene pretim un prasījusi: "Īvanuška, dēliņ, vai izganīji labi?"
Viņš teicis: "Māte, izganīju gan labi!" Šī atteikusi: "Ej(i), paēd(i) vakariņas!"
Tad paņēmusi tās ķēves un ievedusi stallī, bet nav pērusi vair(s) - nu jau vai(rs) nebij jāgana citu rītu.
Tad viņš paēdis vakariņu(as) un gā(j)is a(t)kal uz stalli gulēt. Aizgājis - ieraudzījis, ka bijis uz katra stelliņģa staba cilvēka galva; bet pie trešās ķēves i(r) trūcis. - Tur šis nu būtu bijis, ja nebūtu izganījis; jo tie divi gani bij nokauti, ka(d) nevarēja izganīt.
Un tām ķēvēm bijuši kumeliņi: divajām bij(u)ši tādi balti, tai trešai bijis tāds dumjš (tumšs, melns) un blese (zīme) pierē; bet katram bijis tāds āboltiņš mutē.
Ta(d) tā vecene atnākusi un paņēmusi tiem divjiem tos āboltiņus, pā(r)griezusi uz pusi un ielikusi tam dumjam tās puses, tam, kam tas āboltiņš bijis vesels. - Bet Īvanuška visu redzējis, ko tā vecene darījusi. - Un tad viņa vēl paņēmusi to dumjo kumeļu, sagumzīja, lai gurdens paliek, un pabāzusi pasilē. - Tie āboltiņi bijuši tās sirdis.
Vecene atnākusi no rīta un teikusi: "Īvanuška, dēliņ, celies augšām, nāc(i), paēd(i) brokastu, ta(d) varēsi savu zirdziņu un naudu paņemt un aizjāt projām."
Labi. Viņš paēda paņēma savu sieku naudas un gā(j)is uz stalli ir zirgu ņemt. Aizgājis- tie baltie kumeļi stropīj(u)ši pa stalli, bet tas dumjais gulējis pasilē sasmurīts, salauzīts. Ta(d) gā(j)is ņemt to dumjo; bet vecene teikusi: "Īvanuška, dēliņ, tas jau tāds savārdzis, ko tu to ņemsi?"
Viņš teicis: "Ne, māte, es gribu to dumjo - lai viņš samurīts."
Ta(d) paņēmis to dumjo, uzlicis iemauktus, apseglojis; un kā apseglojis, tā jau bijis paaudzis labs prāvs; un kā kāpis mugurā, tā jau bijis liels zirgs.
Labi, jājis projām.
Pajājis tādu gabalu - ieraudzījis, ka smuka puķe aug. Gribējis viņu raut; bet zirgs teicis: "Īvanuška, 'brālīt(i), nerauj(i), tev būs gŗūti, man būs grūti." Ta(d) nerāvis vis - paklausījis to zirgu.
Jājis a(t)kal tādu gabaliņu - ieraudzījis atkal, ka puķe aug un gribējis a(t)kal raut; bet zirgs lūdzis, lai nerauj: "Tev būs gŗūti, man būs gŗūti." Ta(d) nerāvis vis - paklausījis to zirgu.
Jājis a(t)kal tādu gabalu, bijusi a(t)kal puķe un vēl nākusi tāda brangi jauka smarža pretim. Tad viņš piejājis klāt un teicis: "Nu es raušu!"
Zirgs lūdzis: "Īvanuška, brālīt(i), nerauj(i)! Tev būs gŗūti, man būs gŗūti." Viņš nepaklausījis to zirgu un norāvis to puķi. Nu jājis, jājis - uziājis vienu pilsātu. Tur iejājis un dabūjis sulaiņa amatu pie ķēniņa. Tas ķēniņš veco sulaini bij atraidījis un tā šo pieņēmis, to Īvanušku. Bet šis teicis: lai dod īpašu kambari, lai savu puķi varētu glabāt, lai citi viņam to nedabūtu. Ķēniņš iedevis. Tad lūdzis, lai dod zirgam rūmi stallī. Ķēniņš devis ar un licis turpat likt, kur viņam stāvēja braucamie zirgi.
Bet tam vecam sulainim neticis, ka viņu atradīja un to jauno pieņēma. Un kad ķēniņš vienu rītu izcēlies un sajutis, ka tāda salda smarža iet pa visu pilsātu cauri, tad nezinājis, ku(r) tas i(r) gadījies. Tad vecais sulainis teicis, ka tam jaunam tāda puķe esot kambarī, ku(r) tā smarža ceļoties. Tad gribējis tam jaunam to puķi nozagt tas vecais.
Un tā vienu dienu ķēniņš apgulies dienasvidu un teicis uz jauno sulaini, lai viņš arī iet pagulēties. Tā bijs aizmidzies un tādu laiciņu gulējis - ieskrējis tas vecais sulainis - teicis: lai eitot, lai eitot, ka ķēniņš esot saucis. Viņš aizskrējis un aizmirsis aizslēgt tās durvis. Un tad tas vecais sulainis ieskrējis un izzadzis to puķi. Otrs noskrēja pie ķēniņa - ne tas saucis, nekā, bet gul. Nu iegājis savā kambarī - neatrada vai(r)s tās puķes.
Ta(d) tas ķēniņš izcēlies un vecais suilainis, nonesis tam to puķi teicis, ka viņš, tas jaunais, varot tādu pašu smuku princesi pā(r)vest kā to puķi.
Ta(d) ķēniņš licis jaunajam sulainim tādu princesi pā(r)vest; un ja nepārvēdīs, tad nocirtīs galvu.
Ta(d) nogājis viņš pie tā zirga un raudāja. Zirgs teicis: "Es tev teicu, ka neies lāgā; neklausīji man(i) un, are, nu ir - es tev nevaru nekā līdzēt."
Izraudājies - tad zirgs teicis, lai vakarā sataisās un apsedlo un lai tik laiž viņu, kur tik(ai) ies - lai tik(ai) jāj. Jās pa jūŗu - kur nekur - tur būs viena pils.
Labi. Jājis pa jūŗu - zirgs gājis kā zibens. Nojājis - bijis liels pilsāts. Zirgs teicis: "Es pieiešu pie viena loga, tur viena mamzele sēdēs šūdama; ta(d) to paņem(i) pie rokas, izcel(i) pa logu un jāsim a(t)kal atpakaļis.
Tā darījis. Un nav jājis ar to mamzeli pa jūŗu atpakaļis.
Bet iājot viņa izsviedusi savu gredzenu; tad pajājuši gabalus - izsviedusi savu buntu atslēgas; beidzot pā(r)vesta pilsātā. Un ķēniņam gauži paticis, ka tādu pā(r)vedis. Viņš bija puisī. -
Bet viņa no rīta bijusi noskumusi dikti. Ķēniņš prasījis "Kas tev kait?"
Viņa teikusi: "Man žēl gredzina - man iekrita jūŗā un arī atslēgu bunte iekrita."
Viņš teicis: "Nebēdājies vis, es tev tās drīz gādāšu."
Ta(d) viņš licis a(t)kal tam jaunajam sulainim dabūt tās atslēgas. Šis nogāja pie sava zirga un raudājis, kā nu viņam izgājis, ka jāmek lē tas gredzins un tās atslēgas, kas jūrā. Zirgs teicis: "Jā, es tev nevaru neko līdzēt!"
Bet beidzot taču teicis gan, lai izcep trīs cepļi maizes un pieci vērši lai nokauj; un lai sagriež gaļu un maizi smaki, lai sajauc un lai jūrmalā izkaisa tādā garā strīpā, tad iznāks viena zivs un tai būs gredzins uz deguna - viņa nometīs to ēzdama, lai tad paņem; tad ir otra zivs vēl iznāks, kam tā atslēgu bunte uz deguna būs, lai atslēgas arī tad paņem.
Labi, padarījis tā. Tad iznākušas abas tās zivis, gan tā, kam atslēgas, gan arī tā, kam gredzins.
Nu un tā pā(r)nesis .atslēgas ar gredzinu un iedevis tai princesei ; tā bijusi itin lustīga.
Tad ķēniņš gājis vienu rītu pie viņas - atkal bijusi noskumusi. Prasījis: "Kas ta(d) nu tev kait? Kā tu esi tāda noskumusi?"
Viņa teikusi: "Tur i(r) viena smuka pils - tās man ir žēl." Tad viņš teicis: "To es arī varu gādāt tev drīz!"
Un ta(d) viņš a(t)kal licis tam sulainim pā(r)vest to pili; un ja nepā(r)vedīs, ta(d) nocirtīs kaklu.
Nu nogājis pie sava zirga un raudāiis, zirgam apķēries ap kaklu. Zirgs teicis: "Dod(i) man tik(ai) labi paēst: divi maisu auzu, divi maisu miltu, un notīgi vien - ēdīšu aši." Tad lai vakarā tik(ai) sēž mugurā un lai laiž vaļām - viņš pats ies, viņš noies pie viena pis stūŗa - tur būs dzelzu klambaris, lai ņem pie šā klambaŗa un lai sauc trīsreiz: "Up, up, up!"
Labi, aizjājis pa jūru pāri pie pils, notvēris klambari un saucis trīsreiz: "Up, up, up!" Tad pils nākusi līdz un viņš pā(r)vedis un nolicis akurāt pretim vecai pilei. Un vecā pils nu bijusi kā pirts pretī tai jaunai. Tad bijusi itin lustīga tā princese.
Bet vienu rītu ķēniņš a(t)kal gājis pie princeses iekšā - viņa bijusi dikti bēdīga. Prasījis: "Kas nu tev kait, ka tu esi tik bēdīga?"
Viņa teikusi: "Viss būtu labi, bet tas ķēniņš vecs."
Viņš teicis: ,,Ko tad darīsim?"
Viņa teikusi : "Gribu jaunu !"
Tad viņa klusu likusi tam vecam kaklu nocirst un teikusi: "Nu tas Īvanuška paliks pa(r) ķēniņu!"
Īvanuška, to padzirdējis, nogājis un teicis savam zirgam Zirgs sacījis: "Noej(i) un apvaicā labi; un ja tas tā būs - atnāc(i) a(t)kal pie manis."
Tad viņš izprasījis tai princesei un pateicis savam zirgam. Zirgs teicis: "Noved(i) manis pie jūrmalas un nocērt(i) man galvu!"
Novedis pie jūrmalas un neticis vis viņam kaklu cirst. Bet zirgs teicis: "Cērt(i), ne ta(d) tu manis vairs mocīsi, ne arī cits." Un lai iesviež to galvu jūŗā, kad nocērt.
Tad nocirtis un iesviedis to galvu jūŗā.
Tad atgājis tādu gabalu no jūrmalas nost - nācis viens jauns kungs pakaļ notīgi vien. Īvamuška prasījis tam "Kur tu iesi?" Viņš atteicis: "Vai tev nevajadzēs manis pa(r) sulaini? Vai tu man(i) nepazīsti vai(r)s? Es jau esmu tavs zirgs, ku(ŗam) tu nocirti galvu."
Ta(d) Īvanuška palicis tai pilī pa(r) ķēniņu; viņš, senākais zirgs, a(t)kal pa(r) sulaini.
P i e z ī m e. Gluži tādu pašu pasaku ir uzrakstījis H. Skujiņa Aumeisteŗos. P. Š.