Zirgs par palīgu.

10. A. 532. J. Opyncāns no 65 g. vecas V. Opyncānes Rēzeknes apr. Birzgaļu pagasta Mycānu ciemā. Latvju kultūras kr.

Vīnā kēnestī dzeivuoja divi veči: veirs un sīva. Viņim beja vaca kēve. Ni sīvai beja bārnu, ni kēvei kumeļu. Reizi vecis nūguoja uz tuolēju piļsātu un nūpierka uobūli. Atsagrīzās muojuos, jis puorgrīzja uobuli pa pusei un vīnu pusi īdevja sīvai, ūtru kēvei. Par kaidu laiciņu vīnā dīnā sīvai dzyma dāls un kēvei kumeļs. Obēji auga pa stundem un pa minūtem, auga skaisti un stypri. Veči atdevja dālu školā. Puisāns beja ļūti gudrs un muocīšonuos jam veicjās par vysim lobuok. Cyti slinki bārni pavīdēja un dusmēs gribēja jū pīkaut, bet jis kam tvers aiz auss tam auss nūst - kam aiz daguna, tam daguns nūst. Taida puisāna izzaturēšonuos sacēļa pret jū na tikai cytus skolānus, bet ari jūs vacuokus un rogonas. Rogonas gribēja jū nūnuovēt.
Reiz atīt rogona uz juo muoti un soka: "Jo tu nanūnuovēsi sovu dālu, tad jis nūnuovēs tevi."
"Bet kai lai es jū nūnuovēju?" atbildēja vecīte.
Rogona jai īdūd kaidu ādamū, kuru pīsoka vecītei īdūt sovam dālam, kad jis sastdīn atsagrīzīs nū školas. "Kai tikkū dāls saēss šū ādamū, tyuliņ nūmiers."
Rogona aizīt, bet vecīte gaida, kod dāls atsagrīzīs. Atīt sastdīna, puisāns atīt uz sātu. Īdams caur klāvu, jis izdzierda, ka zyrgs īsuocja stypri bubinēt. Nikad tai zyrgs nabeja bubiuējs. Puisānam šis pasaruodījās sovaidi un jis īguoja klāvā un jautuoja: "Kas tev, zyrgs, vajadzīgs, voi tu naesi ēdis, voi naesi dzēris."
"Na, saimnīk," atbild zyrgs, "es asmu padzēris un paēdis, bet es bubinēju tuodēļ, ka tevi gaida nuove. Atguoja rogona uz tavu muoti un teicja: "Jo tu nanūnuovēsi sova dāla, tad jis nūnuovēs tevi." Tova muote apsajēma tevi nunuovēt. Rogona jai īdevja taidu ādamū, jo tu tū apēssi, tu nūrriiersi. Bet tu tuo ādamuo naēd!"
Atsasveicynuojis ar sovu zyrgu, puisātns īīt ustobā. Muote, īraudzējuse dālu, īsuoc pyulētīs un gatavēt dālam kū uzkūst. "Tu jau, dēliņ, esi par nedēļi nūvuardzis, izkaltis. Ēd, kū Dīvs ir devis, es tev asmu šū tū īguoduojuse."
Dāls atsasāst aiz golda īsuoc ēst un radz, ka jam muote dūd taidu lobu ādamū, kaida jis vē nav ēdis. Puisāns naād šuo ādamuo, bet paēdis sausu maizi, aizīt uz školu. Školā jis muocuos vē lobuok, ir pats pyrmais cytu vydā.
Atīt rogona uz vecīti un vaicoj: "Nu kas, voi nūnuovēji sovu dālu?"
"Nā!" atbild vecīte, "jis nagribēja ēst šuo ādamuo."
"Aha, es tev sacīju, ka tevi dāls pyrmū nūnuowēs. Bet es tev gribu paleidzēt. Adamū jis vēj varēja naēst, bet es tev dūšu kraklu leidzīgi cytim. Kai jis jū tiki apvilks, tyulīt nūmiers."
Rogona, atdavuse kraklu aizguoja.
Vecīte otkon gaida dālu. Atīt sastdīna, puisāns īt uz muojom. Un tikai jis pīīt pi klāva - dzierd, ja juo lobais zyrgs otlkon bubinej un bubinej vēj cīšuok.
Jis īt klāvā un vaicoj zyrgu: "Kuo tu, zyrgs, bubinej, oi tu naesi ēdis, voi naesi dzērris?"
"Na, saiminīks, es asmu paēdis un padzēris un bubinēju tuodēļ, ka tevis gaida nuove. Otkon beja pi tovas muotes rogona un lyka tevi nūnuowēt. Jei tovai muotei īdevja taidu kraklu, kuru kad tu apvilksi, tad tyulīt nūmiersi, bet tu to kraklu navelc!"
Ustobā jū sateik muate, kura īraudzējusi sovu dālu, īsuoc vaimanuot: "Vai, mīlū dēliņ, tu esi tai nūvuordzis par nedēļis laiku, apaudzis ar nateirību. Tev es tuodēļ asmu izkurinuojuse pierti, lai tu nūsamozguotu, un ari izšuvu jaunu kraklu. Jem, dēliņ, velc jū un nosoj vasals!"
Dāls najem krakla, bet uz pierti aizīt ar vacū, un nūsamezguojis, apvalk tūpat pīsveidušū malnū kraklu. Pyrmdīn dals otkon aizīt uz školu. tagad jau dāls un kumeļš ir pilnīgi leli, skaisti, stypri. Jauneklis tai gudrs, ka jam pavidej vysi školāni. Bet aiztikt ari nikas jam nadreikst.
Uz vecīti atīt rogona un vaicoj : "Nu saki, voi nūnuovēji dālu, vai nā?"
"Nā!" atbildēja vecīte.
"Es tev tai nūsacēju, ka jis pyrmū tevi nūnuovēs. Nu nikas, pajcm ari zīpu gobolu, tad jis nikai nanūsagrīzīs un nuoves izkoptis. Tikai verīs, atdūd, cytaidi jyusus ar veci gaida nuove." Atdavuse zīpes un pīklīdzuse, rogona aizīt.
Vecīte gaida dāla. Atīt sastdīna, jauneklis īt uz sātu. Tikai jis pīīt pi klāva, kai zyrgs otkon suoc bubinēt un bubinej vēļ cīšuok na kai ogruok. Jauneklis īīt klāvā un vaicoj zyrgam: "Kuo tu, muns zyrgs, bubinej, kuo tev tryukst, voi tu naesi ēdis, vai naesi dzēris?"
"Nā, saimnīks, es asmu paēdis un padzēris, maņ vysa pīteik, bet es bubinēju tuodēļ, ka tevis gaida nuove. Atguoja rogona un otkon tavai muotei īdevja zīpes. Jo tu ar viņam mozguosīs, tad tev nuove. Tu tuos zīpes tikai pajem, bet mozguotīs nasamozgoj."
Jauneklis īīt ustobā un muote otkom vaimonoj un pyulējās: "Vai dēliņ, kai tu nūvuordzis, nateirs palicrs! Jem te zīpītes un pasamozgoj, tad byus lobuok."
Dāls pajem zīpes, bet nasamazgoj. Puordzeivuojis svātdīnu, jis ohkon aizīt styprs, vasals uz školu. Školā muacīšonuos īt vē labuok. Jis palīk vēļ skaistuoks un stypruoks.
Rogona otkon īt uz vecīti un vaicoj: "Nu, voi dālu nūnuovēji, voi nā?"
"Nā!" atbild vecīte, "jis ar tuom zīpem nagribēja mozguotīs." "Redz, es sacīju, ka jyusus dāls pyrms nūnuovēs, nakai jyus jū. Tagad gon es zynu, kas jū gluob. Tū vysu dora jyusu zyrgs kas baruojas klāvā. Zyrgs jam izstuosta vysus jyusu nūdūmus. Tuodēļ, lai varātu nūnuovēt jū, pyrms vajadzīgs nūnuovēt zyrgu."
"Bet kai lai es jū nūnuovēju? Jis naļaus sovu zyrgu nūnuovēt," atbild vecīte.
"Es tevi pamuocīšu!" rogana teicja: "Tu palīc slyma un guli gultā. Tovs veirs lai sēd pi tovas pīgalvis. Kad atīs jis, tad pastuosti, ka asi cīši navasala un ka uorsts ir teicis, ka šū naveselību var izzuolēt tikai ar tū, ka dzeivam zyrgam izrautuo sirds tyktu uzvorēta un dūta slymajai. Jis jau puoruok jyusus žāloj, lai līgtu zyrga sirdi sovai muotei, juos veselības dēļ."
Kai sacīts, tai izdarīts. Atīt sastdīna. Jaunek lis īt uz muojom. Jis vēļ nadaguojis leidz klāvam, pa lelu gobolu dzierd, kai juo zyrgs īsuoc stypri bubinēt, stypruok nakai pyrmwos reizes. Pīguojis pī klāva, jis īīt īškā um vaicoj zyrgam: "Kuo tu, muns zyrgs, bubinej?"
Un atbild jam zyrgs vēļ skumīguok nakai cytom reizem: "Es asmu lelas nalaimes nūspīsts, kura myusus obējus gaida. Rogona atguojuse izstuostīja tovai muotei, ka tevi gluobt paleidzu es, un lai tevi nūnuovētu, vajadzīgs pyrms nūnuovēt mani. Lai šū izdarītu, jei pīmuocīja tovu muotii, lai jei apsamatas par slymu, un tik slymu, ka itkai nedreikstātu nu gultas pasacelt. Lai jei palyktu vasala, vajadzīga dzeivam zyrgam izrāutuo sirds. Ar šū jei grib nūnuovēt mani, pēc tam ari tevi. Redzi, saimnīks, myusus obējus gaida nuove. Tev juadora, kū es tev teikšu. Kad tu īisi ustobā un redzēsi muoti uz nuoves gultas, kura lyugs tevi munu sirdi, tad tu palyudz, lai tev pēdējū reizi atļaun uz manis apjuot treis reizes ap sovu muoju vysā vacūs tāvu bruņotā apgērbā. Tu tad pajem sadlus, īmuovus vacuo tāva zūbynu, jī tev tū atļaus. Sasadluo mani, apgērb sev bruņi, apjuoj divi reizes ap sovu muoju, tad pīej pi ganku [izejas] un atsasveicynoj ar sovim vacuokim un pasateic jīm par labu audzynuošonu. Pēc tam īlein man pa vīnu ausi vydā, pa ūtru uorā un mēs aizjuosim stypri, vasali."
Kai sacīts, tai izdarīts. Kad jauneklis īguoja ustobā, jis atrūd muoti gulūt navasalu. Tāvs osoruos sēdēja pi juos gultas. Vacī runuoja, kai beja rogoma lykuse. Nūsaklausīis vacuoku, dāls runuoja: "'Mīlī vacuoki; es tai cīši mīluoju sovu skaistū zyrgu un tagad man ar viņu ir juosaškir. Atļaunīt pēdējū reizi vacuos tāva bruņuos apjuot ap sovu sātu, tad es jau ar vacūs tāvu zūbynu izgrīzšu jam sirdi."
Veči atluovja sovam dālam šū darīt. Sasadluojis uztycamū zyrgu, jauneklis apjuoja divi reizes ap muoju un tad, pīguojis pi ganku, atsasveicynuoja ar vacuokim. Jis īleida pa vīnu ausi vydā, pa ūtru uorā, palyka vēļ daiļuoks un stypruoks. Tad izzasēdīs sadlūs un aizladaidēs prūjom, tai kai nivīns naredzēja un nadzierdēja.
Ilgi skrēja viņi augšuok taču zamuok zvaigžņu, kaleidz beiguos nūsalaidia lelūs klonūs. Tai jī ilgi dzeivuoja šimūs klonūs.
Puorgulējis kaidu nakti, jauneklis pasamūda un aizguoja maklātu kaidu dzeivuotuoju. Ilgi jis guoja, koleidz beiguos tyka lelā pilsātā, kur jis sev dabuoja dorbu un ēdīnu.
Bet reizi, kad jis reitā guoja uz dorbu, īrauzēja skumīgu pilsātu. Vyss beja nūkluots ar mālnu drēbi, vysi ļaudis beja skumīgi. Jauneklis izdzierda, ka piļsāta skumīga tuodēļ, ka kēnenš reitā vad sovu vacuakū meitu uz tyltu čyuskom apāstu. Tai jan beja juodara, lai gan keneņam ļūti žāl beja sovu meitu. Jis sūlēja tam, kas izsorguos juo rneitu, daudzi monta, pus kēnestis. Dzierdēja, ka sorguot izzasaucīs tikai vīns kēneņa dāls, kurs gribēja precēt šū kēneņa meitu.
Atguoja uz klonim, jauneklis vysu šū izstuistīya sovam zyrgam. Bet pats beja skumīgs. Īraudzējis saiminīku skumīgu, zyrgs sacīja: "Nabādoj, saimnīks, ej un mīrīgi atdusi. Reits byus gudruoks par vokoru." Reitā septiņuos stundēs zyrgs izmūdynoj saimnīku.
Jauneklis īlein pa vīnu ausi īkšā, pa ūtru uorā un puorsavērš vēļ par daiļuoku un stypruoku veiru, un sēdīs uz zyrga, aizskrīn uz tyltu. Ar saules lāku kēneņš jau gatavējas aizvest sovu vacuakū meitu uz tyltu čyuskai. Tyka sajyugti četri zyrgi, kuri beja nūkluoti ar malninm dečim, ari vysas muojas beja malni kruosuotas. Kēneņa meitu pavadīja ar muzyku, skumīgu maršu. Uz tylta jū atstuoja vīnu, jo kēneņa dāls ar sorgim, kuri beja apsajēmušīs sorguot. beja saleiduši pa kuorklim. Uz klajuma kaidā attuolumā stuovēja tikai vīnkuorši karaveiri. Šimā laikā tyltam tyvuojās myusu varūnis. Radzādams, ka vysi sorgi ir nūsaslāpuši kryumūs, jis devjās tur. Kam cierš vīnu reizi ar puotogu, tam sveita cauri; kam cierš divi reizes, tam uoda cauri. Pats jis pīīt pi kēneņa meitas, sasasveicinuojas un īsuac gaidīt čyuskas.
Par nalelu laiciņu jī izdzierd, ka zeme vīn reib, kai čyuska skrīn. Bet vēl par verstu jei jau klyup pi zemes: Paklyupuse jei runoj tai: "Kas te dreikst pret monim karuot? Es zynu, ka ir styprinīks, kurs ar manim varātu spākuatīs, bet tys ir tuoļi cytuos moluos."
Tad čyuska ceļas un laižas uz kēneņa meiu, lai apreitu dzeivu. Storp jaunekli un čyusku īzasuoc brīsmīgs kars. Ilgi jī ceinījas, jau zaudē spāku. Bet jaunekļam lūbās atcierst tikai vīnu golvu, palīk vēļ divējas. Jī sytās tuouok, ka gaiss jaucās ar zemi. Sajēmis lelu spāku, jis nūcierš ūtru čyuskas golvu. palīk vēļ vīna, un jī spākuojas vēļ stypruok, ka vysapleik aptymst nu lelu pūtekļu. Jis pajem parūcīguok vacuo tāva zūbynu un ar lelu spāku atcierš trešū golvu, bet atcierstrtos vītā izaug jauna. Tikai divpadsmitā reizē atcierstas golvas vītā pārsaruoda gunīguos mēles, kuras izzūd palnūs. Tai styprinīks uzvar treju golvu čyusku un izgluob kēneņa meitu.
Ilgi lyudzās kēneņa meita, lai jis brauc jai leidza, juo tāvs jū apbēršis ar zaltu un atdūšis puskēnestis, bet styprinīks nabraucja. Atciertis vysom trejom golvom mēles un atvēlis milzīgu akmeni, jis nuglobuoja juos zam tuo akmeņa un pats aizguoja uz klonim, kur gulēja treis dīnas un treis naktis.
Kai tikai tyltu atsrtuoja styprinīks, kēniņa dāls pīskrējis pi čyuskas, ilgi vēl šaudīja un kopuoja jū ar zūbynu. Beiguos jis pībaidīja kēneņa meitu, lai jei runuotu, ka jis jū izgluobja. Tai jī ar vysim sovim viersnīkim aizbraucja uz kēneņu gavilādami un prīcādamīs.
Par kaidu laiku styprinīks otkon atīt skumīgs uz klonim pi zyrga.
"Kas tev, saimnīk, kait?" jautoj zyrgs.
"Kai man nabāduot?" atbild jauneklis, "jo reitu kēneņš vad čyuskai uz tyltu sovu vyduskū meitu. Vysa pilsāta vīnuos bāduos. Kēneņš gluabējam izsūlējis daudz monta: sovu meitu par sīvu un pus kēnesti. Atsasaucīs otkon tikai vīns kēneņa dāls."
"Naskumsti, nabādoj!" atbild zyrgs. "Ej atdusi, reits byus gudruoks par vokoru."
Jaunek1is nūīt gulātu, bet zyrgs stuojas uz vakts.
Reitā septiņuos zyrgs izmūdynoj jaunekli. Jis pa vīnu ausi īkšā, pa ūtru uorā un palīk vēj skaistuoks un stypruoks. Paņēmis zūbynu un īsasēdīs sadlūs, jis aizskrīn uz tyltu. Šimā reitā pilsāta beja nūgrimuse vēļ leluokuos skumēs. Kēneņš vedja sovu vyduskū meitu čyuskai uz tyltu. Uz tylta kēneņš meitu atstuoja vīnu, jo vysi sorgi beja saleiduši kryumūs tikai tolumā uz klajuma stuovēja karaveiri. Styprinīks īraudzējis sorgus kryuirtūs, devjās tur: kam dūd ar puotogu vīnu reizi, tam sveita cauri; kam syt ūtru reizi, tam uoda cauri. Jis pīīt pī kēneņa meitas, un pazemīgi sasasveicynuojis, īsuoc gaidīt čyusku.
Par divi versti jau dzieržams, kai čyuska ar sešom golvom skrīn, ka zeme reib. Versta tuolumā čyuska klyup pi zemes un runoj tad: "Kas ar manim te dreikst spākuotīs. Es zynu :ir lels styprinīks, bet jis dzeivoj tuoli cytuos moluos."
Čyuska jau dūdās kēneņa meitai viersā, lai dzeivu apāstu.
Īzasuoka brīsmīga kaušonuos. Divējas golvas jau tyka atcierstas, kad styprinīks jou beja nūkusis. Kad nūcierta pīktū golvu, obējim jau spāki guoja uz zudumu. Jaunekļam beja gryuši atsapyust. Bet styprinīks tūmār spākuojās un vēl ar leluoku sporu un čyuska jou zaudēja sastū golvu, bet juos vītā izauga vēļ jauna. Tikai pēc divpadsmituos golvas čyuska nūsakratījās un nūbeidzuos. Jauneklis atcierta vysom golvom mēles un nūglobuoja zam akmeņa. Ilgi kēneņa meita lyudzja jū braukt ar jū uz kēneņu, bet jis atsacīja, un uzsēdīs uz zyrga, otkon aizskrēja uz klonim, kur jis aizmyga ar sityprinīka mīgu.
Kad aizjuoja styprinīks, atguoja kēneya dāls, kurs apsajēmja. sorguot, un pīskrējis pi čyuskas ilgi vēļ kopuoja un meja jū zam kuojam. Pēc tam pībaidējis kēneņa meitu runuot, ka tikai jis jū izgluobis prīcuodamīs un spālādami aizbraucja pi kēneņa.
Reiz otkon jauneklis skumīgs atsagrīž pi sova zyrga klonūs. "Kuo tu, saimnīks, taids skumīgs, kas tev kait?" vaicoj jam zyrgs.
"Kai man nabāduot?" atbildēja jauneklis. "Vysa pilsāta sleikst asoruos. Reitu kēneņš vad uz tyltu čyuskai sovu jaunuokū meitu, pošu skaistuokū vysā kēnestī. Kēneņš gluabējam ir izsūlējis vysu kēnesti un sovu meitu par sīvu. Bet vysuos kēnestīs atsaroduos tikai vīns kēneņa dāls, kurs apsajēmja sorguot šū skaistuli."
"Nabāduoj, saimnīks! Ej lobuok atdusi. Reits gudruoks par vokoru."
Jauneklis atsagulst, bet zyrgs stuojas uz vakts. Reitā septiņuos jis izmūdynoj saimnīku. Jauneklis īlein pa vīnu ausi vydā, pa ūtru uorā un palīk vēļ stypruoks un, skaistuoks. Pajēmis vacuo tāva zūbynu un īzasēdis sadlūs, jis aizskrīn uz tyltu.
Vēļ ar leluokom bādom pavadēja kēneņš sovu jaunuokū meitu. Uz tylta kēneņa meitu atstuoja vīnu, jo vysi sorguotuoji tyulīt nūsaslēpja kryumūs, un tikai karaveiri tur tualuok stuovēja klajumā. Tymā laikā uz tylta nūsalaidja jauneklis styprinīks. Īraudzējis sorgus kryumūs, jis devjās tur: kuram cierta ar potogu vīnu reizi, tam sveita cauri; kuram ūtru reizi, tam uoda cauri. Jis sasasveicynuoja ar kēneņa meitu un īsuocja gaidīt čyusku. Jau treju verstu tuolumā beja sadzieržama čyuskas skrīšana. Divēju verstu tuolumā čyuska klyupa pi zemes un runoja tai: "Kas te dreikst ar mani spākuotīs? Es zynu styprinīku, bet tys ir tuolejuos moluos."
Pasacāluse jei laidās uz tū vītu, kur atsaroda kēneņa meita, lai jū nūreitu dzeivu. Isasuocja lela spākuošonuos. Zeme juka ar gaisu, vysapleik reibēt reibēja. Šai čyuskai beja divpadsmit galvu. Nu juos šņuokšomas kūki lūcējās kai vātrī. Ilgi jī ceinējos, cikom beiguos ar smogim ciertīnim styprinīks nanūcierta pēdējuos četras golvas. Bet pēdēju četru golvu vītā izauga otkon četras. Kad beiguos styprinīks divpadsmitū reizi nūcierta otkom šuos četras golvas, tad tikai čyuska aizzakruocja un salyma pi zemes. Apciertis čyuskas mēles, jis juos globuoja zam tuo pat akmeņa, kur agruok globuoja, un pats pīguoja pi skaistuos kēneņa meitas.
Ilgi lyudzās kēneņa meita un prasīja jū braukt pi ķēneņa, bet tikai beiguos jis pīkrita. Kēneņš beja sagatavuojis lelu boguotu maltīti. Cikom jī atsagrīzjās, tur jau beja sabraukuši treis kēniņu dāli un gavilēja sovu uzvaru. Kēneņš apsūleja jīm sovas meitas un daudz monta. Tikai ar styprinīka atbraukšanu jī palyka skumīguoki, bet pasadūt nagribēja. Jī pīrunoja kēniņu, lai gon vysas juo meitas līcynuoja, ka gluobējs ir šis jauneklis styprinīks. Pēdējā brīdī, kad jau kēniņš gribēja dūt sovu svētību sovom meitom ar kēniņa dālim, jauneklis uzrunuoja kēniņu: "Atļaunīt, kēneņ, es gribētu redzēt, ar kū šī varātu aplīcynot, ka jī izgluobja jyusu daiļuos meitas. Bet es tū varu, jo atļaunīt, pīruodīt tylīt."
Tad jī vysi guoja uz tū milžu akmeni, kur jauneklis beja globuojis čyusku mēles un tuos paruodīja kēniņam. Tas kēniņš padzyna tūs kēneņa dālus, kuri caur malim gribēja īgyut juo meitas. Bet styprinīkam atdevja vysu sovu kēnesti un sovu jaunuokū meitu.