Zirgs par palīgu.

11. A. 532. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģē. L P, V, 238 (116, 1).

Reiz bija bārenītis, vārdā Pastarītis. Tas ganīja govis - raibaļas, ziedaļas, baltmugures - ozola birzes malā un katru dienu dziedāja tik līksmi, ka tiešām ko paklausīties. Reizi pats ķēniņš, gar birzes malu staigādams, piesauc Pastarīti klāt un saka tā: " Tu esi savāds puika tik jauki dziedādams. - Ilgi te klausījos, tādi man patīk, nāc man līdz, iecelšu tevi par zirgu kopēju.
Labi. Pastarītis aiziet. Un jau itin īsā laikā ķēniņš apmana, kas par varenu zirgu kopēju īsti tagad viņam ir, jo ik Pastarītis parādās, ik zirgi bubina vien, ik izdzen ganos, ik zviegdami riņķo ap viņu. Ķēniņš, zināms, tad glaudīt glauda savu Pastarīti un vēl apdāvina sacīdams: " Tu māki gan izbēdāt. Še tādēļ viens kumeļš no manas kara ķēves, audzini to sev par jājamo zirgu."
Vai akls! bet kas tas arī bij par kumeļu! Viscaur sudraba lāsām un ugunis, kas ugunis.
Bet tur ķēniņa pilī bij pavāriene, nejauka ragana; tai skauž, ka Pastarim tāds kumeļš, jārauga sariebt. Un ko domāt? Ieblādējusi ķēniņam, Pastarītis esot lielījies ar savu kumeļu tādu maizes kukuli gādāt, kas nekad nenoēdams: cik riecienu vienā galā nogriežot, tik otrā galā piegadoties.
"Vai prāts! tad ir gan, " ķēniņš domā un tūliņ uzplijas Pastarītim: " Apžēlojies, dēls, gādā man to maizes kukuli, gādā maizes kukuli!"
Pastarītis skaidri nobāl: kur tādu ņemt? Un aiziet stallī bēdāties. Te kara ķēve iebubinās: " Ko skumsti? Izsaki!"
Jā, to un to ķēniņš pavēlējis, kas to spēšot.
"Nemuļķojies nemaz, niekalbīti! Paņem tikai balto nūju - ače, tepat kaktā - iesit savam jājamam kumeļam, gan tas pateiks."
Pastarītis iesit ar nūju kumeļam pa lāsaino muguru. Kumeļš saka: "Zinu, zinu! Sedlo zelta sedlus, mauc sudraba iemauktus, ņem balto nūju un sēdies man mugurā! Tikai ja tilti kur gadās, nerausti pavadu neko, citādi iekļūsim piķa ugunīs."
Un nu Pastarītis aizjāja kā zibins lepnajā kumeļā. Jāja, jāja - uz reizi gadās ceļā uguns, kur piķis dega un krasta malā liela čūska tiltu sargā. Pastarītis palaiž pavadu itin ļenkanu un tilts nodimd vien - kumeļš jau pāri. Čūska nedabūja ne apskatīties. Bet otrpus upes, tilta galā redz glītu mājiņu. Te jātnieks domā atpūsties. Kumeļu nu palaiž zālē un pats piedauza ar balto nūju mājiņas durvīm. Durvis atvers pašas, un skat to laimi! - turpat uz galda stāv meklētais maizes kukulis. Ko vairāk? Jem kukuli padusē un laiž atpakaļ; bet čūska tikai nošņācas vien šiem aiz muguras. Ķēniņš par kukuli priecīgs bez gala un nu iemīlēja Pastarīti vēl vairāk.
Bet nedēļu vēlāk ragana atkal iečukstējusi ķēniņam, ka Pastarītis lielījies ar savu kumeļu tādu dzērienu muciņu pārnest, kas neizlejama: cik nodzerot, tik pieronoties. Ķēniņš gaisā: "Pastari, dēls, gādā to dzērienu muciņu, gādā dzērienu muciņu!"
Pastarītis skaidri nobāl; bet kara ķēve sarāj: "Vai prasīsi kumeļam, ko īgsti vēl?"
Un tā arī tūliņ ar nūju kumeļam klāt, sedli mugurā, iemaukti galvā un prom viņpus piķa upes. Jā - līdz piebungā ar nūju mājiņas durvīm - durvis pašas atveras un skat, turpatuz galda dzērienu muciņa jau gaida. Nu jāj, ko māk, atpakaļ, bet čūska šoreiz nošņācas vēl dusmīgāki šiem aiz muguras. Mājā ķēniņš smaida vien, muciņu dabūjis, un iemīl Pastarīti vēl vairāk.
Tomēr, vai skauģim miers? Necik ilgi - ragana iemelsusi ķēniņam, ka Pastarītis lielījies tādas kokles gādāt, kas pašas koklējas. Ķēniņš gaisā; "Pastari, dēls, gādā man tās kokles, gādā man kokles!"
Pastarītis skaidri nobāl; bet ķēve rājas: "Ko īgsti atkal, vai prasīsi kumeļam!"
Tūliņ arī Pastarītis ar nūju kumeļam klāt, sedli mugurā, iemaukti galvā un prom viņpus piķa upes. Līdz piedauza mājiņas durvim - durvis pašas atveras, un skat, turpat uz galda stāv kokles. Bet tikko koklēm pirkstus pieliek -- sāk šīs koklēt, lai plīst, un piķa upes čūska tagad tīri ārprātā, cik nikna: gan staipās, gan ritinās gan šņāc un nemaz negrib kumeļu vairs atpakaļ laist. Bet Pastarītis nosviež pavadu itin ļenkanu un kumeļš, uz labu laimi, stieps tiltam pāri. Gandrīz, gandrīz turpat jau malā; te apskatās, čūska atrāvusi tiltu no krasta; bet skrējienā kumeļš nevar vairs noturēties: lēks plaisai pāri, kas tur ir ir. Bet tik sparīgā lēcienā Pastarītis nozveļas no muguras un aizsviežas krastā lielu gabalu ar visām koklēm; tikai lāsainam kumeļam kraukt! atsitas priekškājas pret krastu un tā klupdams, krizdams atsprāgst upē atpakaļ ka novārās vien. Šis gan pieskrien glābt, kur tu izglābsi, kad sen jau dibenā? Neko darīt iet žēlodamies kājām mājā. Pēc tāda pusgada pārronas arī; bet kokles vēl tagad koklē: ķēniņš patlaban aizgājis ar kaŗa ķēvi tāļā kaŗā un ķēniņiene ar raganu tagad tie valdītāji, kamēr pārradīsies.
Vakarā ķēniņiene aicina Pastarīti vakariņās, būšot labi pamielot par tik varenām koklēm. Bet ragana slepus pielikusi ēdienam miega zāles. Pastarītis ēd ēd, te piepēži slīgst no sēdekļa un aizmieg. Ķēniņiene sabīstas: kas noticis? Bet ragana veikliem vārdiem iestāsta: Pastarītis gaŗajā ceļā esot izbadējies, Pastarītis pārēdies, Pastarītis nomiris; jāsteidzot tikai paglabāt, kamēr vēl dienas gaisma. Un saulei noejot, ragana pagrāba aizmigušo un iesvieda dziļā apakšzemes caurumā, lielai čūskai par ēsmu.
Otrā dienā Pastarītis atmožas un brīnās: "Kas, jupis, tā par vietu? Vienā pusē līķi, otrā čūskas."
Izbailēs nabadziņš cita padoma nezin: sāk vaimanāt lai palīdz. Čūska nevar troksni paciest: pielien tuvāk ierunāties, kādēļ te iemests ? Kas par ļaundari esot?
Viņš neesot ļaundaris! Nezinot arī, kā te ieticis, kā ne. Vakar vēl pārnesis kokles ķēniņam, viņpus piķa upes un šodien jāsmokot te.
"Ak tā, tad tu esi tas kokļu nesējs! Nu labi! tad sakapā divus līķus smalkos gabaliņos, sabāz gaļu kabatās un kāpi man mugurā - es izlīdzēšu."
Pastarītis mudīgi sakapā līķus, sabāž kabatās un kāpi čūskai mugurā. Šī paceļas gaisā un aiziet, ka zib vien; laižoties tikai bieži vien uzsauc: "Iemeti man mutē gabaliņu līķu gaļas, lai es nenogurstu!" ,
Jāj, jāj - uz reizi sāk aptrūkt līķu gaļas. Ko nu? Čūska prasa uzprasīdama un šim nav! Neko darīt - griež pats sev kājām ikrus ārā un baŗo ar tiem pašiem. Liet patlaban čūska Laižas caur sudraba mežu; Pastarītis nolauž trīs sudraba rīkstītes un pieglabā. Pa brītiņam nāk zelta mežs; Pastarītis nolauž trīs zelta rīkstītes un pieglabā. Pa brītiņam nāk dimanta mežs; Pastarītis nolauž trīs dimanta rīkstītes un pieglabā. Vēl pa brītiņam nāk liels klajums, klajumam otrā pusē dzidrs avots: pie avota čūska apstājas, sacīdama: "Sasien sudraba, zelta un dimanta rīkstes slotiņā, mērc avotā un izper ar tām savas kājas, tad ikri ataugs."
Labi. Šis tā dara, un re, kājas veselas!
No rīta, saulei lecot, Pastarītis brīnodamies ierauga vēl avota malā māju. Kur par nakti gadījusies, kur ne? Ieiet mājā - visas lietas būtu, tikai krāsns trūkst. Čūska saka: "Ko brīnies? Mini tagad, kādai krāsnij te jābūt: vai māla, vai dzelzs? Ja uzminēsi, būs labi, ja ne - abiem nelabi."
Pastarītis domā, domā; beidzot sacīs uz labu laimi: "Dzelzs!"
"Uzminēji! Tas labi! Bet tagad gaidīsim rītu."
No rīta ieiet mājā - dzelzs krāsns gadījusies. Čūska saka: "Cērt tagad trīs dienas malku un nokurini krāsni gluži sarkanu. Tad paņem mani pa vidu, iesvied krāsnī un aizcērt durvis; bet nelaid, ja grabinos, ārā, lai kas."
Labi. Pastarītis nokurina krāsni itin sarkanu, iemet čūsku un aizcērt durvis. Bet čūska sāk pa iekšpusi vaimanāt, lūgdamās: lai apžēlojoties, lai laižat ārā, lai laižot ārā! Pastarītis, nevarēdams paciest tādas vaimanas, aizbēg lielā gabalā; tomēr čūskas vārdi ir tur panāk viņu. Gan aizbāž ausis, gan noguļas zālē, bet ki ir, tā ir ausīs; beidzot nosedz galvu, kā varēdams, un tad varēja kautcik apnesties.
Tā gulšņādams, Pastarītis bij piemidzis; tikai pret rīta laiku atmodās un tūlin, zināms, steidzās mudīgi vien krāsni paskatīties. Aiziet krāsns atdzisusi. Attaisa durvis, rauga pelnus - kas tas? - uzķeŗ cilvēka roku. Parušina vēl: gadas viss cilvēks, bet nedzīvs un pavisam pelnainš. Neko darīt - nesīs pie avota pelnus nomazgāt un ar sudraba, zelta, dimanta slotiņu labi noberzt. Berž, berž - te paskatās: nedzīvās miesas sāks, vadzi, kustēties. Paberž vēl, jau atdarās acis; bet tai pašā acumirklī berztais arī nozūd kā ūdenī. Nu tu brīnumi! Vai spoks bijis, vai kas? Nevar saprast. Bet ko tik ilgi tur gudrot? Kas noticis, noticis - labāk liekas gaŗšļaukus un guļ nost.
Bet otrā rītā, saulei lecot, viens modina šo augšā. Šis paplenž miegainās acis un tīri sabīstas; tas pats vakarējais, berztais, spoks stāv pie galvas; bet apskatās labi - nav vairs spoks: daiļa, daiļa ķēniņa meita, tīrā zeltā ģērbusies. Meita saka: "Vakar izmuku! Biju pie tēva - apģērbos. Esmu ķēniņa meita, ko burvis nobūra par čūsku apakšzemē. Tu mani izglābi; še tādēļ mans melnais zirgs - are, tepat stāv piesiets! - un šitais krekls. Zirgam katrs solis jūdzi gaŗš un krekls atkal ne]aus tevi iebrucēt, lai diezin kādiem asumiem grieztu, vai cirstu."
Pastarītis prieka pilns patencina par dāvanām un bildina vēl šo par līgavu. Labi! Šī mierā. Un nu norunā otrā gadā kāzas svinēt, un tad izšķiras: līgava pāriet pie tēva, Pastarītis lec melnajam mugurā un jāj veco ķēniņu apraudzīt, vai vienreiz nebūs no kaŗa mājā. Ar melno, zināms, ilgi nebija jājāj, kur katrs solis jūdzi garš, tad jau sekas. Vēl nebij ne labi vakars - jau klāt! Un par laimi ķēniņš bija gan tagad no kaŗa mājā un pats vēl iznāca pretim; bet nepazina Pastarīti vairs - are, Pastarītim raganas krekls mugurā, pavisam svešā izskatā. Tomēr ragana, tā gan pazinusi; tūliņ piebiksta ķēniņam, lai mudīgi nākot iekšā. Tas esot jājis viņu kaut, par ko gan tāds krekls mugurā, kas ne ar asāko zobinu pārcērtams. Bet ja par varu gribot naktsmāju tādam dot, lai tad guldinot labi siltā istabā, kur neiespējams ar kreklu gulēt. Naktī, kad gulētājs kreklu būs novilcis, tad varēšot neģēlim galvu nocirst un tikšot no nelaimes vaļā.
Ko ķēniņš, nabadziņš, zin? Dara arī, kā ragana izmāca, nokauj Pastarīti un atdod raganai aprakt, kā pieklājas. Bet ragana sakapā Pastarīša miesas sīkos gabalos, samet maisā, iedzen melnajam jājamam zirgam tapu pierē, pakarina maisu tapas galā un izdzen pa vārtiem, lai iet, kur grib. Melnais sāpēs skrien trakāk par viesuli un necik ilgi - pie Pastarīša līgavas atpakaļ! Līgava ierauga melno bez jājēja, ar tapu pierē, ar maisiņu galā un tūlin neprot, kas noticis. Nu nabadzīte steidz, nu ved zirgu pie avota, izrauj tapu, nolauž no dimanta, zelta un sudraba slotiņas zariņu, no zariņa noplūc lapiņu un uzlipina to tapas rētai, lai asinis netecētu. Tad papeŗ ar slotiņu, un re, zirgs vesels - balta dimanta zīme vien paliek pierē tai vietā, kur lapiņa ļipināta. Beidzot ņem pašu Pastarīti saglābt, saliek miesas gabalus vienu pie otra, pārlaista ar avota dzidro ūdeni un tikai per ar zelta, sudraba un dimanta slotiņu. Per, per - uz reizi Pastarītis vesels kā rutks. Tos priekus abiem! Nemaz izteikt.
Bet otrā dienā Pastarītis lec melnajam mugurā un jāj pie sava ķēniņa raganu nobeigt. Ķēniņš patlaban cērt Pastarīša nokaltušo ābeli; bet viena skaida pārlec šīpus dārza žoga. Pastarītis paķeŗ skaidu un iemet dīķī. Tūlin no skaidas gadās dimanta pīļu tēviņš un plunčojas kā negudrs. Ragana pamanījusi spožo trakuli dīķī, bridīs klāt saķert; bet pīļu tēviņa knābis izaug par gaŗu, gaŗu, spožu, spožu zobinu un noduŗ raganu.
Tagad Pastarītis pielabina pīļu tēviņu un smiedamies jāj pie piķa upes, kur toreiz lāsainais kumeļš slīcis. Tur pīļu tēviņš nolaižas dibinā un izzvejo kumeļu krastā. Pastarītis atkal mudīgi mudīgi aizjāj pēc sudraba, zelta un dimanta slotiņas, samērc labi slapju avotā un steidz pa kaklu, pa galvu atpakaļ pie piķa upes lāsaino kumeļu izpērt Kur jājot daža pile no slotiņas izpil, tur ronas dzīva svētība. Peŗ, peŗ - te itin atri lāsainais izlec kājās nozviegdamies. Pēc tā darba Pastarītis gavilēdams aulekšo pie līgavas, uzsēdina sirmam kumeļam mugurā; pats atkal melnajam un tad pa abiem jāj Pastarīša ķēniņam rādīties. Tagad ķēniņš īsti atvēra acis, ko viņa zirgu kopējs visu izdarījis; tikai rūgti nožēlo, ka klausījis raganas mēlei. Ķēniņš nu arī sedlo kaŗa ķēvi un jāj līdz pie Pastarīša līgavas tēva, otrā ķēniņa pilī, jaunajam pārim kāzās.