Kaķis palīdz puisim.

8. A. 545. B. Skolnieks V. Barkovskis Latgalē.

Sen senajos laikos dzīvoja trīs brāļi: divi gudri un trešais muļķis. Muļķis gulēja tik uz krāsns un nekā nestrādāja, bet glaudīja tikai kaķi. Tēvs viņu stumdīja uz visām pusēm, bet nekā nevarēja izdarīt. Reti tikai kad muļķītis dabūja ēst. Kad tēvs palika pavisam vājš, tad viņš novēlēja saviem abiem dēliem visu mantu. Pusi zemes atvēlēja vienam dēlam, pusi otram, bet muļķītim nekā neatstāja. Kaķis nu pastāsta muļķītim, ka tēvs neesot viņam nekā atstājis.
Muļķītis iet pie tēva un vaicā: "'Tēt, kādēļ man nekā nenovēlēji?"
Tēvs atbild: "Dēls, es jau tev atstāju raibo kaķi."
Dēls saka: "Paldies arī par to!"
Pēc tam drīzi nomirst tēvs. Sataisīja labas bēres, piedarīja alu, piecepa mīkstus siltus plāceņus un tad laimīgi pavadīja tēvu uz kapiem.
Pēc bērēm brāli apprecējās un sāka dalīt mantu. Abi uzcēla jaunas mājas, bet veco atstāja muļķītim. Tā viņš guļ uz krāsns neēdis, labi ka kaķis atnes kādu pelīti ko ēst. Dažreiz arī brāļi ko atmeta. Vienu reizi kaķis sāka runāt ar muļķīti : "Tev vajag precēties."
Bet muļķītis atbild: "Kas pie manis nāks?"
Kaķis saka: "Paša ķēniņa meita var nākt pie tevis. Tikai tā ir nelaime, ka mums nav ar ko kāzas vīkšt."
Vienu reizi kaķis sadomāja iet medībās pie sava ķēniņa. Ķēniņa pagrabā ir daudz gaļas, pats paēd un atnes arī savam draugam. Kaķis pēdīgi sadomāja braukt precībās pie ķēniņa meitas. Pats būs par precinieku, bet viņa draugs muļķītis par brūtgānu. Atkal nelaime, ka nav zirga ko aizjūgt. Tad kaķis iet viens pats bez muļķīša. Salīcis pamazām skrien riksīšos. Ceļā satiek vilkus skrienam. Vilki vaicāja kaķim: "Brālīt, kur skriesi?"
Kaķis atbild: "Skriešu gaļas ēst ķēniņa dārzā.",
" Varbūt mūs arī ņemsi līdzi?"
"Kāpēc ne? Ja gribat tad nāciet man pakaļ."
Kaķis nu iet pa priekšu, vilki viņam līdza. Pieskrējuši pie dārza, vilki prasa: "Kur šeit varēs ielīst?"
Kaķis paskrien tālāk un parāda caurumu. Vilki viens pēc otra drīzi ielīda dārzā. Kad viņi visi salīda, kaķis aiztaisīja caurumu. Tad viņš aizgāja uz ķēniņa pili un dauzījās pie vārtiem. Sulainis vaicāja: "Kas te pa naktim dauzās?"
Kaķis atbildēja: "Es."
" Kas tu tāds esi!"
"Esmu precinieks un man vajaga parunāt ar ķēniņu. Sulainis aizgāja pie ķēniņa prasīt, vai var laist precinieku iekšā. Ķēniņš atbildēja sulainim, lai laižot vien. Tā kaķis iegāja iekšā un sasveicinājās ar ķēniņu. Senu senejos laikos zvēri un putni esot runājuši, tāpat arī kaķis varējis runāt kā cilvēki. Kaķis saka ķēniņam: "Mans kungs iedeva dāvanu atnest. Es atnesu lielu pulku vilku, kuŗus tagad salaidu jūsu dārzā."
Ķēniņš paskatījās, ka bija taisnība, ka liels pulks vilku dārzā gaudoja. Ķēniņš nu arī no savas puses iedeva dažādas dāvanas, lai aiznestu brūtgānam. Tad kaķis ātri vien aizsteidzās mājā. Iegājis viņš stāsta: "Nu man liekas, ka vajadzētu gan kam iznākt, jo ķēniņš lika tev dāvanas atnest. Tas jau par velti nav."
Par kādu laiciņu kaķis saka: "Vajaga man vēl aizskriet un norunāt galīgi."
Kaķis iesāka, jau gaismai austot, skriet, ceļā satiek lāčus, kas vaicā kaķim: "Kaķīt, brāl, kur tu skriesi?"
Kaķis atbild: "Pie ķēniņa gaļas ēst."
"Vai viņam ir daudz gaļas?"
" Kaķis atbild: "Briesmīgi daudz, pus dārza pielikts."
"Vai pajemsi mūs līdz?"
"Kādēļ ne? Nāciet vien!" atbild kaķis.
Nu tā ari viņi skrien, kaķis pa priekšu, lāči no pakaļas. Pieskrien pie ķēniņa dārza un tad caur sētmalas caurumu salien iekšā. Kā tikai lāči salien, kaķis aiztaisa sētmalas caurumu cieti. Lāču pulks nu lēkāja pa dārzu, bet nevar nekur tikt ārā. Kaķis aizskrien pie ķēniņa un dauzās pie durvim. Sulainis prasa: "Kas te dauzās?"
"Precinieks!" atbild kaķis.
Tad to sulainis tūliņ ielaida iekšā. Nu kaķis runāja ar ķēniņu, vai laidīšot savu meitu pie vīra. Kaķis stāsta, ka viņa kungs atsūtījis dāvanu, lielu pulku lāču, un es tos salaidu jūsu dārzā, lai pastaigājas!"
Ķēniņš ieiet un atron, ka tas viss ir pareizi. Ķēniņš paliek ļoti priecīgs, ka viņam būs tāds labs znots, kas var pat zvērus savaldīt. Ko tad viņš vēl ar cilvēkiem nevarēs darīt? Tagad kaķim bija visa vara rokā.
Nu kaķis skrien uz savām mājām un stāsta saimniekam, ka jau viss ir izdarīts. muļķītis apēd doto dāvanu un atkal nav vairs ne kumosa ko ēst.
Kaķis tagad jau skrien norunāt, kad taisīt kāzas. Skriedams viņš satiek pulka lapsu. Lapsas vaicā: "Kur tu, kūmiņ. Skriesi?"
Kaķis atbild: "Gaļas ēst pie ķēniņa."
"Vai tur ir daudz gaļas?"
"Ļoti daudz, pilns pagrabs un vēl dārzs piekŗauts ar visādu gaļu," atsaka kaķis. "Varbūt mūs paņemsi līdz?" saka lapsas.
"Nāciet vien man pakaļ!"
Kaķis iet pa priekšu, lapsas no pakaļas. Pieskrien pie ķēniņa sētmalas. Kaķis papriekšu ielien caur sētmalu, tad visas lapsas saskrien pakaļ. Kā tik lapsas saskrēja, tā kaķis atpakaļ un aiztaisa caurumu cieti. Pats aizskrien pie ķēniņa un dauzās pie durvim.
"Kas te?" vaicā sulainis.
"Precinieks, precinieks!" atbild kaķis.
Sulainis ielaiž kaķi istabā. Tad kaķis sāka runāt ar ķēniņu: Mans kungs atsūtījis jums lapsu pulku. Vai jūs nenoteiktu jau kāzu dienu?"
Ķēniņš iet apskatīt lapsas un paliek ļoti priecīgs par tik lielu pulku skaistu lapsu. Tad viņš noteic, ka pēc piecām dienām būs kāzas.
Kaķis nobrauc mājā un pastāsta, ka pēc piecām dienām būšot kāzas. Drīz vien pienāca laiks, kad jau bija jābrauc uz kāzām. Bet brūtgānam nav nekā ko vilkt mugurā. Pēdīgi dabū vecu kreklu un bikses, bet nav zirga, ar ko braukt kāzās. Aiziet pie brāļiem un prasa, lai iedod zirgus. Viņi tikai smej, ka muļķītis gribot precēties. Viens brālis nu arī iedeva ratus un otrs vāju zirgu.
Tā kaķis sēstas ar muļķīti ratos un brauc kāzās. Piebrauc pie tilta, kur tecēja liela upe. Kaķis nu aptur zirgu un saka muļķītim : "Kāp ārā, un mēs zirgu grūdīsim upē."
Muļķītis arī paklausīja un izkāpa no ratiem. Tad viņi iegrūda zirgu ar visiem ratiem upē. Kaķis stāsta muļķītim: "Es tagad iešu pie ķēniņa, un tu te paliec gaidīt zirgu. Pirmajā zirgā tu vēl nebrauc; tikai pamet ar roku, lai brauc projām. Otru reizi kad atbrauc, tu arī nesēdi ratos, tik pamet ar roku, lai brauc atpakaļ. Bet kad jau ar trešo zirgu atbrauc, tad sēsties un brauc projām."
Kaķis, nogājis pie ķēniņa, stāsta, ka viņam notikusi liela nelaime: "Mēs kā tik uzbraucām uz tilta, tā zirgs uzreizi satrūkās un ieskrēja upē. Brūtgāns gan lūkoja izvilkt zirgu, bet nekā nevarēja izdarīt, tad palika tur sēdot."
Ķēniņš lika sulainim, lai jūdz zirgus un brauc pakaļ. Kad kučiers piebrauca pie brūtgāna, tad viņš lūdza to sēsties ratos, bet viņš nesēdās, pameta tik ar roku, lai brauc projām. Kučiers atbrauc mājā un stāsta ķēniņam, ka brūtgāns negribot braukt. Tad ķēniņš lika sajūgt labākus zirgus. Kučiers visu izpildīja, ātri vien aizbrauca uz tiltu un lūdza, lai sēstas iekšā; bet brūtgāns pameta tik ar roku, lai braucot projām. Tā viņš otru reizi aizbrauc mājā. Tad ķēniņš vaicā kaķim: "Kādēļ tavs kungs nesēstas manos ratos?"
Kaķis atbild: "Tādēļ, ka tavi rati ir neskaisti un zirgi ar nav tādi, kādi viņam bija."
Ķēniņš lika aizjūgt vislabākos zirgus un zelta karīti. Kučiers, visu ātri padarījis, nobrauca pie brūtgāna. Tad brūtgāns apvilka dārgās drēbes, ko ķēniņš bija sūtījis, un sēdās karītē. Pie ķēniņa pils stāvēja daudz karavīru, lai to saņemtu ar godu. Tad viņu ieveda labākā istabā, kur tas iepazinās ar savu brūti. Pēc kāda laika brauca jau baznīcā laulāties. Kāzās bija daudz bagātu kungu, un visi priecājās, ēda un dzēra. Ātri vien pagāja kāzas, un visi jau sāka taisīties braukt uz brūtgāna māju, lai tur paciemotos. Brūtgāns nemaz nebēdājās, lai gan zināja, ka viņam nav nekādas pils, kur kāzas taisīt. Bet kaķis zināja vienu velna muižu un domāja, ka tur varēs kāzas izrīkot. Tad visi viesi vaicāja kaķim: "Kāds uzvārds ir brūtgānam?"
Kaķis atbild: ,,Kaķu tēviņš."
Nu visi taisās braukt projām. Kaķis iesēžas atsevišķā zirgā un brauc pa priekšu ceļu rādīdams. Kaķis, braukdams gar cūku ganiem vaicā: "Kā gani jūs esat?"
Tie atbild : "Mēs esam velna gani."
Tā nestāstait! Pakaļ brauc Pērkons. Ka teiksit, ka esat velna gani, tad jūs nospers, bet ja sacīsit, ka esat kaķa tēva gani, tad nekas nebūs."
Kaķis, to izteicis, brauc atkal tālāk. Tad piebrauc kāzinieki un vaicā: "Kā gani jūs esat? "
Gani atbild: "Mēs esam kaķa tēva gani."
Kāzinieki visi pabrīnījās par lieliem cūku bariem. Kaķis jau bija pie otra ganu pulka piebraucis, kur ganījās aitas. Tad kaķis vaicā: "Kā gani jūs esat?"
Tie atbild: "Mēs esam velna gani."
"Tā jūs nerunājiet! Paklausieties tik kur brauc Pērkons. Kad tā sacīsit, tad viņš jūs nospers. Labāk sakait, ka esat kaķa tēva gani."
Viņš aizbrauc tālāk, bet kāzinieki arī jau klāt pie aitu gana un vaicā: "Nu, bērniņi, pasakait, kā gani jūs esat?"
Tie atbild: "Mēs esam kaķa tēva gani."
Kāzinieki vēl vairāk brīnās par lielo daudzumu aitu. Kaķis satiek zirgu ganus un vaicā: "Bērni, pasakait man taisnību, kā gani jūs esat?"
Bērni atbild: "Mēs esam velna gani."
"Vai, kas tā nelabi runās?" Redziet, kur brauc Pērkons, viņš jūs par tādu runu var saspārdīt deviņos gabalos. Labāk sakait, ka esat kaķa tēva gani."
Tā viņš aizbrauca tālāk. Kāzinieki piebrauc atkal pie tiem ganiem un vaicā: "Nu, bērni, kā gani jūs esat?"
Bērni atbild: "Mēs esam kaķa tēva gani."
Tagad kāziniekiem liels brīnums, ka viņam tik daudz zirgu un visi tek labi. Pats ķēniņš tad nodomāja, kādēļ znots nesēdās tādos zirgos, kas tika sūtīti viņam pirmo reizi pretī. Kaķis iebrauc muižā un redz, ka velniem arī ir kāzas - ēd, dzer un pīpo. Viņš saka velniem: ,,Vai jūs neredzat ka nāk liels Pērkons taisni jums virsū, un jūs vēl kāzojaties."
Velni sāka lūgt kaķi, lai viņš viņus saspiež dzelzs katlā, lai Pērkons neatrastu. Kaķis viņus arī saspiež un ar kāšiem samet, lai neviens neizspruktu. Bet velna sulaiņiem piesaka. lai galdus notīra un saliek visādus ēdienus.
Kā tik kāzinieki sabrauc, tā kaķis bij pretī. Visi sēstas pie galda, ēd un dzeŗ. Pat ķēniņam nebija dārgāki ēdieni un dzērieni. Tanī laikā, kamēr viņi ēda, izcēlās briesmīgi liels mākonis ar pērkonu un sāka spārdīt tanī katlā, kur gulēja velni. Pērkons saspārdīja visu katlu un tai pašā reizē arī visus velnus. Muļķītis ar ķēniņa meitu nu palika velna muižā un vēl tagad tur dzīvo viņa bērni.