Zirgs par palīgu.

6. A. 532. Skolnieeks A. Biernāns Preiļos. N. Rancāna kr.

Senejūs laikūs dzeivuoja vīns kungs, kurs beja apsaprecējis un jam beja mozs puisāns. Par kaidu laiku kungam nūmyra sīva. Tūlaik viņš vēļ precējās ar ūtru sīvu. Kad viņš beja apsaprecējis, pamuote puisānau ļūti naīredzēja, bet tāvs viņu žāloja.
Vīnu reizi tāvs ar puisānu braucja uz pilsātu. Ceļā viņi satyka vīnu vecīti braucūt, viņam skrēja pakaļ ļūti skaists kumeliņš. Kumeliņš puisānam ļūti patyka. Tad puisāns suoka praseit tāvam, lai viņam šū kumeliņu nūpierk, un tāvs nūpierka. Puisāns kumeliņu ļūti žāloja. Kotru reitu, uz skuolu īdams, viņš guoja viņam īdūt auzas. Vīnu reitu viņš, īguojis klāvā redzēja, ka kumeliņš ļūti nūsadauzējis. Puisāns apsakēŗa ap koklu kumeliņam, stypri rauduoja. Bet kumeliņš sacīja puisānam: "Man ir slikti, a tev vēļ slyktuok. Tevi pamuote grib nūtrucēt. Kad tu atīsi vokorā nu skuolas, tev byus postateita tējas gluoze. Tu pyrmuos gluozes nadzer, bet pamierkovoj viņu izlīt uorā. Vāluok vari dzeri, cik gribi."
Tai arī nūtyka. Kad puisāns beja atguojis, gluoze beja pīlīta un pastateita uz golda. Pamuote īguoja ustobā un suoka viņu skubynuot: "Īdzer, dēliņ, kafiju, tu jau esi nūsalis."
Kad pamuote īguoja klētī pēc miltim, tad puisāns pataisījis lūgu, izlēja tū gluozi uorā. Tūlaik pīlējis suok dzert. Pamuote, īguojuse ustobā verās, kad puisāns mirs, bet puisānam nikuo.
Tūlaik pamuote nūdūmuoja: "Laikam tēja naleidz nikuo. Pag, izcepšu pluocini."
Ūtrā reitā puisāns, īdams uz skuolu, īīt otkon pi kumeliņa un īrauga vēļ cīšuok nūsadauzējušu. Puisāns kumeļam apsakēruos ap koklu un rauduoja: ,,Kur tu, kumeliņ, tik cīši nūsadauzēji?"
Bet kumeliņš atsoka: "Man ir slykti, bet tev vēļ slyktuok. 'Tevi pamuote grib nūtrucēt. Kad tu atīsi nu skuolas, tev pamuote dūs kukulīti boltuos maizis. Bet tu viņas naēd, nu vysim citim vari ēst, tikai pyrmuo, kuru tev dūs, naēd!"
Tai ari beja. Kad atguoja puisāns nu skuolas, pamuote tikkū beja izvylkuse nu cepļa maizi. Pajēmuse maizes kukulīti, dūd puisānam. Puisāns pajēmis tū ībuozja kabatā. Naradzūt pajēmis ūtru kukulīti, ād. Te pamuote verās, kad puisāns miers, bet puisānam nikuo. Tūlaik pamuote nūdūmuoja, vai nav tik tys kumeliņš vainīgs.
Trešā reitā puisāns otkon īīt pi kumeliņa un atrūn vēļ cīšuok nūsadauzējušu. Puisāns apkēruos kumeļam ap koklu un rauduoja: "Kur tu, kumeliņ, tik cīši apsaplēsīs."
Bet kumeliņš atsuoka: "Es tevi izgluobu, bet tagad mani nuovēs nūst. Ka mani vess šaut, tu paprasi tāvam, lai jis tev idūd pajuodelēt"
Tai ari beja. Catūrtā dīnā, kad puisāns atīt nu skuolas, kumeliņu vad saut. Te puisāns īguoja ustobā, nūsvīdja gruomotas, aizskrēja uz tāvu un suoka praseit, lai īdūd viņam pajuodelēt. Bet tāvs viņam soka: "Kū tu, dēliņ, uz taida našmuka juosi? Es. tev nūpierkšu šmukuoku."
Un golu golā tāvs viņam īdevja pajuodelēt. Puisāns, apjuojis ap sovu teirumu, pījuoja pi pograba, kur kumeliņš pasacīja puisānam, lai kuop zemē un lai līn pogrobā. Tur asūt vacuo tāva bruņos. Puisāns, nūkuopis nu kumeļa, īguoja pogrobā. Tad pajēmja vāzdiņu, izcēle nu zemes bruņos, pajēmis tūs, viņš aizguoja otkon uz kumeliņu. Tad kumeliņš pavelēja, lai sāst puisāns viersā. Kad puisāns izsāda viersā, tad kumeliņš sastīpēs aizskrēja uz svešom zemem. Kad puisāns beja īguojis svešuo zemē, tad kumeliņš viņam pateice: "Jo kaids tev kaut kū prasīs, narunoj nikuo. Pasoki tikai: "Nazinu"."
Reizi, juodams pa ceļu, viņš pījuoja pi vīnas kēneņa pilis, un suoka prasīt, lai pījam viņu par duorzkūpi. Kū viņš ruodēja ar pierkstim, kēneņš vysu tū saprota, un labpruot viņu pījēma par duorznīku. Īdeve jam ari gobolu zemes, kur zyrgam ganītīs. Puisāns labi izkūpia duorzu un viņa izkūptuos pukes jūti labi auga un zīdēja skaistim zīdim.
Kēneņam beja treis meitas. Par kaidu laiku kēneņam vajadzēja vest uz jyurmolu savu vacuokū meitu un atdūt valnam. Tad viņš izlaida ziņu: kas viņa meitu izgluobs, tam viņš viņu atdūs par sīvu, un nūteica, kaidā laikā viņš viņu vess. Pīguoja tys laiks, sajuoja nu uorzemem kēneņi, un pi kēneņa beja sataisīta lela dzīra. Kad vysi sādās pi golda, tad jaunuokuo meita aizguoja uz puisānu pīlyugt viņu ar. Kad princese viņu lyudzja, tad viņš saka tik: "Nazinu."
Princesei viņš ļūti paticis, tik tei bāda, ka viņš nikuo narunuaja. Tai viņa pajam puisānu un atvad uz pili. Puisāns, īguojis pilī, pacēla capuri, sasveicynuoja un atsasādās. Tūlaik cīmiņi suoka vaicuot kēneņu, nu kurīnis šis puisāns. Kēneņš viņim atsoka, te šam asūt pajemts puisāns, kas stuodus kūp. Vāluok, kad jau beja vairuok sabraukuši, kēniņš s.ajyudzja sešus zyrgus un aizbraucja.
Tūlaik puisāns aizguoja uz savu kumeliņu, kurs viņam pavēlēja: "Līn pa kreisū ausi vydā!"
Puisāns pa kreisū ausi īleida, pa labū izleida taids kungs: zūbyns pi suonim, pīši pi kuojom - tai i skan. Pats vīnuos zvaigznēs. Tad kumeliņš pavēlēja, lai sāst viersum. Puisāns izsāda un aizjuoja, ka zvoni vīn nuskanēja. Viņš jūs danuocja pusceļā un pajuoja garam, kai guns vīn nūstīpēs. Aizguojis uz jyurmolu, palaidis zyrgu, pats staigoj skatīdamīs. Te saskanēja zvoni - kēneņš kluot ar vacuokū meitu. Princese izkuopja nu karapaškis (baltkr. karafaška, rati) un nustuoja pi jyurmolas. Te tyulīt daguoja nazynuotuojs un nūstuoja gar suonim. Tad izvylka zūbynu, kurs speidēja kai saule. Un par nagaru laicinu izlīn no jyuras valns ar četrom golvom.
"Leidz šam mun devja pa vīnai golvai, bet tagad reizē div!"
"Pītiks ir vīnas, varbyut i nivīnas."
Tad valns soka: "Dziersim, tad spākūsimīs." "Na, vyspyrms sasaspākūsimīs, tad dziersim."
Labi, lai īt ar! Nazynuotuojs izvylka zūbynu un kai pasagrīzēs, tai vysas četras golvas zemē. Tad izvylka nu kabatas nazi un izgrīzja nu vysom četrom golvam mēles un palyka zam akmiņa.
Tad izvilcis stabuleiti, izstabulēja un kumeliņš kluot, kurs beja palaists ganītīs. Tad izsāda viersum un aizjuoja kai vīsuļs. Te kungs grib viņu turēt, bet šis nimoz naklausuos, tik pasoka: .,Paldīs par divdesmitpīcom reizem!" Bet kēneņš nimoz nasoprota, par kū.
Tūlaik kēneņš īsādynuoja savu vacuokū meitu un aizbraucja uz pili ar visim sovim cīmiņim. Nazynuotojs, aizjuojis uz ķeneņa pili, īguoja sovā duorzā, nūkuopja nu zyrga, pa kreisū ausi īleida, pa lobū izleida otkon taids pats, kai i agruok beja, ar saluapitom biksem. Kēneņš aizbraucis uz muojom, nūkūpis zyrgus. lyudzja visus vīsus pi golda.
Tūlaik aizguoja jaunuokuo muosa uz puisānu, kurs apkūpja duorzu, un lyudzja viņu uz dzīram. Puisāns aizguoja ar. Kad īguoja pilī, viņam daži suoka prasīt: "Nu kurīnis tu esi?"
Bet viņš tik sacīja: "Nazinu," un cyta nikuo narunuoja. Tūlaik cīmiņi prasīja ķēneņam, par kū šis nikuo narunoj. Bet kēneņš viņim atsacīja: šis pajēms viņu par duorzinīku, "jo viņš ļūti labi izkūp duorzu".
Pēc trejom dīnom dzeršona beidzās un vīsi izbraukalēja pa muojom.
Pēc treju godu laika kēnēņam vajadzēja otkom vydyskū meitu vest un atdūt valnam. Tad vinš otkon izlaidja ziņu pa vysu kēnesti, pat uz uorzemem, kas atsarass tik styprs ar valnu spākuotīs, kas juo meitu izgluobs, tam atdūškis viņu par sīvu. Kad beja atguojuse tei dīna, vysi braucja uz kēneņa pili. Kad beja vysi sabraukuši pi kēneņa, tad kēniņš sajyudza sešus zyrgus, īsādynuoja sovu vydyskū meitu un aizbraucja. Un kad kēneņš beja jau pusceļā, tūlaik nazynuotuojs, izvilcis nu kabatas stabulīti, stabulēja. Zyrgs beja tyuleņ kluot. Nazynuotuojs pa kreisū ausi īleida, pa labū izleida taids kēneņš, ka zvoni vīn skaņ. Tad izsāda zyrgam viersā un aizskrēja kai vīsuļs.
Kēneņš, dabraucis pi jyuras, izkuopja uorā un meita nūstuojuos pi jyuras. Te vysi skatējuos un nivīns nastuoja pi kēneņa meitas. Atskrēja nazynuotuojs, kai zeme vīn nūducēja. Zyrgu palaidja pavaļai un nūstuoja pi kēneņa meitas.
Na par garu laiku izlīn nu jyuras valns ar sešom golvom. "Ho, ho! Leidz šam mun devja pa vīnai golvai, a tagad reizē div." "Na, na, pītiks i vīnas, a varbūt i nīvīnas."
"Nu, ta dziersim, tad sasaspākuosim."
"Na, pa prīkšu sasaspākuosim, tad dziersim."
"Nu, lai īt ar', suaksim spākuotīs!"
Nazynuotuojs izruovja zūbynu nu makstes un kai ruovja, tai vysas sešas golvas zemē. Tod pajēmis nu vysom sešom golvom izgrīzja mēles, palyka zam akmiņa. Tūlaik, izvilcis nu kabatas svilpi, izstabulēja. Zyrgs kluot, jis zyrgam viersā un aizjuoja. Te kēneņš grib viņu turēt. Viņš tikai pasoka: "Paļdīs par divdesmitpīcom reizem!"
Jis aiz skrēja, kai zeme vīn nūducēja. Aizguoja uz sovu duorzu, pa labū zyrga ausi īlīn, pa kreisū izlīn, kaids bejis nazynuotuojs taids i ir.
Vāluok par kaidu laiku atbraucja kēneņš ar vysim sovim cīmiņim. Jaunuokuo meita atīt pi nazynuotuoja un aizved jū ar'. Un tai nu tom prīcom nūdzeivoj vasalas div dīnas. Un pēc trejim godim vēļ kēneņam juovad trešuo meita, poša jaunuokuo. Vēļ jis izlaiž ziņu pa vysu valsti, ari uorzemēs: kas viņa meitu izgluobs, ar tū viņš apprecēs.
Kad atīt tys laiks, otkon vysi sabrauc kēniņa pilī. Kad vysi sabraucja, tūlaik kēneņš vēļ sajyudz sešus zyrgus un aizbrauc. Nazynuotuojs aizīt uz sovu zyrgu, pa lobū ausi īlīn, pa kreisū izlīn taids kēniņš, ka pīši vīn skan, sāst zyrgam viersā un aizjuoj. Kēneņš, davedis pi jyuras meitu, izceļ tū uorā un pats zyrgu atdzan nūst. Nivīns naīt pi kēniņa meitas, lai uzvārātu valnu. Te zeme nūduc un nazynuotuojs kluot. Zyrgu palaidis, daīt kluot arī pi trešuos meitas un nūstuoj. Izlīn valns ar divpadsmit golvom.
"Ho,ho! Leidz šam maņ devja pa vīnai golvai, a tagad reizē div."
"Nu pītiks ir ar vīnu, varbyut i nivīnas."
"Nu, ta dziersim, tad sasaspākuosim."
"Na, pa prīšku sasaspākuosim, tad dziersim."
"Lai īt ar!" Nazynuotuojs izvilcis zūbynu soka: "Ej šurp!"
Valns kai kērās kluot, šis kai raun ar zūbynu, tai sešas golvas zemē. Valns nu dusmem kai saker, tai šu leidz pusei ītrīc zemē. Ūtru reiz nazynuotuojs raun ar zūbynu, tai vysas golvas zemē. Tūlaik, izleidis nu zemes, izgrīzja nu golvom vysas mēles un, palicis zam akmiņa, sāduos uz zyrga. Te kēneņš jū grib turēt, bet viņš tik atteic: "Paldīs par divdesmitpīcom reizem", un aizjuoj, kai zeme vīn nūduc.
Tūlaik keneņš dūmoj: "Par kū jis soka divdesmit pīcas reizes? Es nivīnam naasu sitis divdesmit pīcas reizes, kai tik nazynuotuojam. Vai ta te viņš var byut?"
Un tai sadūmoja ar savu meitu aizbraukt uz sovu pili ar vysim sovim cīminim. Vāluok par kaidu laiku kēneņš izlaidja ziņu pa vyyu valsti un ari uz uorzemcm lai sabrauc taidā to taidā dīnā vysi kolpi, kolpyunes, kas tik vīn vēlējas. Pī kuo atrass sovas meitas gradzynu, tam viņš atdūs viņu par sīvu.
Kad otguoja tys laiks, vysi braucja un juoja uz zyrgim, vysvysaidi kēneņi vīnūs briljantūs. Ari nazynuotuojs gribējis aizīt uz kēneņa pili. Tai jis tūlaik aizīt uz vacuokū duorzinīku, kurs dzeivuoja turpat natuolu nu viņa. Viņš tik skatījuos un muocēja nazynuotuoju kai vajaga duorzus kūpt. Viņš suoka prasīt, lai polaiž jū ar. Tūlaik duorzinīks viņam soka: "Nu tad dūd maņ, lai es nūcārpu motus, un izvelc munus svuorkus un varēsi aizīt."
"Na, motu, tū es tev nadūšu cierpt, bet svuorkus varu tavus apvilkt."
Apvilcis svuorkus, aizguoja uz sovu zirdziņu. Tyulen pa kreisū ausi īleida, pa labū izleida, taids kēnoņš vīnūs briļjantūs. Tad sāst zyrgam viersā, aizjuoj un nu ūtras puses ījuoj kēneņa pilis pogolmā. Jis taišņi sateik ejūt jaunuokuo kēneņa meitu, kura, pajāmuse nesja nazynuotuoja svuorkus.
"Uz kurīni jus, jaunkundzīte, ejat?"
"Es nasu svuorkus, tur ir taids nazynuotuojs. Viņš ļūti labi izkūp duorzus un viņš ar grib atīt uz pili pasaskateit."
"Es jau asu tys pats! Ejat pasakat tāvam, lai nūlīk zyrgu cīminam."
Šis tvuleit aizīt un īvad zyrgu lelā klāvā. Šis pasoka ļaudim, lai tik sadlus najam zemē. Bet jaunuokuo meita natic, aizīt uz duorzu un pareizi, viņa naatrūn. Tūlaik viņa aizīt uz vacuokū duorzinīku.
"Vad naradzēji nazynuotuoju?"
"Jis aizguoja uz pili, pajēma munas drēbes un aizguoja." Tūlaik kēneņa meita aizguoja uz pili un palyka mīrīga.
Tūlaik kēneņš suoka lyugt pi golda. Šis aŗ' atsādās. Vysi salyka rūkas uz golda, ka gradzyni vīn laistējuos. Bet šis nalīk rūkas uz galda. Tai kēniņš daguojis vaicoj: "Varbyut jums šei rūka ir slyma."
"Jā, lyudzu. Valns mani trešū reizi dziļi zemē ītrīce, vēl nav atsaguojis."
Kai pacēļa rūku, tai uz reizes palyka gaišuok: vysi gradzyni speidēja kai saule. Vacuokuos meitas gradzyns izmaukts uz leluokuo pierksta, vydyskuos uz vyduskuo pierksta, un jaunuakuos uz mozeņa pierkstiņa. Tūlaik kēneņš pateicja uz sovom meitom, lai verās sovus gradzynus. Vysapkuort apguoja, nav nivīns taids gradzyns kai jūs.
Tūlaik vysi suoka streidētis. Vīns sok.a ka šis uzvarējis, ūtrs. ka šis. Tūlaik šitys nazynuotuojs soka: "Kuodēj jyus streidējītīs?" Izvilcīt zūbynus!"
Vysi izvylka, zūbini speidēja kai spīgels; bet kad šis uzrouvja, beja vyss ar asni. Bet šī vēļ streidējuos: "Tu pats laikam apzīdis esi ar asni."
T.ad jis vēl soka: juoškūt uz tū vītu, kur šis juos uzvarējis. "Tur ir lels akmins, zam kura es salyku mēles. Kas tū akmeni pacels, tys byus uzvarējis."
Labi, vysi ar mīru. Vysi sajyudzja zyrgus, kēneņš ar' sajyudzja. Nu laidēs ceļā. Šī jau gobolā, kad nazynuotuojs vēļ tik izsādās. Šis kai pīmidzja ar pīšim.un kai zibyns nūstīpēs car visim car un pazuda - nimoz navarēja redzēt. Aizjuojis tyuleit palaidja zyrgu un pats staigoj skatīdamīs, kur viņš karuojis. Na par garu laiciņu ari cyti atskrīn, ka zeme vīn nūduc. Kad vysi atskrēja, zyrgi beja putuos un poši elš vīn.
"Kur jyus tik ilgi? Es jau atjuoju ar taidu mozeņu zyrgu, a jyus ar taidim lelim, i to vysi putuos, a muns sauss. Nu raugit celt akmini!"
Te vins parauga, te ūtrs, te trešs - nivīns navar kustynuot. Šis kai ker, tai akmins uorā.
"Vērītīs, kur valnu mēles!"
Vysi nūsavērās vīn. Tūlaik izvēla vēļ, izstuoja viersā un kai saleika, tai tikai akmiņa golūtne beja uorā.
"Nu vai jyus uzvarējāt?"
Nivīns nateicja nī vuorda.
"Es jau vysas kēneņa meitas nevaru apprecēt, man jau vīnas gon. Es apprecēšu jaunuokuo, jo tei beja vysgruotuoki uzvarēt: Cytas kaidu grib, lai jem nu šuo pulka."
Tūlaik visi aizbraucja uz kēneņa pili un nu dzēŗa kuozas treis dīnas. Un tai nazynuotuojs apprēcējās ar kēneņa jaunuakū meitu.