Zirgs par palīgu.

16. A. 530. 532. Mārtiņš Starķis no Ausekļa rakstiem Lielvārdē. LP, V, 301 (132).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs mirdams saka: "Dēli mīļie, nāciet katrs savu nakti manu kapu sargāt!" Labi. Pirmo nakti gāja vecākais dēls pie kapa. Ap pusnakti kaps atdarās; tēvs iznāk, prasīdams: "Ko vēlies par šīs nakts sargājumu?"
Vēlos sudraba pili, ar sudraba lietām, lai mirdz un laistās."
"Ej mājā, viss piepildīsies!"
Pāriet - jā - sētā tāda sudraba pils, ka ne atskatīties. Otrā naktī viduvējs dēls sargā kapu. Ap pusnakti kaps atdaŗās -tēvs iznāk: "Ko vēlies par šīs nakts sargājumu?"
"Vēlos zelta pili, ar zelta lietām. lai mirdz un laistās."
"Ej mājā, viss piepildīsies!"
Pāriet - jā - sētā tāda zelta pils, ka ne atskatīties. Tagad gudrie brāļi dzīvoja līksmībā vien, līksmībā vien; bet muļķītim neatvēlēja ne pa durvju šķirbiņu paglūnēt, Trešā naktī muļķītis aizgāja tēva kapu sargāt. Ap pusnakti kaps atdarās - tēvs iznāk: "Nu, dēls, ko vēlies par šīs nakts sargājumu?"
"Ko lai vēlos? Gudrie brāļi dzīvo līksmībā, man nav brīvu ne pasmieties. Kaut būtu maza stabulīte: pats stabulētu, pats papriecātos."
"Jā, dēls, tur tev taisnība! Še dimanta stabulīte, pūt un priecājies!"
Muļķītis patencina, iziet pa kapu vārtiem un tūliņ: tili, tili! pastabulē. Te klapada! klapada! ataulekšo dimanta zirgs, zīdu sedliem apsedlots, sudraba pakaviem apkalts, zelta iemauktiem iemauts. Lai kāpjot viņam mugurā - ko kājām iešot! Muļķītis ielec sedlos - vai akls! - saule patlaban lec un kumeļš mirdzēdams laistās, ka visas acis apžib. Pārjāj mājā, grib kumeļu pievietot - gudrie brāļi ne un ne: viņš nemaz neesot viņu brālis, tādā zirgā atjādams, un svešinieku jau sētā nelaidīšot, nē. Šis gan dievojas: "Esmu jūsu muļķītis, pārjāju no kapiem, biju tēvu sargāt! "
Bet šie tīšām: "Kas par muļķi dēvējas, tas, kā muļķis aizdzenams!"
Nekā darīt - muļķītim jāatkāpjas. Bet nākamā naktī atstumtais vēl sadomā tēva kapu pasargāt. Labi. Ap pusnakti kaps atdarās; tēvs iznāk: "Nu, dēls, ko vēl vēlies?"
Cita nekā nevēlos - gribu mazliet apjautāties, ko ar brāļiem iesākt. Viņi, mani nicinādami, negrib pazīt un nelaiž sētā kumeļu pievietot."
Ai, dēls, še mans gredzens, rādi to brāļiem un saki, ka tēvs pats tevi sūtījis."
Labi. Rīta agrumā muļķītis klapada, klapada! atjāj pie vārtiem, neticētājiem tēva gredzenu rādīdams. Bet gudrie brāļi pārgalvībā atsaka: "Redz, neģēlis kāds, izracis tēvu, noņēmis gredzenu - nāk te sētā plātīdamies ķizināt. Sadedzināms! sadedzināms tāds!"
Un tūliņ gudrie sagrābj muļķīti, uzceļ sārtā un dedzinās kā noziedznieku. Jau sārta uguns silda mulķītim kājas, te aiz vārtiem dimanta kumeļš nezviedzas: "Kur tava stabule?"
Muļķītis atminās stabules un tili! tili! sāk stabulēt. Tai pašā acumirklī kumeļš dancodams izsper vārtus. saspeŗ sārtu, iespeŗ gudros brāļus akā. Tie noslīkst, bet muļķītim palika dimanta zirgs, zelta pils un sudraba pils.