Zirgs par palīgu.

13. A. 532. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, II, 22 (13).

Reiz kāds saimnieks gājis ar savu dēlu medīt, un aplenkuši vilku. Dēls dzenas vilkam pakaļ; bet vilks ielien kādā alā un nozūd. Bet dēlam dūšas diezgan; viņš lien alā pakaļ un atron vilka vietā Mežabrīnumu. Mežabrīnums izved dēlu no alas un saka tā: "Dēliņ, to vilku nešauj: es tev labāk parādīšu citu medījumu."
Kamēr šie tur tā čalo, tēvs arī pienācis. Mežabrīnums saka ir tēvam, lai to vilku vairāk nemeklējot; bet tēvs aizkrāpj Mežabrīnumu uz savu māju, ieveļ pagrabā un aizbultē durvis. Kamēr vecais domā aizskriet ķēniņam pavēstīt, lai nāktu noķerto Mežabrīnumu skatīties, tamēr dēls atbultē pagraba durvis un izlaiž Mežabrīnumu ārā. Mežabrīnums aiz pateicības iedāvina dēlam trīs ābolus: sudraba, zelta un dimanta.
Atnāk nu tēvs atpakaļ ar ķēniņu - Mežabrīnuma vairs nav. Otrā dienā dēls svaida savu sudraba ābolu un kaitina ķēniņa vecāko princesi. Princese, to redzēdama, saka: "Puisīt, kā nu ar tādu patīkamu ābolu malties? Atdod labāk man viņu!"
"Atļauj man pie savām durvim izgulēties, tad ābols būs."
Labi, šī atvēl.
No rīta dēls svaida zelta ābolu un kaitina ķēniņa viduvējo princesi. Princese, to redzēdama, saka: "Puisīt, kā nu ar tādu patīkamu ābolu malties? Atdod labāk man viņu!"
"Atļauj man savā istabā izgulēties, tad ābols būs."
Labi, šī atvēl.
No rīta dēls atkal svaida savu dimanta ābolu un kaitina ķēniņa jaunāko princesi. Princese, to redzēdama, saka: "Puisīt, kā nu ar tādu patīkamu ābolu malties? Atdod labāk man viņu!"
"Atļauj man savā gultā dienasvidu izgulēties, tad ābols būs."
Labi, šī atvēl.
Bet nu gadījās, ka ķēniņam uzbruka nikni ienaidnieki. Pirmā dienā sakauj; bet trešā dienā ķēniņš nespēj nemaz vairs turēties. To redzēdams, dēls saka: "Tā tas nevar iet, jāiet palīgā."
Viņš aizskrien uz alu pie Mežabrīnuma un izsaka kā tās lietas stāv. Mežabrīnums, to dzirdēdams, saka: "Kad tu to vēlies, tad palīdzēšu; citādi gan ne!"
Viņš tūlīt pasauc vilku, noņem tam bruņas, atjož zobinu un apbruņo dēlu. Bet dēls nespēj ne vilka bruņu nest, ne vilka zobinu celt. Nekas, Mežabrīnums pasniedz kausu garda dzēriena, liek dēlam to izdzert un tūdaļ spēka vai cik.
Uz kaŗa lauka tagad gāja smaļi: kur dēls lika, tur šķīda; kur parādījās, tur ienaidnieki bēga.
Ķēniņš nu gribētu savu glābēju redzēt, bet šis, ienaidniekus mežā sadzinis, mežā nozūd.
Otrā dienā ienaidnieki, jaunus spēkus sadabūjuši, atkal uzbrūk ķēniņam.
Tagad Mežabrīnums pasauc lāci, noņem tam bruņas, atjož zobinu un apbruņo dēlu. Bet dēls nespēj ne lāča bruņas nest, ne lāča zobina celt. Mežabrīnums pasniedz divus kausus garda dzēriena, liek dēlam tos izdzert un tā tūlīt spēka vai cik.
Uz kaŗa lauka šodien gāja smaļi: kur dēls lika, tur šķīda; kur parādījās, tur ienaidnieki bēga. Ķēniņš nu gribētu savu glābēju redzēt; bet šis, ienaidniekus mežā sadzinis, mežā nozūd.
Trešā dienā ienaidnieki, jaunus spēkus sadabūjuši, atkal uzbrūk ķēniņam.
Tagad Mežabrīnums pasauc lauvu, noņem tam bruņas, atjož zobinu un, apbruņo dēlu. Bet dēls nespēj ne lauvas bruņu nest, ne lauvas zobinu celt. Mežabrīnums pasniedz trijus kausus garda dzēriena, liek dēlam tos izdzert un tā tūlīt, spēka, kā pašam lauvam.
Uz kaŗa lauka šodien gāja briesmīgi: dēls viens pats apkava visus ienaidniekus, tik trīs visstiprākie palika un ievainoja dūšīgo dēlu kājā. To redzēdams, ķēniņš aši, aši sasien ar savu kakla drāniņu dēlam brūci un nu šis gāžas ar tādu sparu virsū, ka viens divi visi trīs guļ, kā bluķi. Ķēniņš nu gribētu savu glābēju redzēt, bet šis ieskrien mežā un nozūd ka tauriņš.
Dēls nu atdod Mežabrīnumam bruņas, zobinu un pāriet pie tēva. Ak tu manu dieniņu, cik tēvs dusmīgs. Nemaz neprasīdams, stiba roka un tik gāž: "Še tev, klaidoni! Trīs dienas apkārt klejot; ne tu zini, kur gājis, kur palicis! Še tev!"
Par laimi, ka ķēniņš, dārzā pastaigādamies, šo troksni izdzirdēja; citādi būtu vēl lielāks pēriens bijis. Ķēniņš atnāk uz saimnieka māju un prasa, kas tas par troksni esot?
"Jā, tēvs mani nepatiesi kūla, lielu cilvēku."
"Nāc tuvāki, izstāsti, kāpēc viņš tevi kūla."
Dēls iet, bet iedams klibo.
"Kāpēc tu klibo?" ķēniņš prasa.
"Laikam tēvs būs kāju sasitis, ķēniņ," dēls atbild.
"Rādi šurp kāju!"
Šis negrib, negrib rādīt, bet kad pats ķēniņš pavēl, tad jārāda.
Noaun nu kāju, ierauga kakla drāniņu. Vai akls! ķēniņš dēlam gar kaklu.
"Tad tu esi tas, kas mani izglāba! Nāc šurp, dūšīgo glābēj, no šī brīža tu esi mans znots!"
Tēvs, to visu redzēdams, atplēš muti un nevar ne gudrs tikt. Bet dēls atgriežas un saka: "Tēt, beidzamo reizi tu gan mani, lielu cilvēku, par velti izkūli; bet par to nekas, vaŗbūt, ka mazuma dienās šo pērienu biju tev parādā palicis. Lai nu kā; nāc labāk man līdz uz pili!"
Pilī ķēniņš pasauc savas trīs princeses un tad saka tā: "Klausaities, bērni, šis jauneklis mani izglāba no ienaidniekiem. Es viņu pieņēmu par savu znotu; kuŗai jums nu tiktu pie viņa iet?"
Vecākā princese saka: "Tēt, viņš man pieder; viņš gulēja pie manām durvim un man iedeva sudraba ābolu."
Viduvējā princese saka: ,,Ne, tēt, viņš pieder man; viņš gulēja man
istabā un iedeva man zelta ābolu."
Bet jaunākā princese saka: "Ne, tēt, viņš man pieder! viņš gulēja manā gultā un iedeva man dimanta ābolu."
"Labi, tad tev, jaunākajai, viņš pieder!"
Dēls nu apprec jaunāko princesi un paliek vecā ķēniņa vietā par ķēniņu.