Zirgs par palīgu.

9. A. 532. Skolnieks K. Purmalis Ludzas apr. Zaļmuižas pag. N. Rancāna kr.

Senejus laikus dzeivuoja kaids boguots tiergotuojs Zurka. Viņam beja ļūti skaista sīva Līze un dēliņš Jezups kurš guoja školā. Līze nagribēja dzeivuot ar sovu veiru, tuodēļ ka viņai beja cyts īmīluots draugs Kraukļis. Kad poša tiergotuoja nabeja muojuos, tad tyulen tys viņas draugs atguoja pi juos.
Kaidu reizi mozais Jezupiņš pastuastēja tāvam par muotes natikumim. Muotei ar tū draugu tys ļūti napatyka un jī sadūmuoja nūtrucīt mozū Jezupiņu. Vīnu dīnu, kad tāva nabeja muojuos un dēliņš beja školā, tad jī sadūmuoja mozū Jezupiņu nūtrucīt. Ilgi jī dūmuoja, kai viņam padūt tuos zuoles, pēdīgi sadūmuoja, ka pats labuokais byus padūt tējā.
Muote pataisa gluozi tējas ar giftīgoam zuolem. Tam tiergotuojam beja ļūti skaists zyrgs, tys zyrgs beja būrs, viņš zinuoja, kū kotrs cylvāks dūmoj. Mozais Jezupipš tū zyrgu jūti mīluoja un sorguoja. Vipš vysod, nu školas īdams, paprīšku guoja klāvā pasavērtu tuo zyrgu. Īdams nu školas, tū dīn aizguoja kIāvā redz, ka zyrgs ar kuojom kaš ļūti lelu dūbi sev prīškā. Tad mozais Jezupiņš suoc runuot: "Mīlais zirdziņš, kū tu te dari?"
Tad zyrgs jū suoc runuot un stuostīt: "KIaus, muns draudziņš, šūdīn muote tevi grib nūtrucīt bet tu klausīs manis, kū es tev stuostīšu. Ka muote tev dūs dzert tēju, tad tu pajem, un izlej uorā tū tēju nu gluozes, bet lej tikai tai lai tevis muote nanūkartu, ka tu teišu pruotu izlēji. A ka tev dūs ūtru gluozi, vari drūši dzert."
Atīt mozais Jezupiņš uz ustobu, tyulep jam padūd muote tējas gluozi, bet viņš nadzer, cikom grūzuos, grūzuos un izguož tū uorā. Nu zynuoma līta, ka izlīts - vairs nasasmelt. Tai šū reizi palyka dzeivs.
Ūtrā dīnā mozais Jezupiņš taipat aizīt uz školu, bet muote vēl dūmoj, kai varātu padūt viņam zuoles. Galīgi sadūmoj sataisīt zuoles blineišūs. Atīt mozais Jezupiņš nu školas, īt pī zyrga, veras: vēl dūbe izkosta. Tad mozais Jezupiņš vaicoj jam: "Kū tu padarēji?"
Tad zyrgs otkon suoc stuostīt viņam, ka muote ir sataisējusi zuoles blineišūs un izzasorguot var tikai tai: lai pajem mozais Jezupiņš blineišus un sobuož kuldā, bet tikai, ka muote naradzātu, un izsvīst laukā. Īīt puika ustobā, muote tyulen dūd jam ēst blineišus.
Muote nūīt prūjom bet puika pajam mudri blineišus, sobuož kuldā, tad klīdz, lai dūd, muote cytu vēļ kū. Muote arī pricuojuos. kai jai izzadevja padūt zuoles. Puorīt nokts, bet puika dzeivs. Tad muote tikai tūlaik saprata, ka itū pasbuosta zyrgs. Jei ar tū draugu sasarunoj tai; ka zyrgu vajogūit nūkaut.
Pa tū laiku atbrauc veirs. Sīva saslymst un klīdz, lai brauc pēc uorsta. Tad veirs vaicoj: "Kaidu uorstu byus vest?"
Sīviņa īteic sovu draugu, kas ari beja uorsts. Atvad da viņai tū uorstu. Tys apsaver un pīzeist slymu, tai ka ni ar kū navar izzuolēt, kai ar zyrga zornom. Kū darīt - juokaun zyrgs zemē.
Atīt puika nu školas un īt pi zyrga un redz, ka zyrgs jūti nūskumīgs, nūkuoris golvu stuov bēdīgs. Tad puika vaicoj : "Kas tev ir, zirdziņ?"
Atbild zyrgs, ka jū saiminīks grib nūkaut. Tad stuov obi apklusuši un nazyna, kū darīt. Tad zyrgs soka: "Klaus, munu draudziņu, kad saiminīks mani vess uorā nu klāva, tad tu izprosi reizi apjuat duorzu apleik. Tad tūreiz mēs obēji aizbēgsim prūjom."
Iguoja puika ustobā, paēdja laimīgi. Tāvs soka, ka vajogūt īt dreižuok uz klāvu un nūkaut zyrgu. Tad puika suoka ļūti stipri rauduot: "Kuopēc, tētīt, mes jū kausim?"
Tāvs atbildēja: "Tuopēc ka muotes slymumam vajog."
Tāvs izvedja zyrgu uorā nu klāva, bet dēliņš nu juo prosa: "Mīlais tētīt, īdūd man koč vīnu reizi apjuot ap duorzu apleik!" Tāvs jam atļaun. Īsasāst puika viersā uz zyrga, izjuoj uz duorzu. Zyrgs ceļas gaisā un laižas - aizskŗīn par trim deviņom valstim. Viņi skrēja, skrēja - daskrīm pi rogonas sātas, rogonas pašlaik nabeja sātā Tad zyrgs uz puikas soka: "Ej tu īškā, es palikšu uorā. Kū tu īškā atrassi, tū pajem leidza."
Īt puika pirmā kambarī, redz, ļūti skaistas kēneņa drēbes, tyulen tuos apvalk mugorā. Īt ūtrā kambarī - redz: stuov ļūti skaists rogonas zūbins. Pajem un aizbuož aiz jūstas Īt trešā kambarī - redz ļūti groznu suni, pajem tū leidz, izīt uorā. Sāstās zyrgam mugurā un juoj tuoluok. Zyrgs jam ceļā stuosta, ka šis zūbins asūt rogonas, ar šū zūbinu var kotrā karā īt un uz reizi var vysu nūcierst.
Dajuoj viņi pi poša kēneņa muojas. Zyrgs jam soka: "Ej tu īškā, lyudz tu sev pi kēneņa dorba!"
Labi, puika nūguoja pi ķēneņa un lyudzja dorba. Kēneņam beja dīzgon struodnīku, bet tai pojēme jū par molkas nesēju. Nu dzeivuoja viņš kaidu laiku par molkas nesēju. Tad vāluok guoja par duorzinīka paleigu.
Vīnā reitā kēniņš izguoja pastaiguotu, redz, ka vysas uobeles ļūti skaisti duorzā zīd. Kēneņš tyulen tū mozū Jezupiņu īcēļa por lelu duorzinīku, un duorzinīku par juo paleigu.
Paīt kaids gods - dzierd, ka ar kēniņu īt karuot rogona ar treis golvas. Kēneņš tyulen syuta sovu kara spāku pretim, bet karaspāks navar nitkuo padarīt. Tad kēneņš lyudz sovus znūtus, lai īt jam paleigā. Tad kēneņa znūti sāstas uz zyrgim un juoj uz karim. Dzierd ari itis duorzinīiks, ka ar kēneņu īt kars. Tys duorzinīks aizīt aiz duorza un pasvelp tuo skaistū zyrgu, pajem tū zūbinu, sāstas uz zyrga viersā un juoj uz karu. Dadzan tūs ļauds ari, kuri braucja uz karu. Viņš jautuoja viņim: ,.Kur jyus juojat?"
Tī atbildēja: "Uz karu!"
Viņš jīm soka: "Jyus tai rogonai nikū napadareisit. Lobuok atdūdīt man sovus laulības gradzynus."
Tys tyuleņ daskrīn pi rogonas kluot un nūcārt jai vysas treis golvas. Duorzinīks sāsta savam zyrgam mugorā un iuoj uz sovu duorzu. Atbraukuši kēneņa znūti uz kēneņa pili pastuosta, ka karš beigts. Togad vysi prīcuojas un dzīd, ka izvarēja rogonu. Bet vacuokajai kēneņa meitai veira nabeja. Tāvs sacīja jai: "Ej tu uz duorzinīku!"
Tei aizīt uz duorzinīku. vad tū uz ustobu, bet tys naīt ni par kū. Tūmār jei jū nūvedja uz kēneņa ustobu. Tam duorzinīkam beja ūti skaistas drēbes mugorā. Kēneņa ustobā beja daudz vīsu, nyu kēneņš stuostīja sovim vysim vīsim, ka šuo znūti izvarēja rogonu ar treis golvas. Tod tywlen tys duorzinīks prasēja kēneņam, lai paruoda jī savus laulības gradzynus. Tyuleņ kēneņš jīm pīprosa, bet tīm nav gradzynu.
Duorzinīks tyuleņ izlīk uz golda un paskaidroj, kai gradzyni šim tyka. Kēneņš ļūti aizzadusmuojuos, kam jī navarēja karuot. Jūs tyulen padzina prūjom, bet ar jaunū znūtu dzēre boguotas kuozas.
P i e z ī m e. Gluži tādu pašu pasaku uzrakstījis skolotājs Fl. Ankipāns Ludzas apr. Michalovas pagastā. P. Š.