Kaķis palīdz puisim.

13. A.545.B. Skolnieks St. Valeinis, Rēzeknes apr. Rēznas pag. Mitru ciemā. N. Rancāna kr.

Vīns puika, godu septiņpadsmit vacs, iztaisēja nu kūka bliseiti, pītrepēja ar zierņim un nūgnoja uz okotys. Īt īt - veras: skrīn lopsa, jis tyulen jū saut, bet lopsa soka: "Puiseit mīļais, nasauņ maņa! Es tevi pastateišu uz lobas dzeives, tikai ej pēc maņa pakaļ."
Nu labi, puiseits ir ar mīru un īt lopsai pakaļ. Īt vīnu dīnu, it ūtru - uz trešuos dīnas nūīt pi Saules meitu. Lopsa ir gudra, puiku nūgloboi pi durovom un pati īīt ustobā. Īguojusia sazavasalynoj ar Sauleiti un vysom trejom meitom.
Sauleite vaicoj lopsai: "Kū loba, lapseņ, pastuosteisi?"
"Atguoju svuotūs," atsoka lopsa.
"Kur tad jī ir?" Sauleite vaicoj.
"Paprišku īdūdīt drābes, ar kū apvilkt, jo cīši tuoli guojuom un drābis sapleisa."
Labi, Sauleites jaunuokuo meita dabuoja drābu un īdevja lapsai.
Lopsa izgnoja uorā, apvylka puiku zalta drābēs un īvedja ustobā. Tagad jis beja cīši skaists un par vysim lobuok jam patyka Saules jaunuokuo meita. Sataisēia kuozas un dzēŗa treis dīnas pi Sauleites. Tagad brauks uz jauniča golu uz kuozom un pīprasēja Pārkūņa, Zibeņa, Vēja un Leita. Lopsa kai svuoča skŗāja, lai sagatavuotu vysu kuozom, jei skŗāja uz kaidu muižu, kurā dzeivuoja valns. Skrīn, skrīn pa celi - veras: gona gons daudzi, daudzi lūpu. Lopsa vaicoj: "Kuo itī ir lūpi?"
"Valna," gons atbild.
"Vai, ganeņ, tai navar runuot, jo tagad brauks te Sauleite un Pārkyuns, un jo vaicuos, kuo itī lūpi, pasoki, ka Sauleitis znūta; bet jo saceisi, ka valna, tad tevi nūspiers Pārkyuņs."
"Labi!" gons atbild, "es saceišu, ka Sauleitis znūta."
Lopsa skrīn tuoluok, skrīn, skrīn - veras: daudzi, daudzi ļaužu pļaun rudzus. Lopsa soka: "Dīvs paleidz!" un vaicoj: "Kam jyus ļauteņi itūs rudzus pļaunot?"
"Valnam," atbild ļaud's.
"Vai, Dīveņ, tai navar runuot! Te garum brauks Pārkyuns un jo jyus tai runuosit, tod iyusus nūspiers. Lobntok sokīt, ka Sauleites znūtam."
"Labi." atbild laud's "mēs saceisim, ka Sauleitis znūtam."
Lopsa skrīn tuaļuok, skrīn - veras: daudzi, daudzi ļaužu kaš sīnu. Lopsa padūd Dīva paleigu un vaicoj: "Kuo jyus ļaud's asot?"
"Valna," atbild laud's.
"Vai, ļauteņi, tai narunuojit, jo te dreiži brauks Sauleitis znūts ar Sauleitis meitu un vysu draudzi, kur byus ari Pārkyuns. Jo jyus tai runuosita tad jyusus nūspiers, lobuok sokīt, ka Sauleitis znūta."
"Labi!" ļaud's atbild, "mes saceisim, ka Sauleitis znūta:"
Lopsa skrīn tuoļuok, skrīn, skrīn - aizskrīn uz muižu. Muižā satyka valnu, sazavasalynoj un soka: "Kūmeņ duorgais! tagad te dreiži atbrauks Sauleitis znūts ar sīvu un draudzi, storp kurim byus Pārkyuns, Zibsnis un Vējs un tev uz kaida taiciņa byus juonūzagloboj."
"Labi!" valns ir ar mīru, par tū ka jis cīši beistas Pārkyuna.
Lapsa valnu nūvedja muižas parkā un pabuozja zam lela, lela kubula. Kolpim un kolpyunem pascēja izmozguot vysas ustabas, pīgotovēt vysaidus gordus ēdīnus un soldonus veinus, nūslauceit pogolmu, uz lūgim pīlikt vysaidys skaistys pučes. Kad vyss beja gotovs, lopsa izgnoja uorā pi durovu, atsasāda un gaida kuozinīkus.
Tagad Sauleitis znūts ar vysim cytim kuozimīkim brauc uz muižu. Brauc, brauc - veras: sēž uz calma gons, pyuzdams stabuli, un tī pat staigoj lels pulks lūpu. Sauļeite vaicoj: "Kuo itī lūpi ir?"
Gons atbild: "Sauleitis znūta."
A Sauleite dūmoj: "Cik boguots maņ znūts!" un brauc tuoļuok. Brauc, brauc - veras: lels pulks ļaužu pļaun rudzus. Sauleite vaicoj: "Kuo jyus ļaud's asat?"
"Sauleites znūta," ļaud's atbild.
Sauleite palīk vēl prīceiguoka un brauc tuoļuok. Brauc brauc - veras: taids pats ļaužu pulks kaš sīnu. Sauleite vaicoj: .,Kuo jyus ļaud's asat?"
Tī taipat atbild, ka Sauleitis znūta.
Sauleite palīk vēl prīceiguoka un brauc tuoļuok. Brauc brauc - nūbrauc uz muižu, izstaiguoja vysas molas, izzavēre vysu boguoteibu, vysi palīk cīši prīceigi, ka Sauleitei cik boguots znūts, un suoka dzert kuozys. Dzer vīnu dīnu, dzer ūtru - trešā dīnā lopsa pajam Pārkyuni zam rūkas un vad uz parku pastaiguot. Īdama pa ceļi i soka Pārkyunam: "Kumen, te pi myusu parkā nav lobi, te cytureiz nūteik taida kai bīdeišona, varbyut tu te pagrudynuotu pa itū lelū bucu."
Pārkyuns tyulem suoka grudynuot un spārdeit bucā, ka tikai škombys lēcja, un reizē ar tū nūsyta valnu.
Nūdzāruši kuozas, vysi aizbraucja uz sātu, palyka tikai Sauleitis znūts ar sovu sīvu Sauleitis meitu un lopsu. Tai jī dzeivoj vīnu godu, dzeivoj ūtru. Ta lopsa sadūmoj vīnu gudreibu: jei izīt uorā, apzamat par nūspruogušu, atmat asti un gul. Sauleitis znūts, kai jau muižas kungs, staiguodams rūkas kešās īrauga lopsu un klīdz: "Ei, ļaud's, itū spruogušū lopsu aizvedīt!"
Pi tam jis vēl ar kuoji lopsai suonūs īspēra. Te uzreizes lopsa pīzatryuka, da jam par muti.
"Ak tu," saka, "taids pīna puika! As tevi pastatēju uz lobas dzeivis, a tu mani gribi uorā izsvist. Kod es nūmieršu, tad kab tu man bēris sataiseitim un sudobra zuorkā paglobuatim."
Tai jī dzeivuoja vēļ ilgus godus un kad lopsa nūspruoga, tad Sauleitis znūts sataisēja cīši lelys bēres, lopsu īlyka sudobra zuorkā un ar gūdu apglobuoja.