Zirgs par palīgu.

1. A.532. Pēterupē 1876. g. A.Bīlenšteina kr. LP,VI, 779 (127, 3).

Vienam tēvam reiz bijis dēls; bet tas dēls bijis jau pa dzimumam bez kājām. Tēvs un māte reiz bijuši izgājuši. Te bezkājainais gultā dzird, ka kautkāds pie loga krabina. Tas prasījis: "Kas tur ir?"
Kāds vecītis tur atsaucies un lūdzies, lai dodot dzert. Bezkājainais atbildējis: "Man jau nav kājas, es jau pa dzimumam tāds pats; tur ūdens stops ir uz loga - pasniedzaties un paņemat!"
Bet vecītis sacījis: "Lec, puiš, no gultas ārā un pasniedz man ūdens stopu! Tu redzēsi, kādas tev varenas kājas."
Bezkājainais ar(ī) paklausījis un lecis no gultas ārā. Ak tu brālīšas ārā! Tas juties tagad tik spēcīgs, ka voi visu māju varētu apgāzt. Bet nu vecītis teicis: "Ej, puiš, gulēt un liec labi vērā, ko tu pa sapnim redzi!"
Viņš aizgāja gulēt. Labi. Nu sapņo - redz, ka tur sveša ķērniņa valstība un pie kāda skaista meža esot trīs naudas pagrabi: viens kopara, viens sudraba, viens zelta, tie šim esot jāuzlauž, jo šis esot visstiprākais cilvēks pasaulē.
Kā tad! Pamostas - iet uz svešo ķēniņa zemi. Tur nonācis, atrada visu kā sapnī bija redzējis - trīs pagrabus. Tad viņš tur dabūja tādu lielu milnu un ar to atlauza tos pagrabus : papriekšu kopara, tad sudraba, tad zelta pagrabu. Naudu esot paņēmis, cik vajadzējis, tais pagrabos. Citi saka, ka esot piebāzis pil(n)u pazuku [aizkreklu]. Tad vēl tur bijušas skaistas zirgu lietas, kara rīki, kas nekas. Nu nogājis kādā krogā, paēdis krietnas vakariņas un licies gulēt.
Atkal sapnī redzējis, ka lieliski zeme trīcēšot un ka ķērniņš visiem saviem pavalstniekiem prasīšot: kas var ta(i)s bēdās palīdzēt? Bet neviens nebūšot atsaukties; lai šis tad atsaucoties un lai ejot turpat meža malā, tur esot viens pagrabs ar sešām čuguna durvim, to lai atlaužot, iekšā būšot atrasties viens liels kara zirgs, kam neviens nav varējis mugurā sēdēt; tas te vecos laikos aprakts un tagad, kad viņš tur pa iekšu sākot spārdīties, izceļoties zemes trīcējumi. Šis lai pagādājot no tiem mantas pagrabiem trijādus seglus un trijādus zobinus: kopara, sudraba, zelta. Zirgu lai apseglojot, zobinus lai piekaŗot klāt un tad lai palaižot vaļā, tad tas vairs zemi netrīcināšot. Un kad šim kādreiz zirga vajagot, tad tik(ai) lai saucot: "Zirgs, zirgs, mans labais zirgs!" -
tūlīt būšot zirgs klāt.
Kā tad! No rīta pamozdamies, viņš dzird lielu jo lielu troksni: visi brēc un skrien cits caur citu, jo zeme tā cilājas, ka nemaz nevar uz kājām nostāvēt, un rūc, ka visas ausis krīt ciet. Viņš dodas uz ķērniņa pili, tur jau priekšā tik daudz aužu, augstu un zemu, kā biezs. Viņš ielīdis krāsnī. Nu nāca pats ķērniņš un prasīja papriekš augstmaņiem: "Kas var ta(i)s bēdās palīdzēt?"
Neviens. Tad prasīja kaupmaņiem. Neviens. Pēdīgi prasīja nabagiem. Neviens.
Te uz reizi viens nejauši atsaucās: "Es varu!"
Izmeklēja pa istabu, nekur neatrada. Te kāds līda no krāsns ārā. Visi izbijās. Ķērniņš prasīja: "Voi tu vari ta(i)s bēdās palīdzēt?"
Tas atņurdēja: "M-mu! - bet dodiet man piecdesmit vīrus!"
Tos piecdesmit dabūjis, tas devās uz saviem mantas pagrabiem, izņēma zirga lietas un vienu ļoti gŗūtu zobinu (es aizmirsis, cik smagu) un gāja uz to sapnī redzēto vietu, lika saviem vīriem strādāt un uzraka pagrabu ar sešām čuguna durvim. Pats ar savu grūto zobinu atsitis visējas durvis vaļā. Vīri brīnījušies, ka šis tik stiprs. Bet nu zirgs arī ar joni lēca ārā. Stiprais tūlīt pēc krēpēm krapt! ciet - apsegloja un pats mugurā un projām uz mežu. Vīri noskatījās vien no pakaļas. Nu - nu bij zemes trīcējumi mierā.
Mežā tas palaida zirgu ar visiem rīkiem vaļā un pats gāja uz ķērniņa pili. Pa dur(v)im negribēdams iekšā iet, viņš uzkāpa uz jumta un nolaidās pa skursteni ķērniņa kambarī. Kā jau nu pa skursteni laidies, mel(n)s kā vel(n)s esot stāvējis turpat aiz galda. Tam ķēninam bij trīs meitas. Tā jaunākā meita nākusi, laikam, pēc brokasta; tikko kambarī ienākusi, ierauga šo aiz galda, nobīstas un paģībst. Šis neliekas ne redzat, stāv kā stabs. Ķērniņš, nevarēdams jaunāko meitu sagaidīt, sūta vidējo. Tai tāpat izdodas. Ķērniņš atkal nevar sagaidīt, sūta vecāko. Tā nonākusi - redz: kas te ? - davai laist atpakaļ pie tēva un teic, ka vel(n)s stāvot aiz galda un abas jaunākās māsas jau parāvis. Ķērniņš tā nobijies- ko nu lai iesāk? Sūta sulaini pēc mācītāja. Mācītājs atnāca, svētīja, svētīja; bet vel(n)s kā neiet, tā neiet projām. Arī abas ķērniņa meitas atkal atdzīvojās; bet vel(n)s stāv, kā stāvējis.
Nu tam sāka prasīt, kas šis tāds esot; bet tas tikai esot atbildējis: "Neznaj, neznaj!"
Ķērniņš sarunājies ar saviem apakšniekiem to Neznaju beigt nost; bet jaunākā meita tēvu lūgusi, lai to nedarot.
Tad ķērniņš licis, lai Neznajs iet ķēķī pie pavāriem; bet lai pavāri viņam nekādu darbu neliek.
Tā nu Neznajs gāja ķēķī un dzīvoja pie pavāriem tādu laiku. Pavāri, redzēdami, ka šis tikai sundaku vien grib pildīt un neko nestrādāt - reiz lika, lai malku atnesot. Neznajs, pie malkas kaudzes nogājis, apskatījās, paņēma labi resnu tauvu (striķi; valgu), malkas blāķim apkārt un pa pleciem, pa durvim iekšā; bet lielā malkas kaudze sadragā visus mūŗus un durvis - ķēķis bija pilns, pavāri, izbijušies laidušies lapās; jo visa pils tā rībējusi, ka bijis jādomā: nu vel(n)s pa ķēķi ar visu māti braukā.
Ķērniņš, to redzēdams, atkal sarunājies ar saviem pavalstniekiem; ka vajagot Neznaju beigt nost; bet jaunākā meita atkal lūgusies tik tālām, tik tālām un tik tālām, kamēr ķērniņš palicis mierā.
Nu vēl tādu laiciņu Neznajs palicis ķēķī. Tur uz reizi atkal pavāriem pietrūcis brandins. Šie Neznaju sūtījuši pēc tā. Viņš paņēmis veselu vāti, pārnes, ieliek vāti malkas blaķī un pats turpat klāt. Pavāri sākuši dzert un domājuši drīz muciņu iztukšot; bet Neznajs tikai arvienu šiem pasniedzis - nav un nav vāte tukša. Pavāri tā piedzērušies kā leskas. Nu Neznajs ar vienu vilcienu visus nositis un sakrāvis čupā.
Ķērniņš no rīta gaidījis brokastu - neko! - visi pavāri nosisti guļ kā līdums.
Nu Neznajs iztaisījis brokastu. Iztaisījis gan; bet neviens nedrīkst nākt pakaļ: visi no stiprā Neznaja baidījušies; pēcāk, tad jaunākā meita nākusi un Neznajs tai godīgi iedevis brokastu, lai nes ķērniņam. Ķērniņš ēdis ko ēdis - prasījis: "Kas to ēdienu vārījis?"
Jaunākā meita atteikusi: "Neznajs!" Kērniņš gauži slavējis, ka Neznajis esot krietns pavārs; bet kad ķērniņš dzirdējis, ka pavāri nokauti, tad no dusmām kā traks pavēlēis, lai Neznajs iet ārā no ķēķa.
Neznajs nogāja dārzā, nosita dārznieku, izpostīja ābeles, tos kā kādus stādus no zemes izraudams, un iestādīdams ačgārniski. Bet tad ta nu auga puķes skaistas jo skaistas un ābeles ar āboliem pil(n)as, ka spīd vien. Ķēniņš bij ar to mierā.
Bet kādā rītā atskrēja krauklis; tam bij knābī tāda maza vācelīte un uz tās vācelītes bij uzrakstīts, ka liela, liela milzu čūska ar sešām galvām būšot nākt nākamā naktī no jūŗas ārā un pusi no ķērniņa valstības aprīt; ja nu valstību gribot žēlot, tad lai aizvedot vecāko ķērniņa meitu uz jūrmalu, lai čūska varētu viņu aprīt. Nu bija bēdas lielas jo lielas! Neko darīt - vakarā aizveda ķēniņa vecāko meitu uz jūrmalu un ielika tādā būdiņā. Neznajs, dabūjis zināt, ka ķērniņa pils nu bēdās, kāpa pāri pa dārza sētu un sauca: "Zirgs, zirgs, mans labais zirgs!"
Tūlīt zirgs bij klāt. Tas zirgu apsegloja ar kapara segliem, pats apģērbās tīrās kopara bruņās, savu briesmīgi grūto zobenu paņēma rokā un tā kā viesuls šāvās uz jūrmalu. Zirgs dancoja vien. Neznajs, pavadu rokā turēdams, iegāja pie vecākās meitas būdiņā. Šī nabadzīte, jau nobijusies, tā ka katru minūti gaida pēdīgo stundiņu. Neznajs, ko šī bruņās vairs nepazina, prasīja, lai dodot savu gredzenu. Meita trīcēdama novelk gredzenu, iedod un nezin neko. Bet šis, gredzenu pirkstā uzmaucis, kāpa zirgam mugurā un jādelēja tāpat gar jūrmalu. Te uz reiz(i) kā lietus padebeši šņākdami, nāks čūska. Neznajs tai tūlīt pretī. Čūska paģērēja kādu zīmi, lai zin, vai tas ir ķēniņa meitas vietnieks, vai ne. Neznajs parādīia gredzenu pirkstā.
Nu čūska gribēja, lai iet ar viņas skrieties, turpat līdz tam lielam akmenim. Labi. Neznajs, kā nu laida savu zirgu vaļā, tas tai pašā acumirklī pie akmiņa klāt un griezās čūskai pretī. Neznajs nu cirta ar zobinu pa labo un kreiso roku - čūskai visas sešas galvas nost. Tad viņš pacēla lielo akmini, ko ar nezin cik zirgu spēku vajadzētu celt, un palika tās galvas tur apakšā. To padarījis, tas aizšāvās atkal ātri uz māju, palaida zirgu un apgulās savā dārzā, it kā nekas nebūtu noticis.
Kērniņš no rīta ved savu meitu smiedamies mājā; bet prieks nepastāvēja vis ilgi: tūlīt otrā rītā viens vanags ar zīmi klāt un noliek uz ķērniņa strepēm. Tur bij rakstīts: nākamā naktī nāks liela čūska ar deviņām galvām, turpat, kur pirmējā, un darīs valstībai to pašu; ja ķērniņš varbūt grib valstību žēlot, lai ved savu vidējo meitu uz jūrmalu čūskai par laupījumu.
Bēdas atkal! Neko - jāved vidējā meita uz jūrmalu, lai rij.
Ak, kā šī, nabadzīte, arī nu vēlējās, kaut kopara vīrs nāktu glābt, bet tas jau tagad laikam pār visiem kalniem!" tā viņa iesaucās un nezin vis, ka šis dārzā guļ un klausās.
Tikko vakars metās, Neznajs sauca savu labo zirgu, apsegloja ar sudraba segliem, pats apģērbās sudraba bruņās, ka spīdēja vien, un projām uz jūrmalu, kur ķērniņa meita jau bij novesta. Tas piegāja pie tās, prasīja gredzenu - dabūja un, zirgam mugurā, jādelēja atkal gar jūrmalu.
Te nu nāk arī čūska ar deviņām galvām - zibiņi priekšā, zibiņi pakaļā. Sudraba vīrs tai pretī. Bet šoreiz bij gŗūtāki zobinu turēt. Čūska paģērēja ķērniņa meitu; šis parādīja gredzenu un nu iesāka cīnīties. Gan čūska ar visu sparu spiedās virsū, bet tas cirta ar grūto zobenu pa labo un kreiso roku un pa vidu - gatava! Viņš atkal paņēma galvas, apslēpa turpat, kur pirmās, un mājā projām. Labi - nu bij atkal labi. Bet ķērniņš gribēja zināt, kas tas tāds glābējs esot. Izsludināja pa visu valstību, lai nākat glābējs ķērniņa pilī - bet nerādījās neviens.
Kādā dienā nu ir liels ērglis ar zīmi klāt un noliek uz ķērniņa strepēm. Ķērniņš nobijies - atkal labi nebūs: nākamā naktī jāved jaunākā meita uz jūrmalu divpadsmit galvu lielai, ugunīgai čūskai pa upuri; ja to negrib, tad visa valstība izputēs kā pīšļi. Nu raudāja visā pilī; bet jaunākā meita tik(ai) smējās un sacīja: "Kad manas abas māsas izglāba, tad mani arī izglābs!"
Vakarā aizveda meitu uz jūrmalu, ielika būdiņā un atstāja. Neznajs sauca: "Zirgs, zirgs, mans labais zirgs!"
Zirgs klāt. Tas zirgu apsegloja ar zelta segliem; pats apbruņojās ar zelta bruņām. Jūrmalā noskrējušam, jaunākā ķērniņa meita tam nāca pretim. Viņš tai noņēma gredzenu, uzmauca sev pirkstā un nerunāja ne vārda, kaut šī gari tur apkārt locījās un gribēja ko izspiest.
Un tā pa brītiņam jau redzēja no tālienes uz jūŗas dūmus un uguni. Zelta vīrs sagaidīja čūsku bez bailēm; ķērniņa meita atkal skatījās vien, kas nu notiks. Te čūska arī klāt un - ak tu zvērs! - ta tad arī kāvās : tīri balts uguns zelta vīram virsū. Bet nu arī zirgs rādīja, ko tas prot: kā lēca vidū, čūskai uz tām galvām, tā seš(as) galvas nost; otras seš(i) zelta vīrs ar savu zobenu pa vienu, pa otru pusi nokapāja. Bet arī čūska drusku tak bij ievainojusi zelta vīru: kreisā rokā tecēja asinis. Tā meita tūlīt klāt un vainu sasēja ar savu lakatu. Nu zelta vīrs atkal spērās projām, kaut gan ķērniņa meita bij lūgusies, gribēdama aizturēt, neko nepalīdzēja.
Jaunākā meita bēdīga nogāja viena pati uz pili un otrā dienā noraudājusies staigāja pa dārzu. Staigāja pa dārzu, un gar puķu dobi iedama, ierauga: viens gul izplēties. Iet klāt- tas ir Neznajs. Viņa klusītiņām pielien, aplūko ievainoto raku un tad mudīgi tek pie ķērniņa. Kērniņš atnāk ar visiem sulaiņiem, kalpiem, pieiet aizmigušam klusiņām klāt, aplūko roku - jā: vaina ar jaunākās meitas lakatu sasieta. Ko nu? Nu būtu modināms, bet neviens nedrīkst to aiztikt. Te par tām starpām Nezaajs. pats atmodies, uzlēca stāvu. Ķērniņš sāka ar to labi runāt; bet šis tik(ai) iekliedzās: "Zirgs, zirgs, mans labais zirgs!"
Zirgs uz reiz(i) klāt un šis mugurā. Nu jaunākā meita lūdzās, lai šās neatstājot, bet šis uz mežu projām.
Pa brītiņu redzēja kādu staltu jātnieku no meža puses uz ķērniņa pili jājam, tas bij Neznajs, viscaur tas spīdēja un mirdzēja zeltā. Pats ķērniņš ar jaunāko meitu iznāca pretī glābējam un ķērniņš nu deva tam savu jaunāko meitu par sievu.
Varenas kāzas esot bijušas! Es arī biju ieaicināts, bet mūsu pelēkai aitai atnāca jauni jēriņi, man bij jātaisa aizgaldiņš - tā tad kāzas izjuka.
Jā, un tad vēl piemirsu: pēcāk Neznajs arī tapis par ķērniņu - un nu ir beigta.