Zirgs par palīgu.

15. A. 532. St. Buls Ludzas apr.

Vīnam saiminīkam beja taids zyrgs, kas nikod napikusa un napīstuoja, lai brauc kod un kaidā ceļā, pavasarā, zīmā, rudinī vai vosorā, sausā, vai slapņā laikā, jam vīna olga. Vuojuoks jis ari nikod nipalyka, vai reizi dīnā ēst dūd, vai pīcos reizes, vaipat nedēļī reizi. Braucūt kad cīši skrēja, bīži vīn cēlēs liduot, tuodeļ jū nūsaucja par trokū zyrgu.
Kungs izzynuoj's, ka vīnkuoršs saiminīks tur taidu zyrgu, pazyņuoja, lai atdūtu jam. Kungs gaidēja, gaidēja - sagaidēt navar, sasadusmuoja un ar muižas ļaužu paleidzību nūguoja juo pārtu.
Saiminīks izguoja uorā um redz, ka uz jū atīt lels ļaužu pulks ar reikstim rūkā. Saiminīks atsasāda uz zyrga un laidja taišņi uz puišu viersom. Puiši napaspēja pīskrīt ni pi kaida kuorma, daudzi ar zyrga kuojom tyka samedti un taipat ari pats kungs. Puorējī ļaudis pazyņuoja cytim kungim.
Vairuaki kungi salosēja muižas ļaud's un syutēja, lai nūnuovēj saiminīku ar vysu zyrgu. Tikkū puiši tyvuojās muoyai, saiminīks izskrēja uz zyrga reitu [jāšus] un paturēja taišņi uz puišu. Puiši, pagivuši akmiņus, gribēja sist, bet trokais zyrgs, nazazaverūt ni uz kuo, apsyta gondreiž vysus puišus. Šis lelais zaudējums daguoja pi poša kēniņa.
Kēniņš salasēja karaspāku un guoja uz juo viersom. Saiminīks grib, lai zyrgs caltūs pa gaisu, bet zyrgs nav saturams, muti izplētis devēs viersom uz kēniņa. Kēniņš nu bailes īleida dūbī. Trakais zyrgs dasnēdzja jū aiz motu un izsvīdja jū pats uz sevis. Tai jis trokuoja pa vysu juo kēnesti treis dīnas.
Caturtā dīnā trokais zyrgs nūsalaidja pi kēniņa pils. Kēniņam šis zyrgs ļūti patyka, tuodēj jis saiminīku pajēmja sev par dālu un paileigu puorvaldīt kēnesti. Kēniņš savedja lelu sadarību ar saiminīku, tuodēļ jis atļuova zyrgam turēt par kūpēju.
Kēniņš sadūmuoja vest karu ar cytim kēniyim. Zyrgs, skrīdams uz pretinīka karaspāku, puorsavērta par valnu ar garim kuplim rogim. Šū radzādams, pretinīks nūsabeida un aizbāga. Jī karuoja divi kēnestes, karš suokuos pi trešuos. Tagad zyrgs puarsavērtja par lelu bailīgu čyusku, pasacēļa spuornūs un laidjuos uz pretīnika viersom. Pretinīks grib turētīs, bet naspēj. Tai jis īkaruoia ari trešū kēnesti.
Nuokūšā godā jī obēji, saiminīks un kēniņš, puorsavērtja por naradzamim ar trokuo zyrga paleidzību, un laidjās braukt caturtuos kēnests karuot. To jīm uz ceļa pazaruodēja balts puisis ar puotogu rūkā, un jis uz jūs soka: "Jo jyus, saiminīks un kēniņš, nanūdzeisit nu sevis šuo zyrga, tad iyusim byuškūt juoīt myuža golā uz jū."
Jī obēji palyka nūskumīgi un gribēja trokū zyrgu nūdzeit prūjom, bet zyrgs puorsavērtja par smuku smuku meitu, tuodēļ jī obēji jamā īsamīluoja un nadzina juos prūjom. Kad jī palika vaci, smukuo meita puorsavērtja par valnu un nūvylka jūs uz elni, kur var byut i tagad cīš par grākim.