Zelta putns.

1. A. 550. J. Āboliņš Rūjienā. Brīvzemnieka kr. LP. VI, 951 (139, 4).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Viņam liels dārzs ar sudraba ābelēm; bet tām ābelēm katru nakti nolūza zari. Tēvs sūtīja vienu dēlu ābeles sargāt. Tas paņēma zobinu un likās apakš ābeles gulēt; bet kad brokašu laikā atmodās - zari bija nolauzti. Nu gāja otrs dēls - tam tāpat.
Beidzot gāja muļķis bez nevieniem ieročiem bez nekā un nelikās nemaz gulēt, bet staigāja šurpu, turpu pa dārzu. Ap divpadsmitiem nāca tāds liels zelta putns, ka viss dārzs apspīdēja. Muļķis ķēra putnu cieti, izrāva trīs zelta spalvas un iebāza kulē. Rītā tēvs prasīja: "Vai nosargāji?"
"Nosargāju!" muļķis atteica un lika aizklāt logus un durvis. Tad izvilka putna spalvas no kules un tūliņ visa istaba palika gaiša.
Kad brāļi to redzēja, tie sataisījās iet pa pasauli šo putnu meklēt. Arī muļķis lūdzās līdz iet. Labi. Gudrie brāļi aizjāja ar skaistiem zirgiem, muļķis klemberēja ar sprāgonu. Tā viņi uzjāja uz krusta ceļiem. Katram ceļam bija savs stabs. Uz pirmā staba stāvēja: "Zirgam labi, cilvēkam nelabi!" Uz otra: "Cilvēkam labi, zirgam nelabi!" Uz trešā: "Vilks zirgu apēd!"
Pa pirmajiem labākiem ceļiem tūliņ aizjāja gudrie, muļķim bija jājāj pa trešo.
Labi. Un kā nu muļķis pajāja tādu gabalu, sastapa vilku. Vilks apēda zirgu. Muļķis gāja kājām raudādams. Te pa kādam gabalam atkal sastapa to pašu vilku, tas prasīja: "Puisīti, uz kurieni iedams? Ko raudi?"
Muļķis atteica: "Vilciņš apēda zirdziņu!"
" Nu tad kāp man pašam mugurā."
Muļķis uzkāpa vilkam mugurā un par pusstundu pārskrēja 9 ķēniņa valstim, kur zelta putns bija vienā pilī. Bet pils vārti bija cieti. Vilks nu uzslējās uz divām kājām, pārcēla muļķi sētai un sacīja tā: "Tai un tai pils istaba būs zelta putns, bet neņem būri!"
Muļķis iegāja pilī, atrada visu, kā bija teikts, un domāja: "Ja putnu var ņemt, kādēļ tad būri gan ne?" un paņēma abus.
Bet tiklīdz būri aizkustināja tā būris ieskanējās kungi atmodās un ielika muļķi cietumā. Nu muļķis lūdzās. Bet kungi paģērēja, lai atvedot zirgu ar zelta krēpēm, tad palaidīšot. Labi.
Muļķis aizgāja pie vilka un prasīja padomu. Vilks lika kāpt atkal mugurā un par pusstundu tie bija klāt, kur zirgs atradās. Vilks atkal pārcēla sētai un piekodināja, lai apaušus neņem.
Bet muļķis, zirgu ņemdams, tomēr paņēma apaušus. Apauši ieskanējās, kungi atmodās un ielika muļķi cietumā. Nu muļķis lūdzās. Kungi pavēlēja atvest ķēniņa meitu, tad zirgu atdošot. Labi.
Muļķis aizgāja pie vilka un prasīja padomu. Tagad vilks gan bija noskaities, bet tomēr aiznesa par pusotras stundas pie ķēniņa meitas un sacīja: "Ielien rožu krūmā! Tad nāks viena meita, tā ir auklētāja; tad nāks otra, tā būs ķēniņa meita, to ķer cieti un lec pār mūri pie manis!"
Muļķis tā darīja un viss izdevās labi. Nu jāja atpakaļ. Bet kad nonāca pie tās pils, kur zirgs, vilks lika ķēniņa meitai apēsties zem viena ozola un pats palika vietā par ķēniņa meitu, sacīdams: "Ved nu mani tur pilī, un kad esi zirgu paņēmis un jau gabalā ar ķēniņa meitu aizjājis, tad ieminies: kur mans vilciņš!"
Labi, muļķis ieveda pilī neīsto ķēniņa meitu dabūja zirgu, aizjāja un pusceļā ieminējās: "Kur mans vilciņš?"
Tūdaļ vilks pārmeta trīs reiz pupkuli, palika atkal par vilku un drīzi jo drīzi panāca jājējus.
Pie otras pils vilks atkal palika par zirgu. Muļķis ieveda neīsto zirgu pilī un dabūja zelta putnu. Bet pusceļā ieminējās: "Ķur mans vilciņš?"
Tūdaļ vilks pārmeta trīs reiz pupkuli un panāca jājējus. Tagad vilks šķīrās, bet šķiŗoties paprasīja muļķim šņudauku. Muļķis nu jāja ar ķēniņa meitu, kamēr tika pie staba. Tur viņš iegāja vecainē, zirgu sapina, putnu uzlika uz egles un tad apgulās ar ķēniņa meitu.
Pašu laiku gudrie brāļi arī jāja mājā un, ieraudzījuši lielas zirga pēdas, jāja pakaļ vecainē skatīties. Te atrada muļķi, ķēniņa meitu, zirgu un putnu. Tūdaļ muļķi nokāva, viņa mantas paņēma un stāstīja mājā tēvam, ka nemaz nezinot, kur muļķis palicis. Viņi gribēja, lai ķēniņa meita paliek šiem par sievu un tai un tai dienā salaulātos.
Bet vilks par to starpu bija aplūkojis šņudauku un atradis to gluži asinaiņu un tūliņ steidzās muļķi meklēt. Atrada mežā nokautu. Vilks saķēra vārnu, iedeva divas pudelītes un lika atnest mirstamo ūdeni ar dzīvības ūdeni. Vārna atnesa. Tad papriekšu sasvaidīja muļķi ar mirstamo ūdeni, beidzot ar dzīvības ūdeni -muļķis atdzīvojās.
Vilks nu piekodināja, lai tūliņ steidzās mājā uz baznīcu, kur pašu laiku vienu gudro brāli ar ķēniņa meitu laulāšot. Muļķis pārsteidzās, iegāja baznīcā, nostājās ķēniņa meitai blakus un mācītājs nu salaulāja ķēniņa meitu ar muļķi. Par to starpu arī vilks bija atsteidzies par cilvēku un izstāstīja tēvam, ko gudrie izdarījuši. Tēvs aizdzina gudros un muļķis nu palika par mīļo dēlu.