Zirgs par palīgu.

12. A. 532. Skolnieks Fr. Ozoliņš Krāslavā.

Dzīvoja vīrs ar sievu un viņiem bija viens dēls. Māte nomira agri, pamezdama dēlu par mazu bērnu. Pēc sievas nāves vīrs drīz apprecējās ar citu sievu, kas bija ragana un pavisam neieredzēja vīra mazo dēliņu. Vienā dienā ragana gribēja bērnu nonāvēt. Viņa piebēra tējā nāvīgas zāles un gribēja dot tās viņam iedzert. Zēns, nākdams no skolas, iegāja vispirms pie sava zirdziņa, kas stāvēja stallī. Zirdziņš izstāstīja puikam: "Ragana gribot tevi nonāvēt ar nāvīgām zālēm, kuŗas viņa tev dos dzert."
Zēns, to dzirdēdams, ļoti pateicās savam zirdziņam un nedzēra tējas. Otrā dienā ragana paņem tādu kreklu, kuru kad uzvilks mugurā, tūlīt būs cilvēks beigts. Zēns, otrā dienā nākdams no skolas, atkal papriekšu aizgājis pie sava zirdziņa. Tas viņam atkal visu izstāstīja: "Tu nevelc to kreklu, ko tev dos ragana, jo tad tu uzredz būsi beigts."
Zēns, to zinādams, neņēma no raganas kreklu. Ragana nu redz, ka zēns zina visu to lietu. Tad viņa aiziet pie zīlnieces, lai viņai pateiktu, kas ir tas zinātājs, kas zēnam visu izstāsta. Zīlniece nu arī pastāsta. Ragana, atnākusi uz māju, grib nobeigt zēna zirdziņu, kas tam visu izstāstījis.
Zēns, nākdams no skolas, trešā dienā aiziet tūlīt pie zirdziņa, kas tam atkal izstāsta: "Mani nu grib nosist."
Tad zēns paņēma sev ēdienu un aizbēga ar savu zirdziņu, dodamies tālu pasaulē. Viņš jāja, jāja - piejāja pie viena liela meža. Viņš nu jāja tuŗ pa vienu celiņu uz priekšu. Piejādams pie vienas mazas mājiņas, kas stāv uz vistas kājas, zēns nolec no zirga un iet iekšā, lai apskatītos, kas tur iekšā ir. Iegājis redz: pie galda sēd velni un skaita zeltu. Zelta viņiem ir tik daudz, ka viņi nevar tikt ar to galā. Zēns, to redzēdams, palika par daudz mantkārīgs un nu arī gribēja dabūt kādu mazu kastīti zelta. Viņš pārdomā: "Vajaga aiziet pie zirdziņa un ar viņu aprunāties, kā to varētu labāk dabūt."
Zirdziņš atbild zēnam: "Paliksim mēs šeit par nakti un tad es dabūšu zināt, kur viņi to zeltu liek."
Tā arī notika. Zēns aizgāja lūgt velnu: "Vai nevarētu pie jums pārgulēt?"
Velns pateica: "Labi, varēs gan!"
Atnāca vakars. Velni zeltu bija nolikuši zem mājiņas pagrabā un ar atslēgām aizslēguši. Nakti velni aizskrēja kautkur medībās, bet pa to laiku zēns paņēma atslēgas un atslēdza pagrabu. Redz: tur ļoti daudz zelta, veseli kalni, un arī visādu dārgu mantu. Tad viņš paņem un sajūdz visus velna zirgus, piekŗauj veselus vezumus zelta un tad brauc projām.
Aizbraucis ļoti tālu no velna mājiņas, viņš aptur zirgus un klausās, vai neskrien velni pakaļ. Drīz zeme vien jau rīb no velnu skriešanas. Zēnam palika bailes un viņš prasa savam zirdziņam: "Ko man darīt, lai velni nepanāktu?"
Zirdziņš saka: "Mēs laidīsim tik velna zirgiem skriet pilnā spēkā. Tad viņi mūs nekad nepanāks."
'Tā arī izdarīja. Zēns kā uzcirta velna zirgiem ar pātagu, viņi tūliņ sāka skriet tik ātri, ka zēna vairs velni nevarēja panākt. Zēns aizbrauca uz vienu svešu zemi, tur nopirka veselu valsti un dzīvoja ļoti bagāti.