Zirgs par palīgu.

7. A. 532. Skolnieks Fr. Ozoliņš Krāslavā.

Vecos laikos dzīvoja vīrs ar sievu, un viņiem bija dēls, ko sauca par Ancīti. Viņš ļoti mīlēja zirgus un viņiem bija mazs kumeliņš, kas bija ļoti skaists un varēja ar Ancīti sarunāties.
Bet drīzā laikā vīram nomira sieva un nu Ancītis palika par bārenīti. Protams, tēvs ar dēlu vien nearēja dzīvot, un tēvs apprecēja otru sievu, kas bija ļoti barga pret Ancīti. Pēc kāda laika pamātei piedzima divi bērni, kuŗus viņa ļoti mīlēja. Kad Ancītim bija septiņi gadi, tad viņš gāja skolā, bet pamāte gribēja mazo Ancīti kaut kā dabūt no ceļa. Kumeliņš tomēr pastāstīja Ancītim visus pamātes ]aunos nodomus, kādēļ viņš arvien prata izglābties.
Reiz vīrs bija aizbraucis uz ārzemēm pēc precēm, pa to laiku pamāte sadomāja Ancīti noģiftēt un aizgāja pie vienas burves. Burve stāstīja: ,.Es tev došu, ģifti, un kad puika atnāks no skolas. tad ieber to ģifti kafijā!"
Ancītis nāca katru dienu vispirms pie sava mīļā kumeliņa parunāties un tikai vēlāk gāja istabā. Šoreiz bija 'kumeliņš slims, kad puika prasīja: "Kas par nelaimi notikusi?"
Kumeliņš atbild: "Es esmu tevis dēļ slims, jo tevi grib noģiftēt. Tu nedzer šodien kafiju, labāk ej neēdis un nedzēris gulētu."
Ancītis arī izdarījis, kā kumeliņš pamācījis. Otrā dienā, kad Ancītis pārnāca no skolas, kumeliņš tam pastāstīja: "Šodien pamāte bija pie burves, un tā iedeva apburtu ūdeni, ar ko lai tu mazgātos. Bet tu nemazgājies ar to ūdeni un nomazgājies labāk citā!"
Tā nu Ancītis arī nomazgājās citā ūdenī un palika dzīvs. Trešā dienā Ancītis aizgāja uz skolu, bet pamāte pie burves. Burve teica: "Es tev došu vienu kreklu, ko tu liec puikam apvilkt, tad viņš būs pagalam."
Pārnācis no skolas, Ancītis redz, ka kumeliņš ir pavisam slims, un prasa tam: "Kas ar tevi noticis?"
Kumeliņš atbild: "Es esmu tevis dēļ slims, tāpēc ka tev šodien pamāte dos kreklu, un ja tu to apģērbsi, tad pārvērtīsies par pelniem. Labāk tu to kreklu izsvied pa logu laukā."
Ancītis arī visu tā izdarīja un viņam nekas nekaitēja. Nākošā dienā pamāte atkal aizgāja pie burves un tā viņu pamācīja: "Jums ir mājā tāds lops, kas puikam visu pastāsta. Kad izzināsi, kas tas ir par lopu, tad tu izliecies par slimu un saki vīram, lai to nokauj. Kad tu dabūtu dzert tā asinis, tad tu tiktu vesela."
Kad vīrs atbrauc no svešām zemēm ar precēm, viņš atrada mājā sievu slimu. Šī nu mācās vīram virsū: "Nokauj kumeliņu un dod man viņa asinis padzerties, tad es būšu vesela!"
Vīrs, neka nezinādams, bija arī ar mieru kumeliņu nokaut. Kumeliņš atkal saslima un sāka stāstīt Ancītim: "Ja tagad mani nokaus, tad mēs abi būsim pagalam. Bēgsim labāk abi projām!"
Piebēris sev pilnas kabatas auzu un paņēmis arī sev uzturu, puika sēdās zirgā un jāja vairāk dienas no vietas. Tā viņi izjāja caur septiņām valstim un nonāca astotās valsts ķeizara dārzā. Kumeliņš nu atkal pamācīja Ancītim: "Tagad tu ne ar vienu nerunā un atbildi tikai, ka nekā nezini."
Šīs valsts ķeizaram bija trīs meitas: Kurija, Vidija un Libija. Kurija bija vecākā, Vidija vidējā un Libija jaunākā. Visas ķeizara meitas izturējās pret Ancīti labi, bet jā Ancīšam kaut ko prasīja, viņš atbildēja tikai: "Nezinu".
Pēc kāda laika sacēlās stipri liels negaiss, un vējš atnesa un nosvieda pils priekšā vēstuli, ka vecākajai meitai Kurijai jāiet uz jūŗas krastu, kur viņu par vienu kumosu apēdīšot čūska ar trim galvām. Nākošā dienā kučērs, kas bija čigāns, aizveda Kuriju uz jūrmalu un pats, pabraucis kādu gabalu tālāku, uzkāpa augstā ozolā un skatījās, kas notiks ar Kuriju. Bet Ancītis, apģērbās skaistā apģērbā, aizjāja ar savu zirgu turpu, kur atradās Kurija. Čūska ar trim galvām jau arī bija klāt un teica uz Ancīti: "Paldies Dievam, man šeit nu ir divi kumosi."
Ancītis atbildēja: "Gan aizrīsies jau ar vienu."
Ancītis ar savu zobenu nocirta čūskai tūlin visas trīs galvas un izglāba Kuriju. Par to viņam Kurija iedeva savu gredzenu, bet Ancītis pats steigšus aizjāja atkal ķeizara dārzā. Bet kučērs, paņēmis Kuriju un aizvedis to pie ķeizara, lielījās: "Es izglābu jūsu meitu."
Tanī pašā dienā negaiss atnesa otru vēstuli Vidijai, kas esot nolemta čūskai ar sešām galvām. Tas pats čigāns aizveda arī otru ķeizara meitu Vidiju, uzkāpa turpat ozolā un skatījās, kas notiks ar Vidiju. Bet Ancītis, pārģērbies sidraba drēbēs, aizjāja ar savu zirgu steigšus uz jūrmalu un nocirta arī otrai čūskai visas sešas galvas. Vidija iedeva viņam par to kabatdrānu un viņš ātri vien aizjāja uz savu veco vietu. Bet čigāns, paņēmis Vidiju, aizveda to pie ķeizara un teica: "Es izglābu arī jūsu otru meitu."
Ķeizars bija par to ļoti priecīgs un apsolīja čigānam lielu algu. Drīz atnesa vējš trešo vēstuli, ka uz to pašu vietu jāiet arī Libijai, kas esot nolemta trešai čūskai ar deviņām galvām. Kučērs aizveda arī Libiju uz jūrmalu un pats, uzkāpis ozolā skatījās, kas notiks ar trešo ķeizara meitu. Šinī reizē Ancītis atjāja zelta apģērbā un stājās čūskai priekšā. Lai gan grūti Ancītīm klājās, bet tomēr viņš nocirta čūskai astoņas galvas. Ar devīto galvu čūska Ancītim ieplēsa roku, bet pēdīgi viyam izdevās nocirst arī pēdīgo galvu un izglābt Libiju. Libija ar savu šalli apsēja Ancītim ievainoto roku.
Čigāns atkal steigšus paņēmis Libiju un aizvedis pie ķeizara sacīdams: "Nu es esmu izglābis visas trīs meitas, lai gan man bija ļoti grūti cīnīties ar trim čūskām."
Ķeizars par to apsolīja čigānam Libiju par sievu. Pēc kāda laika čigāns jau brauca ar skaisto princesi laulāties. Tanī laikā kumeliņš lika Ancītim novilkt kažoku un apģērbt savas zelta drēbes, kuŗas viņš bija izglābis Libiju. Tā nu Ancītis aizgāja uz ķeizara pili un parādīja visas savas dāvanas. Nu tikai visi redzēja, ka čigāns ir blēdis, un vecais ķeizars lika to tūlīt pakārt. Ancītis nu aprecēja Libiju un ķeizars atdeva viņam arī visu savu valsti.
P i e z ī m e. Ķeizara meitu vārdus: Kuriju, Vidiju un Libiju, gan stāstītājs pats būs izdomājis pēc Kurzemes, Vidzemes un Lībiešu zemes nosaukumiem. P. 5.