Dažādi kustoņi par palīgiem.

2. V. Fiļšs no A. Taločka Sakstagala pag. Latvju kultūras kr.

Zemnīkam bej treis dāli. Vacuokais dāls beja mulkis, bet divi mozī gudri. Kad jī izauga jau leli, tad paleidzēja tāvam struoduot, Vīnu reizi tāvs sadūmuoja pasadynot rudukus (rutkus) un stuostīja vīnam gudram dālam - ar vacuokū mulkīti jis nikod par taidom lītom narunuoja. Mulkīts sēdēja zam cepļa un nu cysom (salmiem) capures taisīja. Gudrī dāli sadūmuoja, ka byus loba peļņa, jo rudukus puordūs, kad jī izaugs, un pīkrita tāva padūmam. Pēc nazcik laika izaudzēja tik daudz ruduku, ka vajadzēja jūs jau izraut uorā, bet jī vēl nagribēja, runuodami: "Lai vēl aug!"
Bet kas par nalaimi. Nazkas kotrā naktī zoga rudukus. Tāvs soka dālim: "Jums vajag nūkērt zagli! Šū nakti lai sorgoj rudukus vīns dāls, ūtru ūtrs."
Dāli beja ar mīru. Vyduskais dāļs aizguoja duorzā sorguot rudukus. Kad pīnuocja tymsa nakts, viņam īsagribēja gulēt un jis aizmyga. Tai nanūkēŗa zagļa. Ūtrā naktī aizguoja mozais. Tys ari taipat sēdēja leidz tam, kad mīgs suoka īt, un jis puorgulēja. Reitā redz, ka ruduku triukst tik daudz, ka tāvs suoka rauduot nu žāluma.
Trešā naktī gribēja īt tāvs, bet mulkīts soka jam: "Es, bruoļi, īšu tāva vītā, varbyut es sakēršu zagli!"
Pasasmēja bruoļi un teicja: "Labi, ej tu, redzesi, ka nivīna ruduka napaliks duorzā!"
Tai suoka sorguot duorzu mulkīts. Pīnuocja nakts, jis nagul, kaut jam ari mīgs nuocja, bet tūmār nagulēja. Redz mulkīts, ka atskrēja uozis, vīna puse jam sudobruota, ūtra sorkona. Tikkū suocja ēst uozis rudukus, te mulkits pīskrēja jam kluot un stypri turēja, tai kai uozis navarēja juo ni par kū atsvīst nu sevis. Tūlaik uozis suoka lyugtīs: "Atlaid mani, es tev cytā reizē samoksuošu!"
Bet mulkis vys nagribēja juo atlaist un teicja: "Bet pasaki. kū tu man par tū dūsi?"
"Kū tu gribi?" vaicuoja uozis.
"Es gribu daudz naudas un smuku sīvu," teicja mulkis.
"Nu labi, atnuoc reit vokorā tīpat un gaidi manis, es tevi aizvesšu uz vīnu kēnesti," saka uozis.
Tūlaik mulkis palaidia uozi un pats aizjuoja uz sātu. 'Tur jis pasacīia, ka zagli nūkēra un atlaidja, juo jis apsūlīja jam dabuot sīvu un daudz naudas. Bruoļi ar tāvu pasasmēja, aizguoja duorzā saskaitīja rudukus un izzynājuši ka vīns tik ir nūzagts, izruovja vysus rudukus un aizvedja uz pilsatu puordūt. Reitā, kad pīnuocja vokors, mulkis nivīnam napasacīja, ka jis īt otkon duorzā, un aizguoja. sēd un gaida. Te atskrēja tys pats uozis un teicja: ,.Es izzynuoju, ka kēniņš taisa balli, un jis soka tai: "Jo kas maņ īdāvynuos kaidu būrvisku duovonu, kura maņ patyks, tūlaik tam atdūšu sovu meitu par sīvu." Brauksim tur un tu viņam īduovynoj mani, es zynu, ka jis pajems taidu duovonu un tu dabuosi viņa meitu un daudz naudas!"
Mulkis sāduos uožam mugurā un aizjuoja pi kēniņa. Te vysi skotuos un redz, ka īt prosts zemnīka dāls un vad taidu naradzātu uozi. Kēneņš pījēmja nu mulka duovonu un teicja: "Pēc kuo tu zini; ka šis uozis ir būrvisks? Tys nikuo, ka jam ir vīna puse sudobruota ūtra sorkona, bet jam vajag kaut kū izdarīt, lai pateik vysm!"
Te uozis izskrēja uorā un atnezja kēniņam vainagu. Tys vaiņags beja dzeivs un kotra pukīte dzīduoja. Tūlaik uozis ar sovim rogim izlyka tū vaiņagu kēniņam uz golvas un vysas pukītes soka spīdēt tik smuki ka meita veras uz sova tāva un teicja: "Tētīt, cik tu esi smuks!"
Kēniņam tys patyka un jis atdevja sovu meitu mulkam. Kad beja jau kuozas, uozis pīskrēja pi mulka kluot un teicja: "Es tev jau samoksuoju, tu nasoki, ka manis nav. Es bēgšu uz sovu sātu pi sovas muotes rogonas, bet jo kēniņš prasīs, kur es asmu, un nasoki!"
Uozis pazuda. Pēc kuozom kēniņš vaicuoja: "Kur ir uazis? Man tak vajag vaiņaga, gribu izbraukt cīmā uz cytu kēnesti!" Mulkis jam atbildēja: "Es nazynu, jums es īduovynuoju, par kū dabuoju jyusu meitu. Tagad man nav daļas, kur uozis." Kaut kēninš beja dusmīgs, bet beja jau par vālu atjemt meitu. Tai mulkis dzeivuoja ilgi un kad kēniņš nūmyra, jis palyka par kēniņu. Gudrī bruoļi pa šai dīnai sēd, laikam, muojuos un dusmuojas, ka nanūkēŗa uoža.