Kaķis palīdz puisim.

2. A. 595. B. K. Žiema Ozolniekos pie Jelgavas. LP. III, 1.

Vienā muižā kungs dzīvojis ar ŗaganām uz vienu roku. Netālu no muižas vienā mājā dzīvojis ņiprs puisis. Šim puisim kungs uzbūris slinkuma nelaimi: bijis jāguļ uz krāsns un neticies nekā. Tik runcis apžēlojies par sērdzīgo: pienesis ēdienu un pakavējis laiku, patērzēdams. Reiz tā māja nodegusi; tik krāsns palikusi. Puisis tagad saņēmis sumkas, ielīdis krāsnī un apmeties tur ar savu runci.
Kādu dienu puisis ar runci nejauki bijuši izsalkuši. Runcis izlīdis no krāsns un steidzies uz pilsētu kaut ko samedīt. Ceļā saticis lapsu. Lapsa teikusi: "Kaķīt, es tevi ēdīšu!"
Runcis lūdzies: "Neēd vis mani kūmiņ; es tevi aizvedīšu uz vistu kūti!"
Labi. Runcis aizvedis lapsu uz muižu pie kunga vistām, atvēris kūts durvis un teicis: "Lec iekšā, dibinā ir vistas! Ēd droši. kamēr no pilsētas atpakaļ nākšu!"
Bet runcis negājis vis uz pilsētu; viņš iečāpojis pie kunga, teikdams: "Cepļa pils kungs tev atsūtīja dzīvu lapsu! Kūtī ir, ķer tik rokā!"
Kungs aizskrējis ar visiem ļaudim uz kūti lapsu ķert. Bet līdz ko domājis durvis vērt, te špukt! lapsa ārā un projām. Un kamēr šie tur visi ap lapsu darbojušies, tamēr runcis pie kunga gaļas podiem. Gan pats labi noēdies gan ir puiša tiesu pakampis. Puisis tik ātri negaidījis runci atpakaļ, viņš brīnījies par to; bet runcis pasviedis gaļas gabalu krāsns dibinā sacīdams: "Ko brīnies? Še, sliņķi, ēd!"
Pēc kādām dienām puisis ar runci atkal bijuši izsalkuši. Runcis izlīdis no krāsns un gājis uz pilsētu kaut ko samedīt. Ceļā saticis vilku. Vilks teicis: "Kaķīt, es tevi apēdīšu!"
Runcis lūdzies: "Neēd vis mani, krusttēv! Es tevi aizvedīšu uz aitu kūti!"
Labi. Runcis aizvedis vilku uz muižu pie kunga aitām, atvēris kūts durvis un teicis: "Lien iekšā, dibinā ir aitas! Ēd droši; kamēr no pilsētas atpakaļ nākšu!"
Bet runcis negājis vis uz pilsētu; viņš iečāpojis pie kunga teikdams: "Cepļa pils kungs tev atsūtīja dzīvu vilku. Kūtī ir -ķer tik rokā!"
Kungs aizskrējis ar visiem ļaudim, vilku ķert. Bet līdz ko domājis durvis vērt, te špukt! vilks ārā un projām. Un kamēr šie tur visi ar vilku darbojušies, tamēr runcis pie kunga gaļas podiem. Gan pats labi noēdies, gan arī puiša tiesu pakampis. Puisis nemaz negaidījis tik ātri runci atpakaļ; viņš brīnījies par to; bet runcis atsviedis gaļas gabalu krāsns dibinā sacīdams: .,Ko brīnies? Še, sliņķi, ēd!"
Pēc kādām dienām puisis ar runci atkal bijuši izsalkuši. Runcis izlīdis no krāsns un gājis uz pilsētu kautko samedīt. Ceļā saticis lāci. Lācis teicis: "Kaķīt, es tevi apēdīšu!"
Runcis lūdzies: "Neēd vis, lācīt! Es tevi aizvedīšu uz bišu dārzu!"
Labi. Runcis aizvedis lāci uz muižu pie kunga bitēm, attaisījis vārtus un teicis: "Ej iekšā, stropos ir bites, medus! Ēd droši, kamēr no pilsētas atpakaļ nākšu!"
Bet runcis negājis vis uz pilsētu; viņš iečāpojis pie kunga, teikdams: "Cepļa pils kungs tev atsūtīja dzīvu lāci. Bišudārzā tas ir - ķer tik rokā!"
"Tas neiet!" kungs atteicis, ,,ja nenoķēru lapsu un vilku cietā kūti, kur tad noķeršu vēl lāci klajā bišudārzā. Eij, laid lāci no dārza ārā un tad griezies atpakaļ man pateikt, kas tas par Cepļa pils kungu Kur viņš dzīvo? Ja ne, tad sargies, āda putēs!"
Runcis izlaiž lāci, attālāk atpakaļ un nezin, ko teikt, ko neteik. Beidzot kungs uzbļauj: "Nu, kas ir? Saki drīzi, kur tāds Cepļa pils kungs dzīvo?"
"Kur dzīvo? Cepļa pilī dzīvo!" runcis atcērt.
"Kur tad Cepļa pils atronas?`'
"Kungs! kā to lai izsaku,?" runcis atbild, "nāc līdz, tad redzēsi."
"Nu, ja nevar izteikt, tad atved Cepļa pils kungu pie manis!"
Nekā darīt - runcim jāiet uz mājām un jāved Cepļa pils kungs pie kunga.
Otrā dienā runcis ar Cepļa pils kungu, puisi, gājuši, uz muižu. Pie kāda tilta runcis iegrūdis puisi upē un tad pats atkal vilcis ārā. Ārā vilkdams viņš puisim noplēsis drānas un pašu krietni saskrāpējis. Kad tas bija padarīts, tad runcis aizskrējis uz muižu pie kunga sacīdams: "Kungs, klausies, kāda nelaime notika! Patlaban braucu ar Cepļa pils kungu te šurp, bet uz tilta zirgi nejauši sabijās un iesvieda mūs upē. Cepļa pils kungs domāja zirgus tur noturēt; bet zirgi izšāvās no upes, rāva Cepļa pils kungu līdz. Noplēsa tam visas drānas un sadauzīja nabadziņu, tā ka bij jāpaliek guļam.
To dzirdēdams kungs lika karīti aizjūgt, drānas paņemt un pats brauca nelaimīgo glābt. Nobrauc tur: Cepļa pils kungs guļ un kasās. Nu apģērbj tam dārgas drānas, nu cels šo karītē, bet nekā: Cepļa pils kungs nekust ne no vietas; tik skatās drīz uz vienu plecu, drīz uz otru.
"Kādēļ viņš tā skatās?" kungs prasīja runcim.
"Viņam laikam tās drēbes par vienkāršām, vajadzēs greznākas!" runcis atteicis.
Aizsūta uz pili pēc greznākām drēbēm, apģērbj tās: Cepļa pils kungs vēl skatās uz vienu, uz otru plecu. Bet tagad runcis uzminis tam uz kāju, lai vairāk neskatoties. Šis vairs neskatījies arī, iekāpis karītē un braukuši abi kungi lēnām uz priekšu. Runcis, tas skrējis pa priekšu, asti izcēlis. Ceļā runcis saticis cūku un aitu ganus. Viņš nolaidis asti un sacījis ganiem: "Vai akls! tur nāk pakaļ piķis ar zēvelēm! Ja tie jums prasa, kā gani jūs esat, tad atbildiet: Cepļa pils kunga! Ja tā teiksit, tad jums ies labi."
Ganiem gaŗām braucot, kungs pieturējis karīti un prasījis: "Kā gani jūs esat?"
"Cepļa pils kunga"
Vai akls! kungs nobrīnējies, "es esmu vienreiz bagāts, bet man tik daudz cūku un aitu nav!
'Tālāk runcis saticis govju un zirgu gauus. Viņš nolaidis asti un sacījis ganiem: "Vai akls! tur nāk pakaļ piķis ar zēvelēm! Ja tie jums prasa, kā gani esat, tad atbildiet: Cepļa pils kunga. Ja tā teiksit, tad jums ies labi."
Ganiem gaŗām braucot, kungs pieturējis karīti un prasījis: " Kā gani jūs esat?"
" Cepļa pils kunga!"
Vai akls!" kungs nobrīnējies, ,,es esmu vienreiz bagāts, bet man tik daudz govju un zirgu nav!"
Beidzot runcis sasniedzis pili. Pils jau no tālienes mirdzējusi vienās ugunīs. Runcis iegājis pilī un atradis tur veselu drūzmu raganu priekšā. Tās gaidījušas Cepļa pils kungu. Bet runcis uzsaucis raganām: "Vai akls! tur nāk piķis ar zēvēlēm! Bēdziet, bēdziet tur tanī devītajā kviešu kaudzē paslēpties!"
Raganas, to dzirdēdamas, visas sabēgušas devītajā kviešu kaudzē.
Abi kungi beidzot atbraukuši pilī un sākuši krietni ēst, labi dzert. Runcis pa to laiku aizlīdis pie devītās kviešu kaudzes un pielaidis uguni. Raganas degušas zilās ugunīs. Nu tas iegājis pie kungiem, rādījis degošo kaudzi un smējies: "Cepļa pils kungs nekā neiztaisa, vai viena kviešu kaudze vairāk, vai mazāk!"
Kungs, to redzēdams, skrējis raganas glābt, bet raganu uguns aizķērusi ir viņu un nabadziņam bija jāsadeg kopā ar savām raganām. Līdz ko tie sadeguši, tad slinkuma sērga puisi atstājusi.
Tagad puisis pilns prieka prasījis runcim: "Tu man ļoti daudz esi palīdzējis; kā lai tev atmaksāju?"
, Negribu nekādas maksas!"
"Nu, ja tā nē, tad mazākais pasaki man, kādu zārku gribi, ja kādreiz nomirsi?"
"Ko muldies!" runcis atbildējis, "kaķim kaķa tiesa, paņem aiz astes, pārsviež pār sētu!"