Zirgs par palīgu.

2. A. 532. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē. LP, IV, 70 (13, 5).

Kāds puisis pieguļā guļ pie siena kaudzes. Te naktī sauc:
"Celies augšā! Siena kaudze deg!"
Puisis atmožās - kas ir? Zaltis aptinies pašam gar kaklu. Izmocās nost dabūt - nekā. Jo rauj, jo sāp. Neko darīt - jāpamet kaklā. Tā nu sanesa veselu gadu : to, ko pats ēd, dod arī zaltim ēst.
Te otrā ,gadā puisim gadās mežā ieiet, kur par nelaimi apmaldās. Samaldās ilgu laiku, beidzat iekuļas svešā pilī. Pils tukša: ieiet vienā istabā, otrā - nav itin nekā. Tik beidzamā, tur gan atron ēdienus un dzērienus uz galda. Puisis sāks ēst, ko tad atkal gaidīs? Te uz reizi zaltis atrisinās no kakta un paliek par kungu sacīdams : "Veselu gadu tu mani sanēsāji, dzīvo nu pie manis! Tev netrūks itin nekā, ēd, dzer un tik guli, ja patīkas!"
Labi, savu laiku puisim tā brīnum pa prātam bez darba vienos labumos izmieloties; bet ar laku taču sāk apnikt slinkuma dienas, viņš paliek domīgs. Zaltis prasa: "Kādēļ esi nodomājies?"
"Jā, ko būs izteikt? Gribu precēties!"
"Nu, tā maza vaina. Es tev iedošu tādu zirgu, kas var iet pa gaisu, pa ūdeni, pa mežiem; tad tādu kreklu, kur nevar cauri izcirst, un tādu zobinu, ar kuŗu vari cirst akminī, dzelzī - nemaz neatcirtīsies. Kāp zirgam mugurā un jāj sievu precēt. Bet to tev saku: sievai visu padomu neizteic!"
Puisis nu apvelk kreklu, piejož zobini, uzlec zirgam mugurā un saka ta: "Zirgs, nes, kur mana brūte!"
Zirgs paceļas gaisā un nones ķēniņa pilī. Puisis salīgst pie ķēniņa par zirgu kopēju.
Bet ķēniņam bija divas meitas: viena vecāka, otra jaunāka. Tai vecākai zirgu kopējs iepaticies; zirgu kopējam, zināms, ķēniņa meita arī patīk.
Te pēc laba laika viens princis atbrauc pie vecākās ķēniņa meitas uz precībām. Bet ķēniņa meita atbild: "Mūsu zirgu kopējs skaistāks par tevi!" un neiet.
Tas šim, vadzi, drusku tā kā par kaunu un - ko domā - kas tādam iešaujas prātā? Būšot vecajam ķēniņam meitas labad atriebt. .Atrieba arī: otrā, trešā nedēļā iebruka ar lielu lielu kara spēku un sāka jau postīt ķēniņa valsti.
To redzēdams, zirgu kopējs iesaucās:. "Nu jāiet uz kaŗu!" Un tā tūliņ zalša krekls mugurā, zalša zobins rokā, zalša zirgs no staļļa ārā un ienaidniekam virsū: vai būšot mieru derēt?
Nebūšot vis! - ienaidnieks atbild.
"Labi! ja ne. ne!" zirgu kopējs atcērt un sāk dot ar savu zobinu. Šis nu cērt, zirgs atkal speŗ: kas zobinam izbēga, to zirgs nospēŗa, nepagāja ne labs cēliens - kara spēks pagalam.
Bet princim vēl bija divi brāļi, arī par ķēniņiem, un tas viens brālis vēl pie tam liels burvis. Šis burvis sadabū jaunu kara spēku un nāk ar abiem brāļiem otrreiz ķēniņam virsū. Zirgu kopējs izjāj pretim. Sāk cirsties zirgu kopējs viens pats ar visu kaŗa spēku. Bet burvim ragana bija pateikusi, ka zirgu kopējam tāds un tāds krekls mugurā, lai tādēļ cērtot, raganas vārdus teikdams, tad ievainošot. Tā arī bija. Burvis stājas zirgu kopējam pretim, raganas vārdus teikdams, un re, tūliņ ievaino viņu plecā. Tomēr zirgu kopējs saņemas un notriec šo gar zemi, pārmākdams drīzi jo drīzi arī citus kaŗa vīrus. Bet skat nu, necik ilgi, burvis ceļas atkal žirgts augšā un klups otrreiz zirgu kopējam saros. Bet zirgu kopējs sasēja viņu kā suni, un pārveda ķēniņam rādīt. Ķēniņš priecīgs bez gala par tādu roku un tūdaļ atdod zirgu kopējam savu meitu par sievu; turpretim burvi, to iesloga pagrabā, lai pūst.
Bet pēc kāda laika burvis, pagrabā krupdams, bija apbūris jauno ķēniņieni, senākā zirgu kopēja sievu tā kā šī sāk par burvi žēloties un pašas vīrs vairs nemaz nepatīk. Šī labprāt vēlētos precējusi to tur pagrabā. Vienu dienu, ķēniņiene sāk vīram izprašņāt, kā varējis tik lielu kaŗa spēku pārspēt? Šis nekā ļauna nedomādams, izstāsta par kreklu, par zobinu, ko no zalša dabūjis. Bet sieva, kamēr vīrs guļ, vairāk nekā - paņem zobinu, novelk kreklu un nu nesīs burvim. Vīrs gan atmožas ieprasīdamies, kur kreklu likšot?
"Guļ, guļ - es kreklu tamēr izmazgāšu," tā šī atbild.
Vīrs atdod kreklu. Burvim nu bija īsa lieta: ar zobinu izcērt pagrabam durvis, kreklu uzvelk mugurā un tā pie jaunā ķēniņa, senākā zirgu kopēja, iekšā, nocērt kaklu, iebāž maisā un prom ar visu rumpi uz mežu, kur nosviež, lai pūst. Tomēr zalša zirgs, tas redzēdams, kā nu viņa kungam klājās, atspeŗ staļļa durvis un laiž, ko māk, pie zalša teikt, kā izgājis. Zaltis tūliņ iznāk no savas pils un sauc. itin dikti reizes trīs nokauto vārdā. Nokautais maisā atdzīvojas un necik ilgi pārnāk pie zalša.
Zaltis saka: "Vai es tev neticu sievai visu padomu neizteikt? Bet lai nu - kas bijis bijis, tagad tevi pataisīšu par zirgu. Aizskrej pie savas sievas - jo tai rītu ar burvi būs kāzas - un raugi viņai iespert. Tad sieva tūliņ būs pagalam. Kāzinieki, to redzēdami, spriedīs, ka tāds zirgs noķerams un nokaujams. Bet citam tu rokā nedodies - dodies jaunākai ķēniņa meitai. Kad tā tevi nu noķeŗ, tad iečuksti viņai ausī tos vārdus: "Meitiņ, ja mani kaus, tad ieslauki manas pirmās asinās priekšautā, bet priekšautu nomazgā pie ābeles. Tur izaugs zelta āboli tik augstu, ka neviens nevarēs aiztikt. Ābeli cirtīs tādēļ nost; bet pirmo skaidu pacel un iesvied dārza dīķī. Skaida paliks par dimanta pīļu tēviņu. Visi ķers pīļu tēviņu, tomēr nenoķers. Burvis tad peldēs pakaļ. Es turpretim otrā malā palikšu par cilvēku, izraušu zobinu viņam no rokām un nocirtīšu burvim galvu!" "
Viss, kā zaltis bija runājis, arī notikās. Zirgs nosper viltīgo sievu. Kāzinieki ķeŗ viņu rokā - nevar noķert; kamēr tad jaunākā ķēniņa meita sāk ķert - tā noķeŗ. Zirgs iečukst tos vārdus meitai ausī un meita paklausa. Tā ieslauka priekšautā pirmās asinis, nomazgā pie ābeles un tur tūdaļ izaug zelta āboli augstu, augstu. Ābolus nevar sakacēt, tādēļ ābele jānocērt, bet pirmo skaidu jaunākā ķēniņa meita iemet dīķī. No tās ŗonas dimanta pīļu tēviņš. Burvis peld pīļu tēviņam pakaļ, bet otrā malā pīļu tēviņš paliek par cilvēku un nocērt ar zobinu burvim galvu.
Beidzot senākais zirgu kopējs apprec jaunāko ķēniņa meitu un nu dzīvo laimīgu mūžu.