Kaķis palīdz puisim.

6. A. 545. B. Augusts Melgailis Gulbenē. LP.V, 89 (24, 4 - c).

Reiz mazā mājiņā dzīvojis vecītis un saucies par Cepļa ķēniņu. Viņam bijis kaķis par kalpu. Reiz vecītim pietrūcis malkas. Neko darīt - sācis savu pašu mājiņu malkā skaldīt. Un tā nu skaldījis, skaldījis, kamēr saskaldījis visu to mājiņu - krāsns vien tikai atlikusies un tur tad vecītis uzlīdis gulēt. Gulējis, gulējis kādu laiku, beidzot aptrūcis maizes. Ko nu? "Ē!" kaķis teicis, "cik te tālu Pērkoņa ķēniņš dzīvo! Iešu pie viņa maizes aizņemties."
Labi, aizgājis pie Pērkoņa ķēniņa un teicis tā: "Mans Cepļa ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties."
Bet Pērkoņa ķēniņš nezinājis, kur Cepļa ķēniņš īsti dzīvo, tādēļ iedevis gan maizi- vairāk maisu un lielus lielus maisus - bet saviem puišiem pieteicis: "Aiznesiet to maizi un apskataities labi, kur Cepļa ķēniņš dzīvo un kā viņš dzīvo."
Tagad kaķis bijis nagos, jo labi zin: tik līdz Pērkoņa ķēniņa puiši viņa kungu - vecīti - redzēs, tie tūliņ teiks: "Kas tas par ķēniņu; kas krāsns augšā guļ bez pils, bez itin nekā?"
Nu gudrojis, gudrojis tādā klizmā izpestīties. Beidzot labs padoms iešāvies prātā: viņš notālēm rādījis Pērkoņa puišiem vecīša krāsni un teicis itin kā sabijies: "Redziet, redziet, kas tur ir - mans Cepļa ķēniņš sadusmojies, ka tik ilgi esmu kavējies pie Pērkoņa ķēniņa, tur nu viņš iznācis glūnēt: tiklīdz pieiesim tuvāk, viņš mūs sašaus lupatās; es jūsu vietā labāk atstātu maisus zemē un skrietu atpakaļ."
Pērkoņa ķēniņa puiši ātri vien nosvieduši maizi ar visiem maisiem un pārbēguši mājā. Bet Cepļa ķēniņš ar to maizi izticis veselu gadu.
Otrā gadā kaķis sacījis: "Cepļa ķēniņ! maizes paglam atkal tādēļ noģērbies pliks un staigā man pakaļ: iesim pie Pērkoņa ķēniņa, tam maizes diezgan."
Labi, gājuši. Bet ceļā kaķis pamācījis: "Cepļa ķēniņ! klausi, ko tev saku! Spraudīsimies pa meža biezumiem, lai tev labi ādu saplosa gar koku zariem; turp nogājis, skrien tad pie Pērkoņa ķēniņa pur durvim iekšā, un saki: "Laupītāji mani ceļā sastapa, atņēma zirgus, atņēma iejūgu, pašu noplēsa pliku, saplosīja vēl ādu un tad palaida!" Pērkoņa ķēniņš tad apžēlosies un dāvinās drēbes; tomēr pirmās un otrās drēbes neņem - ņem trešās."
Labi. Cepļa ķēniņš tā darījis: saplosījis biezumos ādu, ieskrējis pie Pērkoņa ķēniņa un vaimanājis: ,,Dod drēbes, dod drēbes! Laupītāji mani aplaupīja: paņēma zirgus, paņēma iejūgu un pašu noģērba pliku."
Pērkoņa ķēniņš vaicājis: "Kas tu tāds esi?"
"Esmu Cepļa ķēniņš, tas, kas pērn maizi no tevis aizņēmās un, kas šogad atkal ņems, jo manu maizi salna nokoda - ko var darīt."
"A! tad tu esi tas Cepļa ķēniņš, kas maizi ņēmis un ko slepkavas aplaupījuši? Nu, nekas - tūliņ tevi apģērbšu un tad iešu līdz, tavu iedzīvi apskatīties."
Un Pērkoņa ķēniņš atnesis sulaiņa drēbes, tās Ceplinieks neņēmis; tad atnesis kunga drēbes, tās Cepliniks neņēmis; beidzot atnesis ķēniņa drēbes, tās Ceplinieks apģērbis un tūliņ taisījies ceļā ar Pērkoņa ķēniņu.
Bet kaķis atkal bijis nagos: tiklīdz Pērkoņa ķēniņš ieraudzīs tādu Cepļa ķēniņa iedzīvi, pliku krāsni, ko tad teiks?
"Ē!" beidzot viņš apdomājies, "lai tikai nāk man pakaļ, gan zināšu."
Ceplinieks ar Pērkoņa ķēniņu nākuši, pamazēm tērzēdami; bet kaķis pasteidzies lielu gabalu iepriekš un saticis cūku pulku ar ganu.
"Vai dzirdi, cūku gans!" kaķis iesaucies, "tur nāk lieli vīri: Pērkoņa ķēniņš un Cepļa ķēniņš; Pērkoņa ķēniņš tevi nospers un Cepļa ķēniņš tevi sadedzinās. Bet ja tev vaicātu, kam šīs cūkas pieder, atbildi: Cepļa ķēniņam! tad paliksi dzīvs."
Labi, cūku gans tā darījis. Vēlāk kaķis vēl ceļā saticis govju pulku un aitu pulku, tiem arī tāpat piesacījis. Pērkoņa ķēniņš nu visiem ganiem vaicājis: "Kam tie lopi pieder?"
Gani atbildējuši: "Cepļa ķēniņam!"
Nu Pērkoņa ķēniņš pilnīgi ticējis, ka Cepļa ķēniņš ir gan liels vīrs. Beidzot kaķis ceļā ieraudzījis skaistu pili, kur laupītāji dzīvojuši. Viņš iesteidzies pilī elsdams, pūzdams un saucis: ,,Ja nebēgsit, tad Pērkoņa ķēniņš pili nospers un Cepļa ķēniņš sadedzinās - tur viņi nāk!"
Laupītāji sabijušies un tiešām aizbēguši - nekad vairs nenākuši atpakaļ. Bet Cepļa ķēniņš ievedis Pērkoņa ķēniņu pilī un rādījis visu bagātību. Pērkoņa ķēniņš izsērsies savu laiku un tad atkal aizgājis atpakaļ: bet Cepļa ķēniņš palicis laupītāju pilī par valdnieku.