Kaķis palīdz puisim.

3. A. 545. B. K. Šulcs Zasulaukā, Rīgā. LP. VI, 114, 3.

Viens bagāts saimnieka dēls bija gaužam slinks: viņš aizkrāsnē vien gulēja un
auklēja runci. Tēvs, māte tam neko nedod, tālab ka šis nebūt nestrādā. Tā nu tas noplīsis un noskrandis kā lupata. Ko viņš nu darīs? Viņš tik(ai) vien saka: "Manu mīļu runcīt, manu mīļu runcīt!" Tā vien labina. Runcim tā patikšana! Tas noiet reiz mežā un pārvelk lielu zaķi. To tas piekopj un nes Aizputes pilskungam.
Pilskungs vaicā: "Manu mīļu runcīt, kas man zaķi sūtīja?" To jums sūtīja mans Aizputes kungs!" (aizkrāsnes guļa).
"Pa tādu laiku runcis pārnes atkal vienu zaķi. To tas nes atkal Aizputes pilskungam. Pilskungs nu gaužam tencina un lai runča Aizputes kungs atbraucot pie viņa kādreiz ciemā! Pārnāk nu runcis mājā un ved šo lupatu no aizkrāsnes laukā, tam jābraucot uz Aizputi pie pilskunga!
Labi. Runcis iet nu papriekšu - šis, lupata, sliņķis nopakaļus. Tā nonāk Aizputē. Runcis tūdaļ ieiet pie pilskunga ar ziņu, ka viņa kungs atbraucis. Pilskungs uzprasa: "Mans mīļš runcīti, kāpēc viņš nenāk pie manis iekšā?"
Runcis saka: "Jā, cienīgs pilskungs, viņš nedrīkst nākt. Mežā mūs aizņēma slepkavi, atņēma mums zirgu, karīti un noplēsa kungam dārgās drēbes, palika tīri pliks. Par laimi satikām vienu nabagu, uzģērbām tad tā skrandas. Bet nu mans kungs līdzās nabagam - puspliks un piedauzīts."
Pilskungs atteic: "Kas par to, lai viņš nāk vien iekšā!"
Sliņķis nu ielien pie pilskunga. Te tas vien gozējās un neprot ne lāga apģērbties - runcim atkal jāpalīdz. Pilskungs bija iedevis labas goda drānas.
Tik ko apģērbies, tas ielien leņķītē kā tāds lācis. Tur nu stāv un lūko savu apģērbu kā ķēms. Pilskungs brīnās un prasa runcim, kālab viņa kungs ap sevi tā lūkojas?
"Ko nu, cienīgs pilskungs, viņš taču radis vēl greznākas drēbes valkāt. Bija tāds bargs kungs - tās viņam vēl par prastu."
Pilskungs nu liek vēl labākas drēbes atnest. Runcis apģērbj to labākās drēbēs un piekodina: "Ja tu vēl apkārt skatīsies, tad pa ausi dabūsi!"
Sliņķim neko darīt - jāpaklausa.
Pilskungs lūdz to ēst; bet tas ne un ne - esot nobijies un nevarot ne kumosa iebaudīt!
Nekas - tā nu izdzīvojušies - ies abi ar runci uz māju. Iet, iet - līdz uziet apburtu ķēniņa pili. Runcim atkal sava gudrība, tas apskrien trīs reizas ap pili un tikai sauc: "Velni, visi laukā! Še brauc Aizputes pilskungs!"
Velni nu visi kā dūmi prom no pils un uzceļas ar visām mantām un bagātībām. Nu runcis ved savu sliņķi iekšā un dzīvo pili, kā jau kungiem klājas. Kas nu sliņķim bēdas? -- Tagad tas māk pavisam citādāki dzīvot:
Bet runcis nu iet atkal pie Aizputes pilskunga un aicina pie sava kunga ciemā braukt.
Jā, šis nav lepns - brauks arī. Tā tie arvienu sabraucās un dzīvo pa kunga kārtai.