Zirgs par palīgu.

8. A. 532. Skolotājs F. Ankipāns no 72. g. veca A. Ankipāna Ludzas apr. Michailovas pag.

No vienas mājas gāja uz skolu divi skolnieki. Skolā viņi palika veselu nedēļu, tik pa sestdienām nāca uz māju. Vienu sestdienu, iedami uz māju, abi sadomāja pastaigāties pa mežu un pameklēt putniņus, un tā viņi nostaigāja līdz vakaram. Pirmdien, iedami uz skolu, viņi atkal sāka meklēt pa mežu putnu perekļus, bet vecākais pateica: "Iesim nu uz skolu, 'brāl! Jau drīzi būs zvans."
Jaunākais atbild: ,,Ej, ja gribi, uz skolu, es vēl palikšu mežā." Vecākais nu aizgāja, bet jaunākais tikai staigāja pa mežu, meklēdams putniņus. Šurpu un turpu iedams, viņš apmaldījās, jo mežs. bija ļoti liels. Puika nostaigāja līdz vēlam vakaram un neatrada vairs ne mājas ne skolas. Pavisam nomocījies, viņš sēdēja uz celma un raudāja. To visu dzirdēja meža zirgs, kas pieskrēja klāt un vaicāja: "Ko tu raudi?"
Puika nu arī izstāstīja savu nelaimi zirgam, kas viņu pamācīja: "Paberzē manas lūpas, un izdzer tās putas, kas tecēs no manām lūpām!"
Puika nodzēra putas, palika ļoti stiprs, tā ka vairs zeme viņu nevarēja panest. Pēc zirga padoma puika pus putu izpļāva laukā. Visu to izdarījis, puika sēstas zirgam mugurā un aizjāj uz raganas valsti. Līdz raganas valstij bija vēl jāpārjāj divas citas valstis, kur viņam uzbruka daudz ienaidnieku, bet neviens viņu nevarēja uzvārēt. Iejājot raganas valstī un jājat līdz raganas ķēniņam, uz viņu sāka arī šaut. Reiz viens ienaidnieks iešāva zirgam galvā, pēc kam zirgs apreiba. Tad puika nolēca no zirga zemē, paberzēja viņam atkal lūpas, apsmērēja sev galvu ar zirga putām un arī pats viss nolējās ar putām. Tad viņš jāja tālāk pie ķēniņa, un nekādas lodes viņu vairs neaizķēra. Nojājis turpu, viņš paņēma raganu ķēniņu, piesēja pie zirga astes un veda uz savu valsti. To ieraudzīja raganu meitas, kas dzīvoja mazā mājiņā ceļa malā, un sāka kliegt uz mātes, bet māte to neticēja, jo visi domāja, ka raganas ķēniņu neviens nevarot uzvārēt. Meitas izskrien ārā un redz, ka ķēniņu patiesi aizved projām, viņas nu dzenas pakaļ, bet neko vairs nevar izdarīt.
Trīs valstu ķēniņš bija pasludinājis ļaudim: "Kas varēs uzvārēt raganu ķēniņu, tam atdošu divas valstis, pats valdīšu tik vienu."
Tagad nu bija jādod šim varonim divas valstis, ko ķēniņš nu vairs pavisam negribēja dot. Ķēniņš sasauca daudz stipriniekus, kurus tad labi piedzirdīja, lai viņi nosistu to varoni. Kad viņi bija labi sadzērušies, tad sākās spēkošanās. Varonis domāja, ka stiprinieki tikai jokodami spēkojas, kādēļ viņš vaicāja: "Vai pa jokam, vai patiesi?"
Tie atbildēja: "Patiesi".
Varonis nu nosita viņus ar vienu pašu pirkstu. Pēc tam citi vairs nedrīkstēja viņam ne klātu nākt. Varonis teica ķēniņam: "Pataisi man pagrabu, kur es gulēšu trīs gadi." Tā viņam vajadzēja atpūsties, lai pieņemtos spēkā jaunam kaŗam. Ķēniņš lika ar lielu prieku izrakt pagrabu, cerēdams, ka reiz tiks no puikas vaļā. Šis tika ielikts bedres vidū un apkrauts ar lielu - lieliem akmeņiem.
Nepaiet vēl trīs gadi, kad raganu karaspēks iet meklēt savu ķēniņu. Tanī laikā trīs valstu ķēniņam bija lielas bailes, ka nenoņemtu viņam visas valstis. Tad viņš lika stipriniekiem izrakt no pagraba aprakto varoni. Racēji priecājās, ka nu varonis būs nobeidzies. Bet stiprinieki izrok varoni veselu un pilnu spēka. To redzēdami, viņi ļoti nobaidās; bet apraktais teica: "Kādēļ mani tik agri izrakāt un negaidījāt, kamēr būs pilni trīs gadi?"
Te pastāsta: "Pie mums briesmas draud, raganas karaspēks nāk mums virsū."
Viņš piecēlies, uzsvilpa savam zirgam, 'kas arī tūlin bija klāt. Tad viņš pasaka zirgam: "Mēs iesim atkal karot ar raganām."
Zirgs atbild: "Mums būs grūti uzvārēt, tādēļ ka esot liels grāvis priekšā, par kuŗu būs jājāj."
Puika tikai jāj droši uz priekšu un paņem trīs stipriniekus līdz. Viņiem jājot līdz raganai, izceļas liela upe, kur nevarēja pāri tikt. Galu, galā varonis tomēr pārskrien pāri, tikai zirgam pakaļkājas paliek grāvī. Trīs stiprinieki, redzēdami, ka zirgam iegrima pakaļkājas, tūlīt paziņoja ķēniņam, ka varonis iekritis grāvī. Tad nu arī paši sāka šaut uz varoni, lai tas nobeigtas. Bet zirgs, saņēmis visus spēkus, uzskrēja tomēr krastā augšā. Tad varonis jāja tālāki un uzvārēja atkal raganas kaŗaspēku.
Tagad pie viņa pieskrien arī stiprinieki un saka: "Ja mēs nebūtu palīdzējuši, tu gan nebūtu uzvārējis." Par tiem vārdiem varonis ļoti sadusmojās un nosita visus blēdīgos stipriniekus. Ķēniņu viņš aizdzina, un pats sāka mierīgi valdīt par visām trim valstim.