Kaķis palīdz puisim.

4. A. 545. B. Krieviņu Krišus no Saukas un Ēķengrāves. Zin. Kom. kr. LP. VI, 114.

Reiz izbēdzis rekrūts slapstījies rijas krāsnī. Tai rijā velni piemituši, tādēļ neviens viņu tur ne meklējis, ne arī uzdrošinājies meklēt. Vēlāk rekrūtim pieklīdis runcis par biedru, un tas bijis gudrs runcis.
Vienu dienu runcis uzplijies savam biedram, lai viņš precoties; bet šis ne dzirdēt. To vien lūdzis, lai runcis no Dieva puses neizpaužot, ka viņš te krāsnī apmeties.
Reiz runcis iegājis mežā pastaigāties un aptupies uz celma. Pienācis zaķis - uz kurieni laba ejot?
"Pie ķēniņa!" runcis atteicis, "cik tur laba izdzīve! Vai jūs, zaķi, arī negribētu līdz nākt?"
"Labprāt!" Un nu salasījušies divpadsmit zaķi un gājuši runcim līdz. Aizgājuši, runcis iegājis pie ķēniņa, zaķi palikuši aiz vārtiem. Ķēniņš vaicājis runcim, ko viņš laba teikšot?
"Es atnesu tādu mazu dāvanu, divpadsmit zaķu; mans ķēniņš kaķu ņuršķu krāšņu pilī tev tos sūta."
Ķēniņš patencinādams izgājis laukā, ielaidis zaķus pa vārtiem un nodomājis: "Tam kaķu ņuršķu ķēniņam laikam liela valstība, ka tādus zvērus var man sūtīt."
Beidzot ķēniņš izvadījis runci ar godu un pieteicis, lai pārnesot no viņa un no viņa meitas labdienas savam ņuršķu ķēniņam. Runcis pārnācis mājā, rekrūts brīnījies, kur tik ilgi bijis. "Kur biju? Biju pie deviņgalvju čūskas; bet tā pašu laiku nebija mājā, aizskrējusi uz savu dvēseļu ciemu tālu, tālu. Šai čūskai ir spieģelītis; ja spieģelītī paskatās, tūliņ visu redzot un zinot, kas dvēseļu ciemā notiekas. Bet kā būtu, ja mēs abi, kamēr čūska nav mājā, uzbrtuktum čūskas valstij un iekarotum?"
"To ne, to ne!" rekrūts sabijies, "kas mums nekaiš tepat:''
Tā palicis.
Pēc kāda laika runcis atkal iegājis mežā, aptupies uz celma un saticies ar lapsu. Lapsa vaicājusi, uz kurieni ejot?
Kur eimu? - Pie ķēniņa eimu! Cik tur laba izdzīve! Vai jūs, lapsas, arī negribētu līdz nākt?"
"Labprāt!" Un nu salasījušās divpadsmit lapsas un gājušas līdz. Aizgājuši, runcis iegājis pie ķēniņa, lapsas palikušas aiz vārtiem. Ķēniņš atkal vaicājis, ko runcis laba teikšot.
"Mans ķēniņš, kaķu ņuršķu krāšņu pilī, tev sūta divpadsmit lapsu."
Ķēniņš ielaidis lapsas pa vārtiem uz nodomājis: "Tam kaķu ņuršķu ķēniņam laikam liela valstība, kad tādus zvērus var man sūtīt."
Beidzot ķēniņš izvadījis runci ar godu, pieteikdams, lai pārnesot no viņa un no viņa meitas labdienas savam ķēniņam krāšņu pilī.
Rucis pārnācis rijā pie rekrūta, tas brīnījies, kur šis tik ilgi bijs.
Bet runcis šā, tā izmelojies.
Pēc kāda laika runcis atkal iegājis mežā un saticies ar vilku. Tas ierunājies, uz kurieni laba ejot.
"Pie ķēniņa eimu! Cik tur labu izdzīve! Vai jūs, vilki, arī negribat līdz nākt?"
Labi. Salasījušies divpadsmit vilku un aizgājuši pie ķēniņa. Runcis iegājis iekšā, šie palikuši aiz vārtiem. Ķēniņš vaicājis, ko runcis atkal laba teikšot.
"Mans ķēniņš, kaķu ņuršķu krāšņu pilī, tev atsūtīja divpadsmit vilku."
Ķēniņš ielaidis vilkus pa vārtiem un šoreiz iedevis kastīti ar lieliem dārgumiem, pieteikdams vēl runcim, lai dārgumus pārnesot savam ņuršķu ķēniņam, un lai sakot, ka nu varot braukt pie viņa meitas uz precībām. - Viņš sen jau esot vēlējies tādu znotu, kam tik vareni zvēri.
Labi. Runcis ar kastītes dārgumiem tūliņ nopircis rekrūtam dārgas jo dārgas drēbes, labus jo labus ratus un piedabūjis lāci par kučieri. Lācis sēdies uz buka un pārbraucis ar runci pie rijas, ka viz vien. Nu runcis apģērbis savu ņuršķu ķēniņu dārgās drēbes, iesēdinājis ratos un uzsaucis lācim, lai laižot taisni pie ķēniņa uz precībām.
Labi. Aizbrauca pie ķēniņa, nosvinēja kāzas. Pēc kāzām ķēniņš devis daudz jātnieku par pavadoņiem līdz, kas viņa znotu ar jauno sievu godam ievadītu ņuršķu valstības pilī. Bet runcis jau pie laika pieteicis lācim: "Brauc ar jauno pāri taisni uz deviņgalvju čūskas zemi; es skriešu jau pa priekšu ceļu sataisīt."
Runcis skrējis, skrējis - saticis ceļā aitu barus un vaicājis, kam šie piederot.
"Piederam deviņgalvju čūskai!"
"Tā nesakiet: deviņgalvju čūskai! Tur brauc Pērkoņa tēvs, tas nolādētos čūskas iemītniekus neieredz. - Sakiet viņam, ja te atbraukdams prasa, mēs piederam kaķu ņuršķu ķēniņam!"
Labi. Paskrējis atkal gabalu, saticis govju un vēršu barus; tiem arī tāpat pieteicis. Paskrējis vēl, saticis zirgu barus; tiem arī tāpat pieteicis. Beidzot ieskrējis čūskas pilsētā un teicis deviņgalvju čūskai: "Bēdz tur dobā ozolā! Pērkoņa tēvs nāk šinī pilsētā kādu laiku padzīvot."
Čūska iebēgusi dobā ozolā. Bet čūskas pilsēts bijis apburts - neviena dzīva cilvēka.
Bet tik līdz nu kāzinieki, ņuršķu ķēniņš ar jauno sievu, iebraukuši čūskas pilsētā - jātnieki par varu gribējuši šaut. Runcis piemācījis: "Ja jau šaujiet, tad šaujiet tai ozolā!"
Šie šāvuši, bet čūska nevarējusi vairs dobumā ne augšā, ne apakšā glābties: laidusies lapās, laikam, uz savu dvēseles ciemu. Bet līdz čūska prom - viss pilsēts sāk mudžēt, visi apburtie dzīvi.
Un ņuršķu ķēniņš nu palicis šai pilsētā par ķēniņu.