Dažādi kustoņi par palīgiem.

5. V. Fiļšs no G. Iļjina Kaunatas pag. Latvju kultūras kr.

Vīnam kēniņam beja dāls, un tys dāls beja krūplis. Tāvs nazynuoja, kai nu dāla tikt vaļā, un sadūmuoja jū apprecēt. Bet dāls par tū nikuo nazynuoja. Jis, byudams krūplis, nimaz nadūmuoja par taidom lītom, bet kotru dīnu guoja uz baznīcu lyugt Dīvu, un taipat muojuos tikai Dīvu lyudza. Tāvs gon zynuoja, kaids ir jam dāls, bet tūmār kai sadūmuoja, tai padarēja.
Vīnā dīnā saguoja daudz meitu, nu kurom dālam vajadzēja izmeklēt sev sīvu. Viņas vysas, sādādamas ustobā, runuoja. "Es atnuoču juo naudas dēļ," soka vīna nu meitom.
"Bet jo jis mani izmeklēs, es tyuileņ pajelmšu jo montu un aptrucēšu (baltkr. trucic, ģiftēt) tū krūpli," teicja ūtra.
Tai kotra meita ar smīklim runuoja par ķēniņa dālu. Blakus ustobai beja ari kēniņa dāla ustoba un jis, vysu tū dzierdādams; suoca rauduot un nazynuoja, kū jam darīt. Viņam beja dusmes uz tāvu un uz sevis, tūmār jis nūdūmoja izbēgt caur lūgu un kaut kur aizbēgt nu taida kauna. Kai sadūmoja, tai padarīja.
Kad jis jau beja duorzā un nazynuaja, kur īt, īraudzēja uz sova placa mozu putniņu, kurs jam pasacīja: "Ej pa lelū ceļu, tur sev laimes dabuosi un nu valna aizbēgsi!"
Dāls paklausīja un aizguoja meklēt laimi. Tai īt jis dīnu, īt nakti, beidzuot daguoja pi ustabiņas un dūmoj, vai īt īškā, vai nā. Ēst gribējās un atsapyust ari vajadzēja. Te pīskrēja tys pats putniņš un teicja: "Ej un puorguli nakti, te dzeivoj lobi ļaudis!"
Jis otkon paklausīja putniņam un īguoja ustobā. Tur dzeivuoja vecīts ar sovu meitu. Meita beja cīši smuka. Kēniņa dāls, tū radzūt, nimoz nadūmuoja, ka jei īs dzeivuot pi taida krūpļa, un puorgulējis nakti, otkon sasataisīja īt. Bet kas par breinumu beja, kad šei meita suoka lyugt, lai jis vēl palīk padzeivuot ar jīm. Dūmuoja sevī krūplis, vai palikt, vai na, un otkan caur lūgu atskrēja tys mozais putniņš un teicja: "Palīc!"
Jis vēl palyka. Meita beja ļūti jautra, krūpļam ari beja labi uz sirdis un jis pavaicuoja tāvam: "Kuopēc jyusu bārns tik prīcīgs? Es sovā myužā nikod nabeju tik jautrs un nivīna cylvāka naredzēju tik prīcīga, kai jyusu meita!"
"Tuopēc," atbiļdēja tāvs, "ka boguotam cylvākam nauda un monts nadūd mīra un viņam baist, ka kas jū naatjemtu; bet kas bēdīgs, tys var prīcīgs byut, jam nava nikaidas bailes un viņa prīcas nivīns navar atjemt, kai tik vīnīgais Dīvs!"
Krūplis suoka tai rauduot, ka tāvam palyka juo žāl un jis teicja: "Ja tu, dāls, gribi dzeivuot tai, kai mes dzeivuojam, jem munu meitu sev par sīvu un dzeiveosim te leidz pašai nuovei!"
Kēniņa dāls nūkrita ceļūs un, skūpstīdams rūkas vacam tāvam, atbildēja: "Jā, es gribu palikt te, jo radzu, ka te ir muns eistais tāvs, kurs grib tikai labu sovam dālam!"
Tai keniņa dāls palyka dzeivuot leidz tam laikam, cikom sataisīja kuozas. Kad jis ar meitu aizbraucja uz baznīcu lauluotis, kēniņš dabuoja zynuot tū, sasadusmuoja un aizsyutīa sovus sulaiņus aizdadzynuot ustobu, kur dzeivuaja juo dāls. Kad dāls ar sovim braucja uz sātu, atskrēja otkon mozs putniņš un teicja jam: "Tova ustoba aizdadzynuota, braucīt tagad pa šū ceļu, tur byus lela piļs! Ejīt tur un dzeivuojīt laimīgi, jo Dīvs jums tū izdarīja!"
Tāvs ar meitu vēl negribēja ticēt, bet kēniņa dāls teicja: "Jā, tys ir cytas zemes putniņš, brauksim tur, kur jis mums teicja!"
Un viņš aizbraucja. Cik tur vajadzēja braukt, beidzūt dabraucja pi lelas smukas piļs un palyka tur dzeivuot laimīgi un sadarīgi.