Zirgs par palīgu.

4. A. 532. Andrejs Bērziņš 1873. g. Lielvārdē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 791 (127, 6)

Citām reizēm kādam ķēniņam bij dēls, vārdā Zeltmatītis; bet viņam māte jau mazam nomira, palika bārītis. Tēvs apprecēja citu sievu, kas dēlu nemaz neieredzēja. Kad nu dēls paaugās, ka varēja skolā iet, tad tēvs tam novēlēja kumeliņu ar sidraba krēpēm par kara zirgu.
Bet pašā pirmā sestdienā, kad Zeltmatītis no skolas pārnāca, viņš dzirdēja kumeliņu stallī zviedzam. Gāja raudzīt, kas viņam kaiš; tikko stallī iegāja, kumeliņš teica: "Tavai pamātei dēls ir piedzimis un nu tevi viņa grib nomaitāt: putrā ielikusi nāves zāles; bet tu putru nestreb, sasit putras trauku un prasi citu ēdienu."
Labi, darījis tā un izglābies. Otrā sestdienā arī tāpat noticis. Bet trešā sestdienā, mājā nākdams, jau notālēm dzirdējis kumeliņu zviedzam; nu gāja tiešām turpu raudzīt. Tikko stallī bij iegājis, kumeliņš bēdīgs teica: "Nu tev jāmirst. Tava pamāte gul slima un ātrāk nesoloties vesela palikt. kamēr tavu sirdi parādīšot. Tavs tēvs to arī apņēmās darīt. Bet es tev saku, lūdz vēl savu tēvu, lai vēlē tev ar mani izjāties un lai mani apkaļ ar sudraba pakaviem, bet tevi apbruņo ar krūšu bruņām un vareni lielu šķēpu. Tad lūdz, lai tavu slimo pamāti iznes dārzā, ka vari no viņas pēdīgo reizi atvadīties; ja netic tev - saki, lai nostāda kaŗaspēku tev riņķī, ka nevari izbēgt. Bet tad nu atvadīdamies jāj divreiz pamātei apkārt; trešo reizi jādams, tu ieraudzīsi uz pamātes krūtīm baltu pūtīti, dari ar šķēpu tanī pūtītē, tad viņa sēdus vien uzsliesies un būs beigta. Bet es pa tam ar tevi pacelšos gaisā un aizbēgšu. Gan viņi no pakaļas šaus, bet netrāpīs ne lūdzami."
Un patiesi - tā arī notikās. Kad Zeltmatīša pamāti dārzā iznesa, kaŗaspēku nostādīja, tad viņš divi reizes apjāja riņķi un, trešo reizi jādams, ieraudzīja to pūtīti. Tūliņ spēra gaŗo šķēpu pūtītē - pamāte beigta, bet Zeltmatītis pa gaisu aizjāja kā dūmi vējā. Gan kaŗaspēks šāva, bet netrāpīja.
Viņš skrēja, skrēja pa gaisu, kamēr zirdziņš nolaidās pie viena ķēniņa nama un sacīja uz Zeltmatīti: "Noņem nu man tos sudraba pakavus, noģērb savas krūšu bruņas uzliec tās man mugurā, tad es iešu mežā, tu ej ķēniņa namā! Tur ieiedams, nerunā citu nevienu vārdu, kā tikai: ,,Es nezinu!" Un kad tev manis vajaga, ienāc mežā, sasit kopā tos sudraba pakavus, tad būšu klāt."
Labi, kumeliņš ieskrēja mežā, Zeltmatītis aizgāja pie ķēniņa. . Aizgāja - ķēniņa sulainis, viņu nepazīdams, jautāja: "No kurienes tu esi?"
Vinš atbildēja: "Es nezinu!"
Vēl jautāja gan šā, gan tā; bet šis tikai: "Es nezinu, nezinu!" Nu sulainis gāja pie ķēniņa: te esot atnācis pustraks cilvēks, ko ar viņu darīšot? Izgāja ķēniņš, jautāja; bet šis tāpat: "Es nezinu, nezinu!"
Ķēniņam par tādu sirds iežēlojās, viņš, teica sulainim: kur viņu, tādu neprātīgu cilvēku citur būšot sūtīt, lai sulainis pieņemot palīgā: lai liekot malku ķēķī nest, vai ūdeni no akas un paēst to pašu, ko ķēniņš ēd.
Un pēc kāda laika ķēniņam sanāca kaŗš ar otru ķēniņu; bet Zeltmatītim arī tika iet kaŗā. Ķēniņš viņam iedeva vecu, līku ķēvi, lai arī izjājas.
Bet viņš aizjāja uz mežu ar līko ķēvi, saskandināja savus sudraba pakavus - viņa zirdziņš uz pēdām bij klāt. Zeltmatītis, tūlņ apbruņojies, lēca zirgam mugurā, aizjāja tā kā devītais uz kara lauku un tik briesmīgi kāvās ar ienaidnieku, ka tiem galvas pa gaisu vien mētājās. Nebij ilgi - viņš viens pats uzvārēja. Nu jāja mudīgi vien atpakaļ uz mežu, noņēma bruņas, uzlika zirgam mugurā - tas iegāja mežā. Kā iegāja mežā, tā šis skatījās: kur vecā, klibā ķēve? Ierauga: vārnas kā mežs apkārt - noknābušas. Nu šāvis vārnu barā un nošāvis lielu, lielu pulku. Sasējis vārnas vienā pikucī un iet uz mājām ar visām. Pārgājis - nosvdedis vārnas un nopūties: "Pi, kā es esmu nopūlējies!"
Te, necik ilgi, ienaidnieks ir otru reizi brucis virsū. Atkal šis tāpat izdarījies, sakāvis. Bet trešo reizi, kad ienaidnieks uzbrucis, tad šim kaŗā par nelaimi cisku ievainoja. Kēniņš, kaŗa laukā cita sasienamā nevarēdams saraudzīt, izrāva savu paša zīdas mutes autiņu un sasēja vainu, vēl lūgdams, lai šis visnotaļ jājot pie viņa maltīti baudīt un lai sakot, no kurienes šis, tāds varens ķēniņa dēls, esot. Bet velti. Zeltmatītis aizskrēja pa gaisu vien kā dūmi vējā, nolika mežā savu zirgu un; tad apgulās vienā vietā atpūsties.
Ķēniņš, pārnācis mājā, stāstīja visiem, ka viens varens vīrs atkal šodien kaŗu izkaŗojis, bet ciska gan šoreiz ievainota. Viņš tad ar savu zīdas mutes autu vainu sasējis un, nezin, kur tad palicis, kur ne.
Tā palicis. Te par laimi ķēniņa meita, pa lauku, gar pili staigādama, piepēži ieraudzījusi tēva mutes autu neprātīgam ap cisku aptītu. Tūlin modinājusi augšā: kur esot ņēmis viņas tēva mutes autu? Atteicis: "Es nezinu!" Bet ķēniņa meita sākusi gremties uz viņu un tiepās, lai stāstot!
Pēdīgi tad izstāstījis arī visu, kā viņam klājies.
Ķēniņš, visu zināt dabūjis, tūdaļ pieņēmis Zeltmatīti par znotu: atdevis savu vienīgo meitu.