Kaķis palīdz puisim.

10. A. 545. B. St. Uļjanovska Viļānos. Zbior wiadomošci do antropologii krajowei. T. XVIII. Krakavā 1895, 38 (44).

Bjeja bjednys cjelvjēcjeņč, jis služēja par ļesņiku (mežsargu), nūmyra jam sīva i palyka dāls mozs. Vīnu dīnu sagiva jis mužiku mježā, kur[s] cierta bārz's zjamjā. Jis atjēmja jam ciervi, atguojis iz ustobu, apkūka iz yolda i nūmyra. Atīt tys mužiks, kab par škuodi izmoksuot', i vjeras, ka jis jau nūmjērs! Jis ciervi pajēmja i nūguoja, a tys puisjeits aizsvīdja guni, sadadzynuoja i sātu i tāvu, i palyka cik [tikai] plyks cjeplis! Jis īleida tamā cjeplī i sjādjāja i nikas juo nazynova, ka jis vjāļ dzjeivs ira. Atskŗāja lopsa i soka jam tai: "Klausīs! Nūsit tu maņ tū zyrgu, kur' tāvs tjeu pamjatja, to es tjeu izsvotuošu kjēniņa mjeitu i pats tu paliksi par kjēniņi!"
Puiškins pajēmja pagali, lyka par golvu zyrgam, kur[s] ādja pi sjētjeņis, i nūsyta jū; a lopsa pīdzēra ašņa i apēdja gobulu gaļis i soka tad iz puisi: "Sorgoj tuo zyrga, kab maņ citi zvjiēri naapāstu iuo! Es īšu iz kjēniņi!"
Nūskŗāja iz mježu, izguoja iz klajumiņa, doncoj, skrīn, kiuleņč mat, vjesjelējas, ka jau paādusja i padzārusja. Izīt vylks nu kriuma i vaicoj iz jū: "Kūmjeņ, kur tad tu bjeji, ka taida lustjeiga?"
Ā lopsa atsoka: "U. tu, bīzaus', kū tu zini? Es bjeju gostūs pi kjēniņa Grudiņa [Pērkona]. Tī gūds brīsmjeigs djēļ vysu zvjēru. Kas grib, var nūīt, byuls pajēds i pazadzjērs!"
"Kūmjeņ, nūvjad tu mani iz tiņeni!" prosa vylks.
A lopsa atsoka: "Vot es tjevi tiuleņ īvješšu! Salos' sovu vysu radņi, koč aiz kaidam symtam jiusu byutu, tūreiz es jums i vješšu! Byus gūds vysu mjēņesi!"
Vylks nūguoja iz mježu, aizgauduoja vysā golvā; sazalasjēja lels pulks vylku i īt uz lopsu. Jei soka: "Nu, labi! Eitje ar manim, a vjarītjās, kab nikur nikas naaiztyktyļat [neaiztiktu] !"
Atīt iz upi, vajaga puormaut, jei soka: "Pagaidīt druscjeņu, nūzamozgauojīt, es īšu pazavārtu, kur djēļ jiusu golds byus pastatjeits!"
Nūskŗāja iz kjēniņi Grudiņi i soka tai: "Jauns kjēniņč syuta mani svuotūs ir atsyuta gastiņčim [par dāvanām] vysaidu zvjēru. Kur, kjēniņč, vītu dūsi djēļ jūs?"
Kjēniņč dūmoj sjev: "Kas tys byus par kjēniņu taidu jaunu?" Līk pīgatavjēt [sataisīt] pyuni i cysu tī pīkluot.
A lopsa nūskrīņ iz vilkim i soka: "Nu, maunīt par upi, bīzauši, i nazavjerīt ni iz lobū, ni iz kairū pusi, taišņi pjēc maņa pakal eitje!"
Iskŗāja pīgatavjētā pyuņā, tiuleņ dur's sataisjēja cīši, a lopsa padbuozja golvu zam slīkšņa i soka: "Vot jiusim ir cīms! Vot jiusim ir gūds!"
Kjēniņč bŗeinīs: "Kas tys taids par lylu bagāturi, ka jis tur cik [tik daudz] zvjēru zam sovys valdjēšonys?"
A lopsa soka, ka par ņedjēļu vjāl atsyutjeis vairuok! Nūskrāja iz tjeiruma, nūzavjēra, kur ļaud's struoduoja, sajēmja nu jūs maizi, bīzu-pīnu, nūņasja tam Puiškinam, poša pajēdja zyrga gaļis i nūguoja iz klajumjeņa i otkon dcncoj, skrīņ, kiuleņč mat!.... Izīt luoc's i vaicoj : "Kur tu bjeji, kūmjeņ, ka tu taida lustjeiga?"
Jei saka: "Kū tu zini, greizys-djapja (greizkājis)? Tu zini djapi vīn zjeist! Es bjeju gostūs pi kjēniņa Grudiņa, tī gūds djēļ vysu zvjēru, jēdiņa i dzierdiņa da kokla!''
Luac's soka: "Kūmjēņ, nūvjad i mani iz tiņeni!"
A lopsa atsoka: "Tiuleņ es tjevi, vinu greizu-djapi, i vješšu! Salos' vysu sovu radņi i bruaļ's sovus, tūlaik es jiusu vješšu, ka jius byus daudzi."
Luoc's nūguoja iz mježu, ka aizgramzja, ka saskŗāja luoču nu vysu pušu, aiz div simti salasjēja i īt iz lopsu. Lopsa soka: "Nu, labi! Eitje Pakaļ pjēc maņa, toļko (tikai) naaiztīcīt nikur nikuo!"
Atguojuši iz upi, soka jei: "Pagaidīt, pazamozguojīt tja, es īšu pazavārtu, kur djēļ jiusu golds byus apsagts!"
Nūskŗāja iz kjēniņi Grudiņi i soka: "Jauns kjēniņč syuta gastiņčim divi simti luoču. Kur byvs djēļ jūs vīta?"
Kjēninč lyka pīgatavjēt ūtru pvuni, vjāļ lyluoku, a lopsa skrīņ iz luočim i soka: "Mudri, mudri, greizuos-djapis! Eitje taišņi, nazavjerīt ni z kreisū pusi, ni z lobū pusi!"
Nūvjadja jūs iz pyuni, dur's tiuleņ sataisjēja cīši, a jei, pīleikusja zam slīkšņa, i soka: "Vot jiusim i gūds! Byusit vasali!" I nūskŗāja pa cjeļu.
Kjēniņč Grudiņc bŗeinīs: "Kas tys par taidu bagāturi, ka jis cik zvjēru tur zam sovys valdiēšonys!"
A lopsa soka: "Kas tys vjāļ jam ira? Par ņedjēļu jis vjāļ vairuok atsyutjēs, toļko grib, kab taisjēt(u) mudruok kuazys!" Kjēniņč apzajēmja, ka kuozys sataisjēs, a lopsa nūskŗāja iz tjeiruma, pīzoga gaļis, maizis, bīza-pīna djēļ puiškina, poša pījēdja gaļis, i sauļeitjai lacūt, izguoja iz klajumjeņa. Vot jei dancoj, skŗaidja, kiuļeņč mat, vysu-vysaiž[i] uovjējas (āvās). A tja izit brīd's i vaicoj: "Kūmjeņ, kur tu bjeji, ka tu cik lustjeiga?"
Jei soka: "U, tu, valns ragātyjs (rgainais)! Kū tu zini? Es bjeju gostūs pi kjēniņa Grudiņa, tī brīsmeigs gūds djēļ vysu zvjēru!"
"Kūmjeņ, nūvjad i mani!"
"Nu, vot, es i vješšu taidu vīnu valnu ar rogim, kur[s] nikuo namuok, zyna vīn līpas lopys grauzt! Salos' sovys bruoļ's vys's radņu sovu, kab jiusu byutu daudz, tūlaik parunuosim! Es jau tī nūvježu symtu vylku, div simti luoču, jī vysi tī cīmuajas!"
Nūskŗāja brīd's iz mježu, kai aizmauruoja, tai pīskŗāja jūs kaidi simti treis i nūguoja vysi iz lopsu. Nūvjadja jei jūs iz upi, lyka mozguotīs i soka: "Pagidīt tja es īšu pazavārtu, kur djēļ jiusu byus golds apsagts, tī jau cik daudz iraida pasauļa (t. i. ļaužu), ka nava, kur i kuojis izspjart!"
Nūskŗāja iz kjēniņi Grudiņi i soka: "Jauns kjēniņč syuta treis simti brīžu, kur jūs byus likt?"
Kjēniņč lyka pīgatavjēt pošu lyluokū pyuni, a lopsa nūskrīn iz jīm i soka: "Na, eitje niu pakaļ, cik [tik] nazavjerīt ni z kairū pusi, ni z lobū!"
Ji nūguoja taišņi iz pyuni, pajēmja dur's i sataisjēja pjēc jūs, a lopsa pariudja golvu zam slīkšņa i soka: "Vot jiusim i cīms!" Nūskŗāja iz kjēniņu, vaicoj: "Kad byus niu kuozys? Ka briuguons navar jau izrimt!"
Saka kjēniņč: "Nu, lai jis atbrauc pazarādjētīs, kaids jis ira!"
Lopsa soka: "Labi, jis atbrauks ar sovu karu!"
Nūskŗāja iz tū puiškinu, pījēdja zyrga gaļis i soka tai: "Tu jau mudri byusi par kjēniņu, tik dori, kū es tjeu sacjeišu! Ļaud's pļuovja sīna, nūguojuši atsapyustu pušdīņu, pamatja izkapt's i gruobekļis iz pļovys, capuris i dŗābis pakuora iz zoru. Ej tu, nūzūdz vysys, salīc gubā, es īšu i zagšu taipat."
Vot jī nūguoja obi div, i četris ŗeizis guoja i nosuoja, guoja i nosuoja, cikom pīlasjēja vysa gona. Tūlaik lopsa nūskŗāja iz kjēniņu Grudiņi pasceit, ka jau atīt briuguons ar lylu karu, kab kjēniņč lyktu sataisjēt tyltu iz upis. Kjēniņč sataisjēja šmuku tyltu, a jei pajēmia ļaužu, aizmoksuoja jīm kab jī itamā tyltā nakti ar zuodzi [zāģi] padgrīztu (aizzāģētu) stulp's. Pjēc tuo pajēmja cik vazumu sastjēja iskapt's, iz iskapšu saspraudja capuris i (lopsa) lyka (ļaudim) braukt par tyltu. Tylts salyuza, iskapt's sakrita upjā i capuris maun pa viersu. Atskrīņ jei ar tū puiškinu nu pakaļis, soka jam nūzavilkt plykam i atsagult upis molā, a poša nūskrīņ iz kjēniņiu Grudiņi ar lylom žālobom: "Ok kjēniņč, kjēniņč, kaidu tu tyltu sataisjēji! Briuguons īkrita jiudinī. Cik [tikai] juo izvylka, kars juo apsleika, nava jau kara! Es nazynu, kas tagad byus! Jis naizcīss, jis nūmiers nu tūs žālumu! Jam tagad nava ni kara, ni drēbu, juo dŗābis samierka, jis tja i pazaruadīt navar!"
Kjēniņč lyka mudri aizjiugt zalta kaļaskā zyrg's, djevja pašys šmukuakūs drābis, kab jū apgjārbt' i atvjast'. Apgjērbja jū, īsādynuoja kaļaskā i atvjedja. Īīt jis pokojuos i pats nazyna, kū padaŗēt, namuok pascjēt nikuo. Kjēniņč vaicoj: "Kas jam iraida? Voi muok jis runuot?"
A lopsa daskrīdama soka, ka jis tai nu lylu žālurrvu navar runuot. A jis staigoj i vjēras iz sjeva, iz vīnu suonu, iz ūbru suonu, ka jis nabjeja ŗedzjējis taidu dŗēbu, kai dzims. Vaicoj kjēniņč: "Kas jam ira, ka jis suonu sovu vys vjeras?"
A lopsa daskrīdama soka, ka jis bŗeinīs, ka jis taidu slyktu dŗēbu nikad nabjeja nosuojis, i kaunīs brīsmjeigi, ka juo sulaiņi labuok staiguoja, kai jis tagad. Breinīs kjēniņč, ka jis taids baguots cīši, ka jim itaidvs dŗābis, da slyktys! Līk mudruok kuozys taisjēt, pajem i salauloj jū ar sovu mjeitu Zibsni. Pjēc kuozu, ka jau laiks braukt iz jauniča gola, iz juo kjēnisti, sazajēmjās kjēniņč Grudiņc braukt leidza apzavjārt juo vysa monta. Aizjiudz zalta kaļaskā i brauc, a lopsa pīscjāja tī braukt, kur jei skrīs, pjēc juos pakaļ. I bjeja natuoļi kjēnists, kur dzjeivuoja ragaņc par kjēniņi puorluodātā [nolādētā] mīstā. Vot lopsa iz tiņini i skrīņ, a kjēniņa kaļaska brauc pakaļ. Ībraucja tamā kjēnistī, vjeras, a tī iz tjeiruma cīši lyls pulks cyuku. Lapsa, skrīdarna paprīšku, soka tai iz cyuku gonim: "Klausītjās! Ka pi jiusu vaicuos, kuo tuos cyukys, to pasokīt, ka jaunuo kjēniņa. A ka jius tai napascjēsit, to kjēniņč Grudiņc nūspjers jiusu ar pārkyuni, a kjēniņeitja Zibsnis sadadzynuos ar guni!"
Jī soka: "Labi, pascjēsim!"
Dabrauc kjēniņč Grudiņc i vaicoj: "Kuo tys cik (tik) lyls pulks cyuku?"
Tī cyuku goni atsoka: "Jatunuo kjēniņa."
Brauc tuoļuok, a tī otkon gana vuškys iz pļavys. Lapsa, daskrīdama iz prīšku pi vušku gonu, soka tai: "Klausītjās! Ka vaicuos pi jiusu, kuo itys vuškys, pasokīt, ka jaunuo kjēniņa. A ka tai napasacjēsit, to kjēniņč Grudiņc nūspjers jiusu ar pārkyuni, a kjēniņeitja Zibsnis ar guni sadadzynuos!"
Jī nūsabjeida cīši i soka: "Labi, pascjēsim!"
Dabrauc kjēniņč Grudiņc i vaicoj: "Kuo tuos vuškys?"
Jī atsoka: "Jaunuo kjēniņa."
Vjāļ tuoļuok gaņēja gūs, pjēc tuo vjēršs, pjāc tuo zyrg's, pjēc tuo kjēvis ar kumjeļim, a lopsa vysur skŗāja prīškā i lyka sacjēt, ka tys vyss ira jaunuo kjēniņa. Daskrāja da ragaņa pili i līk jam mudri pazaglobuotīs, ka atbrauc kjēniņč Grudiņc i spjerškys ar pārkyuni, a kjēninitja Zibsnis sadadzynuoškjeita ar guni. Jis nūzabjeida, nūzaglobuoja mozā ustabjeņā duorzā, sovim sulaiņim pīscjēja kolpuot gastim. A lopsa otkon lyka jīm, ka vaicuos, kuo tjei piļa, i sulaiņi, kab jī pascjeitu, ka jaunuo kjēniņa.
Atbrauc kjēniņč ar jauničim, ād, dzjer buovjējas [līksmojas], staigoj pa duorzu. Kjēniņč rods [priecīgs], ka dabuoja taida boguota znūta, a lopsa, daskrīdama pi juo, soka: "Vjāļ na taids byutu boguots, kab na tys ragaņc, kur[s] sjād duorza ustobjeņā i vysu maitoj."
Vaicoj kjēniņš: "Kur tys ragaņc ira, kur?"
"Tī, tamā ustabjeņā."
Kjēniņč Graudiņc īspjāra ar pārkiuni tamā ustabjeņā i nūsyta ragani. Pjēc tuo nūbraucja atpakaļ iz sovu kjēnisti, a jauniči sovā kjēnistī djeivuaja i da šuo laika tī dzjeivoj.