Dažādi kustoņi par palīgiem.

9. V. Zacharska no J. Regžas Rozentovas pag. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja pasaulī zemnīks: jis beja boguots. Itam zemnīkam beja treis dāli: divi beja gudri, trešs, jaunuokais, muļkīts.
Vīnu reizi, natuoli nu jūs cīma, mīstiņā beja lels tiergs. Vacuokī bruoļi sasalasīja braukt uz mīstiņu uz tiergu, aizjyudza lobus zyrgus, apvylka kažūkus un losuos braukt uz tiergu. Jaunokais bruols, mulķīts, sēdēja uz cepļa. Redz muļķīts, ka bruoļi bŗauc uz tiergu, un suoka runuot: "Bruolīši, es ari braukšu uz tiergu, īdūdīt man kaidu zyrgu!"
Bruoļi pasasmēja par muļkīti, bet atsacīt jam nagribēja, īdevja jam kūka zyrgu un pasacīja: "Pajim itū zyrgu, aizjyudz rotūs un brauc!"
Tai bruļi pasacīdami muļkīšam, sāduos, un aizbnaucja uz tiergu. Muļkīts aizjyudzja kūka zyrgu rotūs, sāduos un ari brauc. Cik tī varēja, kūka zyrgs guoja. Dabraucja muļkīts pi vīna lela meža un ŗedz, ka skrīn jam preti vyks, un runoj: "Atdūd man, draudziņ, sovu zyrgu, es jū apēsšu! Es jau treis dīnas nikuo naēžu!"
Muļķīts dūmuoja, dūmuoja un pasacēja: "Kas mani aizvess uz tiergu?"
Vylks jam atbild: "Es tovu zyrgu apēsšu un tūlaik tu mani aizjyugsi rotūs, es tevi aizvesšu!"
Muļkīts atdevja vylkam sovu kūka zyrgu. Vylks ēdja, ēdja, bet navar nikai apēst, tad pajāmja un nūlyka pi kryumim un soka muļkīšam: "Kad atpakaļ brauksim, tūlaik apēsšul"
Muļkīts aizjyudzja vylku rotūs un aizbraucja uz mīstiņu. Veras uz muļķa vysi ļaudis un breinuojas, ka muļkis braukoj ar vylku. Īraudzēja muļkīts sovus bruoļus, un taipat gribēja jūs panuokt. Bruoļi suoka klīgt uz bruoļa, un taipat vysi ļaudis. Nūsabeida vylks; un cik beja spāka, aizskrēja ar vysim rotim un muļkīti uz mežu. Mežā vylks soka muļkīšam: "Tagad tu mani izjyudz, es īšu ēst sovu kūka zyrgu, bet tu ej pa itū ceļu. Tī ir ustabiņa un tymā ustobiņā dzeivoj boguoti ļaudis un vysod spēlej kartas. Koleidz tu tī byusi, es apēsšu zyrgu un tūlaik atīšu pēc tevis!"
Muļkīts aizguoja pa tū ceļu, kur jam vylks sacīja, un redz: stuov moza ustabiņa. Īguoja muļkīts tymā ustabiņā un redz: tī treis valni spēlej kartas. Kad īraudzēja valni muļkīti, tyuleņ pasaucja pi golda un īdevja jam kartas. Suaka muļkīts spēlēt. Cik naspēlej, vys puorspēlej. Tad valni soka muļkīšam: "Tu pīroksti myusim, ka tova dvēsele pīdar myusim !"
Bet muļkīts napasacīja ni vuorda. Valni nadūd muļkeišam kartas. Muļkīts sēd un taisa ar pierstu goldā caurumu. Iztaisīja muļkīts goldā cauruma un soka valnim: "Jo jyus vysi īleissit itymā caurumā, es tūlaiti bez naudas jyusim parokstīšu sovu dvēseli!"
Valni ilgi nadūmuodami. īleida vysi treis tymā caurumā, bet muļkīts pajēmja ar pierstu un pīmīdzja. Valnim beja gryuts sēdēt caurumā. Jī suoka praseit muļķīšam dreižuok izlaist jūs uorā, bet muļkīts jīm atbildēja: "Es jyusus turēšu te itymā caurumā treisdesmit godu, un pēc ituo, kad vajadzēs jvusus vysus pakuoršu!"
Valni nūsabeida un suoka prasīt muļkīša jūs palaist un par itū apsūlēja vazumu zalta. Muļkīts izlaidja valnus nu cauruma uorā. Muļkīts aizskrēja pēc vylka un rotim, aiziyudja vylku rotūs un atbraucja uz tū pašu ustabinu, kur jam valni pībēra pylnu vazumu zalta. Muļkīts atbrauc uz sovu sātu un atvad vazumu zalta uz sātu. Vysi palyka prīcīgi un vairuok nu tuo laika naskaitēja muļkīti par muļki. Tai itei saime tagad dzeivoj vīnā vītā un vīns ūtru cīši mīļoj. Vylks pi jūs ari dzeivoj un kotru dīnu ād vucyna gaļu.