Zelta putns.
1. A. 550. J. Āboliņš Rūjienā. Brīvzemnieka kr. LP. VI, 951 (139, 4).
Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Viņam liels dārzs ar
sudraba ābelēm; bet tām ābelēm katru nakti nolūza zari. Tēvs sūtīja vienu dēlu
ābeles sargāt. Tas paņēma zobinu un likās apakš ābeles gulēt; bet kad brokašu
laikā atmodās - zari bija nolauzti. Nu gāja otrs dēls - tam tāpat.
Beidzot gāja muļķis bez nevieniem ieročiem bez nekā un nelikās nemaz gulēt, bet
staigāja šurpu, turpu pa dārzu. Ap divpadsmitiem nāca tāds liels zelta putns, ka viss
dārzs apspīdēja. Muļķis ķēra putnu cieti, izrāva trīs zelta spalvas un iebāza
kulē. Rītā tēvs prasīja: "Vai nosargāji?"
"Nosargāju!" muļķis atteica un lika aizklāt logus un durvis. Tad izvilka
putna spalvas no kules un tūliņ visa istaba palika gaiša.
Kad brāļi to redzēja, tie sataisījās iet pa pasauli šo putnu meklēt. Arī muļķis
lūdzās līdz iet. Labi. Gudrie brāļi aizjāja ar skaistiem zirgiem, muļķis
klemberēja ar sprāgonu. Tā viņi uzjāja uz krusta ceļiem. Katram ceļam bija savs
stabs. Uz pirmā staba stāvēja: "Zirgam labi, cilvēkam nelabi!" Uz otra:
"Cilvēkam labi, zirgam nelabi!" Uz trešā: "Vilks zirgu apēd!"
Pa pirmajiem labākiem ceļiem tūliņ aizjāja gudrie, muļķim bija jājāj pa trešo.
Labi. Un kā nu muļķis pajāja tādu gabalu, sastapa vilku. Vilks apēda zirgu. Muļķis
gāja kājām raudādams. Te pa kādam gabalam atkal sastapa to pašu vilku, tas prasīja:
"Puisīti, uz kurieni iedams? Ko raudi?"
Muļķis atteica: "Vilciņš apēda zirdziņu!"
" Nu tad kāp man pašam mugurā."
Muļķis uzkāpa vilkam mugurā un par pusstundu pārskrēja 9 ķēniņa valstim, kur
zelta putns bija vienā pilī. Bet pils vārti bija cieti. Vilks nu uzslējās uz divām
kājām, pārcēla muļķi sētai un sacīja tā: "Tai un tai pils istaba būs zelta
putns, bet neņem būri!"
Muļķis iegāja pilī, atrada visu, kā bija teikts, un domāja: "Ja putnu var
ņemt, kādēļ tad būri gan ne?" un paņēma abus.
Bet tiklīdz būri aizkustināja tā būris ieskanējās kungi atmodās un ielika muļķi
cietumā. Nu muļķis lūdzās. Bet kungi paģērēja, lai atvedot zirgu ar zelta
krēpēm, tad palaidīšot. Labi.
Muļķis aizgāja pie vilka un prasīja padomu. Vilks lika kāpt atkal mugurā un par
pusstundu tie bija klāt, kur zirgs atradās. Vilks atkal pārcēla sētai un
piekodināja, lai apaušus neņem.
Bet muļķis, zirgu ņemdams, tomēr paņēma apaušus. Apauši ieskanējās, kungi
atmodās un ielika muļķi cietumā. Nu muļķis lūdzās. Kungi pavēlēja atvest
ķēniņa meitu, tad zirgu atdošot. Labi.
Muļķis aizgāja pie vilka un prasīja padomu. Tagad vilks gan bija noskaities, bet
tomēr aiznesa par pusotras stundas pie ķēniņa meitas un sacīja: "Ielien rožu
krūmā! Tad nāks viena meita, tā ir auklētāja; tad nāks otra, tā būs ķēniņa
meita, to ķer cieti un lec pār mūri pie manis!"
Muļķis tā darīja un viss izdevās labi. Nu jāja atpakaļ. Bet kad nonāca pie tās
pils, kur zirgs, vilks lika ķēniņa meitai apēsties zem viena ozola un pats palika
vietā par ķēniņa meitu, sacīdams: "Ved nu mani tur pilī, un kad esi zirgu
paņēmis un jau gabalā ar ķēniņa meitu aizjājis, tad ieminies: kur mans
vilciņš!"
Labi, muļķis ieveda pilī neīsto ķēniņa meitu dabūja zirgu, aizjāja un pusceļā
ieminējās: "Kur mans vilciņš?"
Tūdaļ vilks pārmeta trīs reiz pupkuli, palika atkal par vilku un drīzi jo drīzi
panāca jājējus.
Pie otras pils vilks atkal palika par zirgu. Muļķis ieveda neīsto zirgu pilī un
dabūja zelta putnu. Bet pusceļā ieminējās: "Ķur mans vilciņš?"
Tūdaļ vilks pārmeta trīs reiz pupkuli un panāca jājējus. Tagad vilks šķīrās,
bet šķiŗoties paprasīja muļķim šņudauku. Muļķis nu jāja ar ķēniņa meitu,
kamēr tika pie staba. Tur viņš iegāja vecainē, zirgu sapina, putnu uzlika uz egles un
tad apgulās ar ķēniņa meitu.
Pašu laiku gudrie brāļi arī jāja mājā un, ieraudzījuši lielas zirga pēdas, jāja
pakaļ vecainē skatīties. Te atrada muļķi, ķēniņa meitu, zirgu un putnu. Tūdaļ
muļķi nokāva, viņa mantas paņēma un stāstīja mājā tēvam, ka nemaz nezinot, kur
muļķis palicis. Viņi gribēja, lai ķēniņa meita paliek šiem par sievu un tai un tai
dienā salaulātos.
Bet vilks par to starpu bija aplūkojis šņudauku un atradis to gluži asinaiņu un
tūliņ steidzās muļķi meklēt. Atrada mežā nokautu. Vilks saķēra vārnu, iedeva
divas pudelītes un lika atnest mirstamo ūdeni ar dzīvības ūdeni. Vārna atnesa. Tad
papriekšu sasvaidīja muļķi ar mirstamo ūdeni, beidzot ar dzīvības ūdeni -muļķis
atdzīvojās.
Vilks nu piekodināja, lai tūliņ steidzās mājā uz baznīcu, kur pašu laiku vienu
gudro brāli ar ķēniņa meitu laulāšot. Muļķis pārsteidzās, iegāja baznīcā,
nostājās ķēniņa meitai blakus un mācītājs nu salaulāja ķēniņa meitu ar
muļķi. Par to starpu arī vilks bija atsteidzies par cilvēku un izstāstīja tēvam, ko
gudrie izdarījuši. Tēvs aizdzina gudros un muļķis nu palika par mīļo dēlu.