Dažādi kustoņi par palīgiem.

8. V. Zacharska no J. Baranovska Silajāņu pag.

Vīnā korstā dīnā, vosorys laikā, vīns zemnīks guaja pa ceļu, cīšy pīkusa un jam nu lela korstuma īgrybējās dzert. Jis guoja pa ceļu un īraudzēja vīnu muoji un natuoli nu tuos muojis lelu duorzu, kur auga nobelis. Zemnīks īleida tymā dourzā un grybēja nūraut uobeli. Kai tikai jis izleida uz uobelnīcys, nu tuos muojis īraudzēja jū suns un suoka uz zemnīku reit. Zemnīks nūsabeida dūmuodams, ka jū tagad sagius saiminīks, i kab suns puorstuotu reit, jis suoka dūt suņam gabaleņus galis, kuŗa beja izvuoreita jam uz ceļa. Suns sajutis gaļi, puorstuoja reit un suoka runuot ar cylvāka bolsu: "Paldīs tev, zemnāks, par tovu lobumu. Ja tev byus kaida nalaimja, es vysod paleidzeišu."
Zemnīks suoka praseit suņam, ka jis gryb dabuot sev sīvu, bet nikai navar. Suns jam atbildēja: "Es tev paleidzeišu, lobijs cylvāks! Itymā muojā dzeivoj vīna rogona un pi ituos rogonys dzeivoj par kolpyuni vīna meitiņi, buorinītja. Kod es beju par cylvāku un grybēju ratavuot itū meitiņi, rogona pataisēia mani par suni un es nikai tagan nu juos navaru atstuot."
Suns gauži raudoja i suoka sttuosteit zemnīkam, kai vareis dabuot un ratovuot tū buorinīti nu rogonys. Tod suns otkon soka zemnīkam: "Es dabuošu nu roganys vēzi. Kod tu jū pajimsi un jam kū saceisi, tu vysu dabuosi."
"Labi!" atbildēja zemnīks.
Suns nūskrēja pēc rogonys vēža, a zemnīks palyka gaideidams. Dreiži suns dabuoja rogonys vēzi un atnezja zemnīkam. Zemnīks pajāmja nu suņa vēzi un vaicoj: "A kū man pasceit, kab jis dareitu?"
Suns atbildēja: "Kū grybi, tū ruunoj, vēzis tev vysu izpildeis."
Zemnīks vairuok nikuo nasacēia, daguoja pi muojis, kur dzeivuoja pate rogona. Jis stov pi lūga un suaka ruodeit tū vēzi. Īraudzēja rogona, ka juos vēzis pi lūga karinej, jel grybēja jū sagiut, bet nikai navarēja. Vēzis suoka runuot uz rogonu: "Tu tagad poša nikod mani nasagiusi, un taipat tovi kolpi. Tikai vīna buorineitja var mani sagiut."
Rogona pascēja buorineitei sagut vēzi; a kod jei nasagius, tod jei jū apēss. Vēzis nūskrēja uz duorzu un buorineite guoja jam pakaļ, kab sagiutu tū vēzi un atnastu rogonai. Zetmnīks ar tū vēzi gadēja, kod atīs buorineite. Kai buorineite īguoja duorzā, sādās uz zemis un suoka rauduot. Jei dūmuoja, ka jei nasagius vēzi un rogona jū apēss. Daguoja pi buorineitis suns un vaicoj: "Kū tu raudi?"
Buorineite jam izstostēja, kū pascēja jai rogona. Suns runoj uz buorineiti, kab jei narauduotu. "lr lobs cylvāks, kurs tevi ratavuos nu rogonys."
Kai suns pabeidzja sovu runu, pi jūs daguoja zemnīks, kurijs pajāmja ar sevim buorineiti un suni un nūguoja uz sovu sātu. Uz reita rogona sazagiva, ka nav buorineitis un suņa. Jei grybēja jūs dadzeit, bet zemnīks pascēja vēzim, kab jis sataiseitu rogonai lelu mīgu un kab jei puorguleitu daudz laika. Vēzis izpildēja, kū jim zemnīks pascēja. Rogonu apjāmja lels mīgs un jei lykuos gultā guleit.
Zemnīks ar buorineiti un suni atguoja uz sātu, sataisēja kuozys un suoka dzeivuot cīši boguoti un laimeigi. Suns un vēzis ar dzeivuoja pi jūs. Rogona vēl tagan gul sovā gultā. Zemnīks ar suni aizguoja vīnu raizi vīni paši pi ragonys un apjāmpja vysu juos montu un zaltu, ar kuru tagan dzeivoi un dzīsmis dzidoj, taiseidami olu ar madu.