Dažādi kustoņi par palīgiem.

6. V. Fiļšs Kapeņu pag. Latvju kultūras kr.

Sensenejūs laikūs kaidā kēnestī dzeivuoja kēniņš. Jam beja vīns dāls. Kēniņa piļs bja vysskaistuokuo pasaulī, tai ka vysi cyti kēniņi beja ļūti dusmīgi uz juo. Cyti kēniņi izdūmuoja kū ļaunu izdarīt šim kēniņam, bet nikai navarēja. Tūlaik jī soka kēniņam: "Tova piļs ir smuka, un vyss ir, bet nav tur vīnas lobas lītas."
"Kuo?" vaicuoja kēniņš.
"Lakstīgolas," atbildēja jam.
"Kas tys ir?'` vaicuoja kēniņš.
"Tvs ir taids mozs putniņš, kurs skaisti dzīd," soka kēniņi. Kēniņam īsagribēja ari taida putna dabuot un jis soka sovam padūmnīkam: "Dabuoj maņ putnu, lakstīgolu, kura sēdēs preti mana trona un dzīduos sovas skaistuos dzīsmes."
Padūmnīks apsūlīja dabuot. Jis suoka vaicuot vysim, vai nazyna kas taida putna. Vysi atbildēja: "Nazynam!"
Tad vīna meita atsasaucjās: "Es zynu!"
Padūmnīks suoka juo lyugt un apsūlīja par tū pajemt jū piļī par kolpyuni. Tei meita beja buorinīte un ļūti mīļuoja kēniņa dālu un vys sapņuoja byut par yuo sīvu. Padūmnīks zynuoja tū, un teicia: "Es pavysam aizmiersu, ka kēniņa dāls tevi mīļoj. Jo tu dabuosi putnu, tad jis pajems tevi par sīvu!"
Buorinīte namīļuoja smīklus un dūmuoja, ka padūmnīks runoj taisnību, un nu lelas prīcas aizveda jū mežā. Īt jei ar padūmnīku un dzierd kaidu bolsu. Padūmnīks vaicoj buorenītei: "Vai tys ir tys putns?"
"Na, tei ir vorde kūrc purā," teicja buorinīte, "dreiži gon dzierdēsim ari lakstīgolu!"
Guoja un daguoja viņi pi vīna kryuma. Tur sēdēja moziņš putniņš. Buorenīte paruodīja padūmnīkam un soka: "Šis putns ir lakstīyola, jem viņu!"
"Navaru," atbiļdēja padūmnīks.
Es ari navaru pajemt kēniņa dāla," saka buorenīte.
Padūmnīks redz, ka nikuo vairs navar izdarīt, atnuocja pi kēniņa un izstuostīja vysu. Kēniņš pasasmēja un teicja: "Ej un apsūlej munā vuordā jai, ka dāls byus jai par veiru."
Padūmnīks pasacīja buorinītei. Buorinīte aizguoja pi lakstīgolas un ar osarom izstuostīja vysu. Lakstīgola jai pasacīja: "Labi!"
" Par nazcik laika kēniņš sataisija lelu balli, kuŗā lakstīgola atnuocja ar buorinīti un atsasāda vyslobuokajā vītā, tyvu pi kēniņa. Kēnina dāls īraudzēja buorinīti un suoka vaicuot tāvam:
"Kas tei ir par taidu smuku meitu?"
Kēniņš pasasmēja un izstuostīja jam vysu, lakstīgola ari tū vysu dzierdēia. Kēniņa dālam buorinīte ļūti patyka un jis sadūmuoja pajemt buorinīti sev par sīvu un izstuostīja sovas dūmas tāvam. Tāvs sasadusmaoja un lyka buorinīti izdzeit uorā. Kad saguoja vīsi, kēniņš teicja jīm: "Nu tagad ari lakstīgola ir munā piļī. Tyuleņ jei mums dzīduos!"
Lakstīgola suoka dzīduot un beiguos teicja: "Žāl man sovas buorinītes! Vairuok es pi jums nadzīduošu, tuopēc ka jyus jū izdzynāt uorā, ar Dīvu!"
Tū pasacījuse, lakstīgola, aizskrēja. Vysi vīsi beja laimīgi un soaka smītīs. Kēniņš nu kauna un dusmem nazynuoja kur īt. Tad jis soka dālam: "Jo gribi, jem buorinīti!"
Dāls ar prīcu aizskrēja pēc juos. Sataisīja lelas kuozas. Kēniņš beja laimīgs, ka izdzierda lakstīgolas bolsu.
"Tagad es tev kolpuošu leidz pašai nuovei!" teicja lakstīgola un nūdzīduoja smuku dzīsmiņu. Nu šuo laika lakstīgolai beja juopalīk kēniņa pilī. Buorinīte dzeivuoia ar kēniņa dālu mīrīgi un sadarīgi.