Kaķis palīdz puisim.

12. A. 545. B. A. Smagars Līksnas pag.

Dzeivuoja veirs ar sīvu, viņim beja tikai vīns dāls un tys pats ļūti slynks. Kod vacuoki nūmyra, nikaida cyta monta dālam neatstuoja, kai tik ustabiņu, kurā dzeivuot un vacu kaki. Paīt vīna dīna, paīt ūtra dīna, un dālam ar kaki nav kū ēst. Kakis gon soka dālam, lai kuop nu cepļa zemē un īt puortykas meklēt, bet dāls par puortyku moz bādoj, sēd uz cepļa un ād palnus. Nikas cyts naatlīk, kai tik pašam kakjam puortykas meklēt.
Viņš pajem kulīti un laižas plašā pasaulī. It dīnu, īt ūtru, leidz beidzūt pīnuck pi lela meža. Kakis apsēžas meža molā un suoc dzīduot skaistu dzīsmiņu. Te atskrin vīns zakis un prosa: "Kur īsi, draugs?"
"Uz kēņina balli," atbild kakis.
"Voi navari tu mani jemt leidza?" lyudzās zakis.
"Labpruot tevi ņemtum leidza, jo byutu voiruok tovu bīdru," soka zakis.
Zakis īskrīn mežā un suoc svilpt. Pi viņa salosuos daudzi zakju, kuri vysi grib īt uz kēniņa balli. Zaki nūīt pi kakja un lobpruot apjemās ar viņu īt pi kēniņa. Kakis ar vysim zakim dreiž pīnuok pi kēnipa pils. Kakis soka zakim: "Jyus esit bailīgi, un tuodēļ ejīt šinī škyunī un uzgaidīt moni, cikom es paziņuošu kēniņam por jysuīrošonūs."
Un kakis īvedja zakjus vīnā vacā škyunī, aiztaisīja durovas. Nu devās pi kēniņa ustobas durovom. Pīguojis pi durovom, kakis suoka ņaudīt, cik tik vorādams. Trūksni izdzierda kēniņa sulaiņi un guoja uorā apskatīt, kas nūteik. Īraudzījuši kaki, viņi prosīja: "Mīļais kakīt, kuo tu te ņaudi, kuo tev vajag?"
"Man vajadzīgs runuot ar pašu kēniņu. Mani syuta Palnuruškas kēniņš ar duovanom," kakis sacīja.
Sulaiņi aicynuoja arī pašu ķēniņu pi kakja. Kēniņš ari izguoja un prasīja: "Soki, mīļais kakīt, kuo tev vajag?"
"Mani syuta Palnaruškas kēniņš ar duovanom pi jums," ar bailem sacīja kakis.
"Bet kur ir tuos duovonas?" kēniņš prasīja.
"Tur vacajā škyunī," sacīja kakis.
Kēniņs pajēma sulaiņus un guoja duovanu apskatīt. Tad attaisīja škyuņa durovas, kēniņš redzēja pylnu škyuni zakju un sacīja: "'Tīšam tys Palnaruškas kēniņš ir ļūti boguots."
Kēniņš lyka sulaiņim pīlikt pylnu kurvi ar dzērīnim un ēdīnim, kū lyka kakjam nūnest Palnaruškas kēniņam. Kakis dreiži vīn apād ar Palnarušku nu kēniņa atnastūs dzērīnus un ēdīnus. Palnaruška puortikas naīt meklēt un kakjam ir juoīt pošam. Izīdams kakis soka: "Palnaruška, esi gotovs, nuokūšu reizi brauksim precībās, es tevi saprecinuošu ar kēniņa meitu."
Tū teicis, kakis dūdas uz kēniņa pili. Meža molā kakis, kai pyrmū reizi, sateik vylku, kas ari lyudzās īt uz ķēniya balli. Kakis vīna vylka najem. Vylks īskrīn mežā, izvad lelu pulku vylku un kakis ar vysim dūdas uz kēniņa pili. Pīnuokušim pi pils, kakis pavēl vylkim saīt vacajā škyunī, bet pats aizīt pi kēniņa durovu. Cikom izīt kēniņš un prosa: "Meiļais kakīt, kaidu ziņu šūreiz man atnesi?"
"Palnuruškas kēniņš jums atsyutīja vēl duovonu, un lyudzja jyusu meitu par sīvu," kakis drūši teica.
Kēniņš pīlyka pilnu kurvi ēdīnu un dzērīnu un lyka nūnest Palnurušķas kēniņam. Kakis prīcīgs devuos uz muojom. Muojuos vysu pastuostīja Palnaurškai un nuokūšū dīnu viņi nūdūmuoja braukt pi kēniņa svuotūs. Bet bāda, kur jemsi zyrgus? Kakis nyu izgudroj pavysam kū cytu. Viņš pavēl Palnuruškai pajemt maisu un vysu, kū tik uz ceļa atrass, tū lai līk maisā īškā.
Nyu kakis ar Palnurušku dūdas uz kēniņa pili. Kakis ker peles, bet Palnaruška vysu, kū tik atrūn, līk maisā īškā. Un pēc nazcik dīnu ceļuojuma, Palnaruška ar kaki aizīt uz kēniņu. Viņi pīnuok pi upes, kas tak caur kēniņa pili. Kakis pavēl Palnuruškai vilkt zemē drēbes un vysus maisus ar vysim atrodumim svīst upē īškā un pašam klīgt kēniņu paleigā. Palnuruška ari tū dora, kū kakis pīsoka. Trūksni izdzierdis, kēniņš ar sulaini nu dūdas uz krostmolu. Kēniņš prosa kakjam: "Saki, mīļais kakīt, kas tev te nūticjs?"
"Mēs pošu reizi broucuam pi jums, bet nagaidūt uzbruka laupītuoji, kuri aplaupīja pošu Palnuruškas kēniņu, vysus viņa zyrgus un karēti, bet pašu īsvīdja upē. Redzīt, kur viņš peld."
Kakis ruoda uz Palnurušku un vacom tupelem, kas peldēja uz yudens.
Kēniņš pavēlēja sulaiņim vest Palnaruškas kēniņu uz pili um īdūt viņam ķēniņa drēbes. Kai sacīts, tai darīts. Vyss tyka izspildīts, kū tik kēniņš pīsacīja. Kēniņa meita ari beja ar mīru īt pi Palnuruškas kēniņa par sīvu. Nuokūšā dīnā kēnina pilī tyka sarīkuotas kuozas. Treis dīnas ēdja, dzēŗa, bet caturtū dīnu kēniņš beja nūlēmis braukt uz Palnuruškas kēniņa pili. Tagad raduos bādas kakjam, kur vest kēniņa meitu. Uz mozū Palnuruškas ustabiņu nadreikstēja, jo kēniņš tod viņus abus ar Palnurušku īsvīstu cītumā. Kakis nazaudēja dūšu un dīnu īprīkš devās uz rogonas muižu. Īdams pa ceļu, kakis redzēja lelu pulku cyuku. Pīnuocis pī gonim, kakis prasīja: "Kuo goni jyus esit?"
"Mes asam rogonas goni," tī atbildēja.
"Tuo gon nasakīt, ka rogonas goni, bet sakīt, ka asat Palnaruškas kēniņa goni. Pa ceļu brauks Pārkyuņa kēniņš, un jo jyus teiksit, ka asat ragonas goni, tad jums Pārkyuņa kēniņš saspuordīs ar zylom gunim," pamuocīja viņus kakis.
Goni apjēmuos tai sacīt un kakis devuos tuoļuok. Paguojis nalelu gobolu, kakis redzēja lelu pulku aitu un gūvu. Kakis ari viņus taipat pamuocīja sacīt, ka viņi ir Palnuruškas kēniņa goni. Goni ari apjēmuos tai sacīt un kakis prīcīgs devuos tuoļuok, līdz beidzūt pīguoja pi pošas rogonas muižas. Pīguojis pi muižas durvim, kakis suoka ņaudēt. Trūksni izdzierda rogona un dusmīgi prosīja kakjam: ,,Kuo tev vajag, rupuci, kuo tu te ņaudi?"
"Cīnīguo ļelmuom, es jums atnocu izgluobt. Caur jyusu muižu brauks Pārkyuņa kēniņš, kurs gryb jums nūspert. Bet es jums gribu dūt padūmu, lai jyus varēsit izzagluobt," sacīja viltīgais kakis.
"Mīļais kakīt, soki, kai es varu izgluobtīs," lyudzjās rogona.
"Līta ir vīnkuorša, jums ir juokuop tymā lelajā ūzulā, kurs aug pi ceļa, tur jums Pārkyuna kēniņš naredzēs," sacīja kakis.
Rogona ar mīru un tyulen kuop lelajā ūzulā, Bet kakis prīcīgs dūdas uz muojom. Kēniņa pilī jau vyss sagotovuots uz braukšanu. Kakis sāstnos pyrmūs rotūs ar kēniņu un brauc uz rogonas pili. Pēc nazcik ilga laika brauškanas, kēniņš redz lelu pulku cyuku. Kēniņš aptur zyrgus un prosa gonim: "Kam pīder šis gonamais pulks?"
"Palnuruškas kēniņam," goni atbild.
Kēniņš prīcuojas vīn par sova znūta boguotību. Dreiž ķēniņš redz lelu pulku aitu un gūvu, aptur zyrgus un prosa: "Kam pīder šis gonamais pulks?"
"Palnuruškas kēniņam," goni atbild.
Dreiži pībrauc pi leluo ūzūla. Kakis kai zibiņa truopīts izskrej nu rotim uorā un suoc stipri ņaudēt. Kēniņš prosa: "Mīļais kakīt, kas tev nūtyka?"
"Mani tei rogona gribēja apēst, kura sēd šimī ūzulā."
Kēniņš lyka nūstotīt lelgobolus um nūsaut ragonu. Tyulen karaveiri nūstota lelgobalus un ar vīnu suovīnu nūsauj rogonu. Turpat zam leluo ūzula viņu aprūk, bet kakis ar vysim kuozinīkim ībrauc rogonas pilī. Tur nūdzer kuozas. un kēniņš ar sovim pavadūņim dūdas uz sovu pili; bet kakis, Palnuruškas kēniņš un kēniņa meita palīk rogonas pilī un dzeivoj laimīgi sovu myužu. Viņim natryuka ni lūpu ni monta.