Dažādi kustoņi par palīgiem.

4. V. Zacharska no P. Zvyra Latgalē. Latvju kultūras kr.

Pi vīna azara stuovēja moziņa ustabiņa. Tymā ustabiņā dzeivuoja vīna atraitne. kurai beja vīns dāls. Dāls gyustīja zivis un puordevja mīstiņā; jis ar muoti dzeivuoja labi. Atraitne nūmyra, bet kotru nakti staiguaja sapņūs pi sava dāla un runuoja jam dreižuok precētīs, tūlaik šei puorstuošūt pi juo staiguot. Dālam kaut beja drusku baist nū myrušuos mutotes, bet jis paklausīja muotes un precējās ar vīnu bēdīgu (nabagu) meitu. Dzeivuoja jī kaut bēdīgi, bet laimīgi. Jīm pidzyma dāls. Muote vairuok nastaiguoja pi dāla, jo zynuoja, ka dāls dzeivoj laimīgi.
Puorguaja vīns gods, pīdzyma ūtrs dāls, par godu trešs un catūrts. Tai juo sīvai par septiņi godi pīdzyma septiņi dāli. Muote ar tāvu beja prīcīgi, ka jīm taida laime: dzyma septiņi dāli.
Bet par nalaimi vīnā dīnā nūmyra seši dāli un palyka dzeivuot tikai vīns dāls. Tāvs nu taidas bādas saslymuoja un ari dreiži nūrmyra. Palyka sīva ar puikul. Jei beja cīši nabadzīga un nazynuoja, kai muocīt dālu. Ar jū dzeivuaja labi sābri un jī pajēmja puiku pi sevis gynstīt zivis. Puika pījyuka un suoka struoduot taipat kai juo tāvs, un nu ituo dorba baruot ari sovu muoti. Puika kaut struoduoja, bet beja na pavysam pylna pruota.
Tai puika nūdzeivuoja divdesmit godu. Muote jau palyka pavysam vaca un ar lelom mūkam valkuoja sovu mīsu un vys dūmuoja par sovim nūmyrušim sešim dālim un rauduoja, runuodama, ka nalaime jai pametja tikai vīnu dālu un tū napylna pruota. Dāls redzēja, ka muote raud ar osorom, bet jam nabeja nikaidas bādas - jis dzīduoja sovas dzīsmes.
Vīnu reizi syltā vosoras laikā dāls izbraucja ar laivu uz azara. Uz azara pasacēļa lels vējs un dāls laidjās braukt atpakaļ. Jau dreiži vajadzēja braukt pi azara molas, kai jis īraudzēja viļņūs nazkaū speidūšu. Jis gribēia sagyut. Vērās, vēŗās un metjās taišņi azarā un sagyva zalta krūni, kurs bej izpuškuots ar duorgim akmeņim. Dāls izleida nu azara, sāduos uz pļovas un suoka kaltēt sovas drēbes, un vys veras atrastuo duorguo krūnī. Cik jis tī sēdēja - veras: nazkas brauc zalta karetā ar puori zalta zyrgu un tī sēd smuka meita ar zalta motim. Dabraucja meita, kur sēdēja dāls, un nūstuoja. Meita veras uz puiša un vaicoj: "Vai jyus atrodāt azarā munu duorgū krūni?"
"Jā!" atbildēja puis's u'n padevja princesei juos krūni.
"Paldīs!" pasacīja princese. "Es jū nūgaisynuoju un kaija man stuostīja, ka jyus atrodāt munu krūni, tod es atbrauču pēc juo. Es tev par itū labi samaksuošu!"
Puišam tai brīsmīgi patyka princese, ka jis nasribēja nikaidas moksas, kab tik redzātu princesi. Tymā laikā izguoja nu ustabiņas vacuo muote un soka saukt dālu ēst, un kad, īraudzēja princesi, tyuleņ krita jai ceļūs un suoka prasīt nu juos paleiga, stuostīdama, ka jai cīši gryti dzeivuot. Dāls stuovēja uz vītas un sildīja saulītē sovu plykū mīsu, kura beja cīši smuka. Princese, klausīdamuos vecines, vys veŗās uz smukuos mīsas juos dāla, kura jai cīši patyka. Kad jei lasījās braukt uz sovu kēnesti, gribēja pabučuot vecines muļka dālu. Braukdama princese pasacīja: "Labi, es pastostīšu sovam tāvam un jis jyusim paleidzēs."
Tad princese nūbraucja uz sovu kēnesti. Puorguoja na lels laiks, princese runoj sovam tāvam par muļkīti, kurs dabuoja azarā juos krūni un jei jū cīši īmīļuaja. Tāvs paklausīja sovas meitas un nūsyutīja kolpus pēc tuo muļkīša. Atīt nu kēnestes kolpi uz vecini un vaicoj juos dāla. Vecine palyka cīši prīcīga un tyulen nūsyutīja sovu dālu pi kēniņa, dūmuodama: "Tagad kēniņš īdūs jam vysa kuo, un mes dzeivuosim labi!"
Kēniņš pajēmja juos dālu un pasadynuoja cītumā. Kēniņa meita cīši bāduoja un žāluoja bēdīgū puisi un runuoja tāvam: "Es gribu precētīs ar itū puisi!"
Bet kēniņš runoj: "Jis nabadzīgs un vēl muļkīts, nikuo nabyus!"
Tai puis's sēd cītumā, bet pi princeses braukoj svoutūs vysaidi prinči un grāpi. Princese tikai runoi: "Naīšu ni pi vīna, kaut tik pi bēdīguo muļka puiša"
Veras kēniņš, ka meita nagrib īt pi prynču un grāpu, bet vys runoj par tū muļkīti, kurs sēd cītumā. Kēniņš izdevja pavēli, ka taidā un taidā dīnā pakuort muļkīti. Princese izdzierdēja un nazynuoia, kū darit un kai paleidzēt, kab muļkīts palyktu dzeivs.
Vīnu reizi īt jei un veras: skrīn daudz vuornu un runoj jai: "Nabādoj, tovs mīlais muļkīts paliks dzeivs, mes jū pakuort nadalaissim!"
Atīt tei dīna, vad muļkīti kuort. Kad aizmetja viervi koklā, vuornas tyuleņ puorruovia viervi, Ūtru reizi aizmetja stypruok; otkon vuornas puorruovja. Tūlaik suoka klīgt vysi ļaudis, ka muļkīts navainīgs un jū vajag palaist, bet kēniņš beja cīši dusmīgs un lyka muļkīti īsvīst jyurā.
"Jo jis izmaus, tad es atdūšu jam par sīvu sovu meitu!"
Pajēmja muļkīti un īsvīdja jyurā. Muļkīts maun, maun, jau jam pavysam nav spāka un gribēja nūsleikt, bet te atskrēja daudz kaiju un izsvīdja jū jyuras molā. Tūlaik veras kēniņš, ka nikuo navar padarīt, un atdevja sovu meitu par sīvu muļkīšam. Tai muļkīts tagad dzeivoj ar kēniņa meitu un cīši labi.