Suns jūrā.

1. A. 540. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, I, 115 (85).

Viens vīrs redzējis, ka citi ar zaķu ādām tirgojušies. Viņam šis amats ļoti paticies, tādēļ sācis arī ar zaķu ādām tirgoties. Tā viņš satirgojies 12 gadu. Divpadsmitajā gadā zaķu ādu tirgotājs pielādējis kuģi ar zaķu ādām un braucis uz tālām, tālām zemēm, Bet ceļā pacēlusies liela vētra un tirgotājs, no kuģa grimšanas baidīdamies, noteicis pie nāves soda saviem ļaudim par to gādāt, ka kuģis negrimtu. Ļaudis no nāves soda baidījušies un norunājuši savu bargo kungu labāk noslīcināt. Tā arī noticis. Bet tirgotājs nenoslīka, jo gadījies melns suns, kas apsolījies izglābt, ja šis tik to viņam pēc divpadsmit gadiem atdošot, ko mājā no jauna priekšā atradīšot. Savās nāves bailēs tirgotājs apsolījis visu ko.
Suns tūdaļ pārnesis tirgotāju mājā pie sievas. Sieva vīru sagaidījusi prieka pilna un tūdaļ vedusi pie šūpuļa, kur trīs dienas veca meitiņa gulējusi. Vīrs nu gan atjēdzies, ko sunim apsolījies, bet neko darīt. Pēc divpadsmit gadiem suns dauzījies pie durvim un uzaicinājis tirgotāja 12 gadu veco meitiņu viņam mugurā kāpt. Līdz ko meita bijusi mugurā, te suns, kā viesulis aizdevies pa jūtu jūrām, ūdeņu ūdeņiem un nolicis meitu kādā tumšā vietā. Lai gan ēdieni, dzērieni bijuši vislabākie, tad tomēr nabadzītei divās nedēļās tumsa tā bijusi apnikusi, ka lūgšus lūgusies melno suni. ja vairāk ne, uz trijām dienām pie tēva aiznest.
Suns paklausījis. Trešās dienas vakarā meita klusu ielikusi kabatā divas sveces, šķiltavas un pavilkusi savu labāko kleiti apakšā. Suns atnācis un aiznesis atkal pa jūŗu jūŗām nelaimīgo. Bet šoreiz jūŗa vairs nebijusi tik mierīga, kā pirmo reizi. Suns tādēļ saucis: "Svied to jūrā., ko esi līdz paņēmusi: citādi noslīksim!"
Meita iesviedusi. kleiti jūrā, bet sveces apņēmusies ne par ko nesviest. Suns gan prasījis, vai vēl nav kaut kas klāt no mājām, bet šī atbildējusi, ka neesot. Tā slīkdami abi taču sasnieguši tumšo pasauli, kur suns tūdaļ pazudis.
Meita nu iešķīlusi uguni un aizdedzinājusi sveces, lai redzētu, kur īsti atronas. Bet tumšajā istabā vairāk nebijis, ka liela krāsns un uz krāsns melna suņa āda. Viņa aizkūrusi krāsni un suņa ādu sadedzinājusi. Līdz ko suņa āda sadegusi, te viss tumšums nozudis un meita atradusies uz plikas neaudzelīgas jūras salas. Nu nabadzīte trīs dienas, trīs naktis izmeklējusies barības un tik ceturtajā dienā atradusi vienu ābeli ar garšīgiem āboliem. Izsalkumā tā apēdusi sieku ābolu un tad nolikusies turpat atdusēties. Bet ilgi nedabūjusi gulēt, jo veca, veca sieviņa to modinājusi pie viņas par ganu līgt.
Labi. Otrā dienā tirgotāja meita dabūjusi kazas ganīt, kas ir labāko gribu nebijušas noganāmas. Nabadzīte nu raudājusi rūgtas asaras, bet vecs vīriņš, mīlīgāks par saulīti, piestājies un apsolījies izlīdzēt. Viņš nolicis savu galvu uz sētu un tūdaļ kazas nākušas bizodamas atpakaļ. Trešā dienā vecene devusi nemierīgus zaķus ganīt, bet vīriņš atkal izlīdzējis. Ceturtajā dienā vecene teikusi: "Tu laimīgi savus darbus esi izdarījusi, vari iet, kur nākusi!"
Ar šiem vārdiem tirgotāja meita nu gan bija patikusi no nelabā rokām, bet kur nu iet? Atkal tā raudājusi rūgtas asaras, kamēr vecais vīriņš piestājies un laimīgi aizvedis uz mājām pie tēva.
Tā meitiņa, caur laba vīriņa piepalīdzību, itin ātri tikusi no, velna sloga vaļam.