Dažādi kustoņi par palīgiem.

3. V. Fiļšs no J. Stroda Kaunatu pag. Latvju kultūras kr.

Vīnā mīstiņā dzeivuoja divi bruoļi, vīns beja par daudz gudrs, ūtrs muļkīts. Vīnu reizi gudrais soka muļkīšam: "Es gribu precētīs, bet muna leigova runoj, lai tu ar mums nadzeivoj. Tai kai tu esi muns bruoļs, es tevi turēšu, bet tikai na tai, kai tagad, turēšu kai sovu struodnīku. Moksuot nikuo namoksuošu un par bruoli vairuok tu manis nasauc, bet sauc par sovu saiminīku. Jo esi ar mīru, tūlaik dzeivoj pi manis!"
Muļkīšam nabeja cytu kuo pasacīt - tikai, ka jis ar mīru patlikt ar broli dzeivuot. Gudrais bruol's apsaprecēja un suoka muļkīti spīst pi dorba, bet pats staiguoja, nikuo nadarīdams. Muļkīts vysu kū darīja, bet te saslymuoja un gribēja vīnu dīnu atsapyust. Atnuocja gudrais bruols un suoka klīgt: "Tu jau nagribi struoduot? Es ari asmu slyms! Jo tu navari, tad ej uz vysatn četrom pusem pasaulī, es tovā vītā pījemšu cytu struodnīku."
Gryuts uz sirds palyka muļkīšam, rauduodams jis nu atbiļdēja: "Vai tu naredzi, ka es navaru šūdīn struodurot? Jo tu natici sovam bruoļam, tad tici Dīvam!"
Sasadusmuojas bruaja sīva un teicja: "Dzen jū uorā, jis tik maloj! Lan īt un meklej sev cytu vītu."
Un gudrais bruoļs pīkrita. Tūlaik slymais muļkīts pīsacēla un soka: "Labi, es aizīšu, bet dūd, bruoļs, munu pusi monta un naudas!"
Gudrais bruol's ar sovu sīvu pajēmja jū un izsvīdja uorā vīnā kraklā un bez kapeikas naudas. Rauduodams muļkīts aizguoja pa ceļu meklēt sev maizes. Golva jam suopēja un gribējās dzert. Te jis satyka vīnu kaziņu. Muļkīts nūjēmja capuri un teicja: "Pasok, mīluo kaziņa, kur lai es eju meklēt sev vītas? Mani izdzyna uorā muns broļs par tū, ka es saslymuoju un navarēju vairuok struoduot. Pajēmja vysu munu montu un tagad man ribas dzert, bet nazynu, kur yudeņa dabuot."
Koza jam atbildēja: "Īsim munā ustobā, te natuoli, tur dabuosi dzert un atsapyust."
Muļkīts aizguoja. Ustabiņa, kur dzeivuoja kaziņa, beja ļūti mazina, tai ka muļkīts gulēja uz greidas. Tur jis puordzeivuoja lobu laiciņu. Koza jam devja ēst un ar vysaidom zuolēm uorstēja jū. Kad muļkīts beja pavysam vasals, kaziņa jam teicja: "Šūdīn īsim pi tova bruoļa un atjemsim tovu montu!"
Muļkīts beja ar mīru tū darīt. Viņi daguoja pi bruoļa ustobas. Kaziņa īguoja īškā, bet muļkīts stuovēja zam lūga un skotījuos, kas byus. Bruoļa nabeja muojuos, tikai sīva nazkū vuorēja. Kaziņa ar sovim rogim suoka dzeit uorā bruoļa sīvu. Tei nu bailem izskrēja uorā un aizbāga pi sova veira. Pa tū laiku muļkīts, īguojis ustobā, pajēmja vyslobuokū montu un vysu naudu un obēji ar kaziņu dreiži aizbēga uz sātu. Kad atskrēja veirs - veras: nikaidas kozas nav un ari monta un naudas nav. Cyk jis nasyta nu dusmem sovu sīavu, tūmār suoka jī dzeivucrt ļūti bēdīgi un nazyna ari šūdīn, kas atjēmja naudu. Muļkīts ar kaziņu aizbraucja uz cytu mīstiņu un dzeivuoja tur ļūti labi.