Zirgs par palīgu.

14. A. 532. Andrejs Andersons Lielvārdē. LP, V, 38 (3).

Reiz vakara laikā nabags iegājis krogā un lūdzis naktsmāju.
Devuši ar. Nabags iekodis sakaltušu maizes garoziņu un tūliņ uzlīdis krāsns augšā gulēt; bet nevarējis nemaz lēti aizmigt: jau pusnakts, miegs vēl ne prātā. Te uz reizi viņš dzird: krodzinieks izkāpj no gultas un modina sievu: "Sieva, sieva! nāc man līdz mantas kambarī; iztrīsim lielo dūci un nokausim to nabagu."
Nabags brīnum sabijies; un kamēr šie dunci. trinuši, manījies tikai vārtus atbīdīt, bet tie bijuši aizslēgti. Neko darīt, ātrumā iemucis turpat zirgu stallī; tomēr arī te nekur noslēpties. Beidzot viens zirgs apžēlojies, sacīdams: "Protu, protu, ko tu gribi. Slēpties - vai ne tā? Nāc, palien apakš šī bluķa, te tevi neuzodīs."
Nabags paslēpies. Krodzinieks ar krodzinieci gan izmeklējušies visās pakaktēs; beidzot atskrējuši arī zirgu stallī izošņāt, bet neatraduši vis, aizgājuši spļaudami atpakaļ. Zirgs teicis: "Re, kā paglābu! Tagad vairs nav bēdu; lien droši no bluķa apakšas ārā un aizej mežā kociņu nogriezt. Tai kociņa iegrauzīšu tādus vārdus, ka iespēsi pavēcinādams visus niknumus atgaiņāt."
Labi, viens divi - kociņš pārnests. zirgs iegrauzis tur dažādus vārdus un tad atdevis nabagam, teikdams: "Ej ar kociņu pagalmā, pavēcini gaisā un atnes tādu vecu striķa gabalu ar dēlīti, kas tur nosviesti mētājas."
Labi, atnesis. Nu zirgs nospraušļojies un tad atkal teicis: Tik tālu viss labi! Tagad ieej kūti ar kociņu gaiņādamies - tur būs teļš; apsien striķa gabalu teļam ap kaklu un atved saitē teitan."
Labi, viens, divi - teļš klāt. Zirgs atkal nospraušļojies, sacīdams: "Ņem nu teļu, ņem mazo kociņu un lec ar visām mantām man mugurā!"
Nabags pārsviedis teļu zirgam, krustiem pār skaustuvi, dēlīti iespiedis padusē, kociņu turējis rokā un tad aizjājis, ka nozibējis vien. Jājis, jājis - gadījusies upe. Zirgs teicis: "svied dēlīti upē!"
Iesviedis un tā gadījies tilts: pārjājuši vieglām kājām, ka nodimdējis vien. Otrpus upes zirgs apstājies un pavēlējis akmeņus sanest, malku saraudzīt, sārtu celt uz akmeņiem un teļu sārtā sadedzināt. Labi. Un līdz ko nu teļš sadedzis, te no dūmu apakšas izgadījusies daiļa sieviete. Nabags apņēmis to par sievu un dzīvojis laimīgi.