Zelta putns.

3. A. 550. V. Barkovskis no Pāvula Cešļas Sakstagala pagastā, Lipuru ciemā.

Kungam bija trīs dēli: divi gudri, bet trešo turēja par muļķi, lai gan viņš tāds nebija. Tēvam bija arī liels ābeļu dārzs, kur auga viena ābele ar ļoti skaistiem āboliem. Reiz kungs sarīko lielas dzīres un saaicina daudz viesu, bet tai laikā nozūd viens skaistais ābols. Kungs domā, ka kāds viesis vainīgs, un atliek dzīres uz otru dienu. Otrā dienā atkal trūkt viena skaista ābola, kungs paliek dusmīgs un liek saviem dēlim sargāt to ābeli.
Pirmo nakti iet vecākais dēls vaktēt, paņem gaļu un brandvīnu līdza, ēd, dzeŗ un apgulstas. Rītā nāk dēls mājā, tēvs prasa: "Nu, vai ko neredzēji?"
"Tumša nakts, ko tu, cilvēks, redzēsi?"
Otru nakti jāiet vidējam dēlam uz ābeli. Tas paņem kannu alus līdza un aiziet dziedādams. Izgulējies viņš pārnāk atkal mājā. Tēvs prasa: "Vai redzēji, kas zaga ābolu?"
"Likās, ka kas čaukstēja, bet tumsā nekā nevarēju saredzēt."
Trešo nakti jāiet jaunākajam dēlam ābeli sargāt. Tas paņem pupas kabatā un aiziet klusām uz dārzu. Tur viņš atsēstas pie tās ābeles, grauž savs pupas un klausās, bet nekā nedzird. Uz rīta pusi viņš uzkāpj ābēlē un sāk skaitīt ābolus, bet taisni tai brīdī atlaižas viens putns, nometas tai pašā ābelē un knābj vietu ābolu. Šis nu sagrābj putnu pie astes, bet putns izraujas, atstādams šā rokā tikai vienu spalvu. Spalva spīd kā uguns. Viņš aiziet uz māju, noliek spalvu uz plaukta, liekas savā gultā un aizmieg. No rīta pieceļas vecākie brāļi, redz, ka uz plaukta tā kā uguns spīd, domā. ka brālis plauktu aizdedzinājis, un skrien tūliņ tēvam sūdzēt. Atskrien arī tēvs un skatās: tikai uz spožo putna spalvu. Uzceļ jaunāko dēlu un prasa: "Nu, dēls! vai šis putns ēda mūsu abolu?"
"Jā, tēt! Taspats bija tas vainīgais!"
Kad visi paēd pusdienu, tēvs sūta savus dēlus, lai ejot un uzmeklējot to skaisto putnu. Visi trīs brāļi apseglo savus zirgus un aizjāj. Jāj, jāj un iejāj lielā mežā, kur pie viena staba ceļš izsķiŗas trijos zaros. Nu met nažus un zīlē, kur katram jājāj. Izrādās, ka jaunākajam jājāj pa vidusceļu, bet vecākiem brāļiem gar abām malām. Vēl norunā vēlāku šai pašā vietā satikties un tad katrs aizjāj pa savu ceļu.
Jaunākais brālis jāj tādu gabalu un pārguļ mežā par nakti. Rītā pieceļas, skatās: no zirga tikai vairs kauli palikuši. Viņš nu raud un bēdājas, ko lai dara. No krūmiem izlien liels sirms vilks un prasa: "Kādēļ tu tāds bēdīgs?"
Jaunākais brālis izstāsta vilkam visas savas raizes. Vilks saka: "Sēsties tik man mugurā, es tevi aiznesīšu uz to vietu, kur dzīvo tas skaistais putns."
Puisis nu atkal paliek priecīgs, sētas vilkam mugurā un skrien uz priekšu, ka tikko vaŗ vilka spalvās noturēties. Pievedis pie vienas mājas, vilks saka savam jātniekam: "Ej nu tu iekšā, paņem steigšus to putnu, bet neņem to būri, citādi tev slikti klāsies."
Puisis ieskrien ātri istabā un redz: putns ir skaists, bet būris vēl skaistāks. Šis saķeŗ putnu ar visu būri un grib skriet projām, bet uzreiz visā mājā sāk skanēt zvani. Tūlin saskrien ļaudis un saņem puisi cieti. Brīdi apdomājušies, viņi saka: "Mēs atdosim tev šo putnu ar visu būri, ja tu mums atvedīsi to zirgu, kam viena spalva zelta, otra sidraba."
Puisis arī visu apsola, aiziet pie sava vilka un izsūdz tam savas bēdas. Vilks saka: "Vai es tev nesacīju, lai neņem to būri? Sēsties tik man mugurā, es tevi aiznesīšu uz to zirgu, bet tev būs vēl lielāka bēda priekšā!"
Tā nu viņi atkal skrēja pār kalniem un ūdeņiem, kamēr atskrēja pie vienas mājas. Vilks saka savam jātniekam: "Ej nu tur iekšā un paņem to zirgu, bet iemauktu neņem!"
Puisis ieiet tai mājā un reiz: zirgs ir skaists, bet iemaukti vēl skaistāki. Šis paņem zirgu ar visiem iemauktiem un izved ārā. Tūliņ sāk skanēt zvani, saskrien cilvēki un prasa: "Kur tu vedīsi mūsu zirgu?"
Šis no bailēm nevar nekā atbildēt. Brīdi parunājušies, ļaudis saka: "Ja tu mums atvedīsi visskaistāko meitu pasaulē, kas sēd uz zelta krēsla, tad mēs tev atdosim šo zirgu ar visiem iemauktiem."
Puisis arī apsolās un aiziet nokaunējies pie vilka. Vilks saka: "Vai es tev nesacīju: neņem iemauktu? Šoreiz es tev vēl palīdzēšu, bet būs vēl lielāka bēda priekšā."
Skrien atkal vilks ar savu jātnieku un nonāk vienā pilsētā. Tai pilsētā dzīvoja tā skaistā meita. Vilks nu vairs neticēja, ka puisis visu pareizi izdarīs, un sacīja šim tā: "Tagad tu pastāvies še, bet es iešu pilsētā un atvedīšu to meitu šurpu."
To sacījis, vilks krīt pie zemes un paliek par skaistu puisi. Tad viņš ieskrien pilsētā, atved skaisto meitu un atdod to puisim. Nu viņš krīt atkal pie zemes, paliek par vilku tas aiznes šos abus divus uz to māju, kur ir skaistais zirgs.
Aiznesis abus jājējus pie tās mājas, vilks krīt pie zemes un paliek par tikpat skaistu jaunavu, kā atvestā meita. Tad viņš saka puisim: "Es ieiešu tai mājā, izvedīšu tev to skaisto zirgu, bet palikšu kādu laiku še. Kad tu pajājies kādu gabalu, tad iegādājies manis un es atskriešu atkal pie jums."
Vilks iegāja tai mājā, izveda puisim skaisto zirgu ar visiem iemauktiem un aizgāja pats atkal projām. Puisis ar jaunavu uzsēdās zirgam mugurā un aizjāja. Pajājies tādu gabalu, puisis iegādājās: "Pag, kur mans vilciņš?"
Tūliņ arī vilks bija klātu un skrēja zirgam no pakaļas. Tā nu visi nonāk pie tās mājas, kur dzīvoja skaistais putns. Vilks saka puisim: "Paliec tu ar to jaunavu šeitan, es ieiešu tai mājā pēc putna."
To teicis, vilks nokrita pie zemes un palika par tādu pašu skaistu zirgu, kāds bija atvestais. Tad viņš iegāja tai mājā, iznesa putnu ar visu būri un aizgāja atkal atpakaļ. Puisis paņēma putnu, sēdās ar skaisto jaunavu atkal zirgam mugurā un jāja priecīgs tālāku. Labu gabalu pajājies, viņš atminējās atkal savu vilku, kas arī drīz ieradās un skrēja zirgam no pakaļas, Tā viņi visi nonāca līdz tai vietai, kur brāļi bija šķīrušies, un nu vilks ieskrēja mežā, atstādams šos vienus pašus.
Abi vecākie brāļi jau bija tur un gaidīja, kad nāks jaunākais. Redzēdams šim skaisto jaunavu, zirgu un putnu, vecākais brālis teica: "Vesels, brālīt! Kā tu visas tādas mantas varēji dabūt?"
"Ar Dieva palīgu," jaunākais atbildēja.
Nu vecākie brāļi krita abi tam virsū, nosita to un apraka bedrē, sacīdami: "Lai vilks tevi parauj!"
Tad vecākais paņēma skaisto jaunavu ar putnu, bet vidējais brālis zirgu un tā abi pārnāca mājā. Tēvs bija ļoti priecīgs par dēlu laimi un noglauda tiem galvas.
Vilks, skriedams pa mežu, saoda cilvēku asinis, pieskrēja pie tās vietas, kur jaunākais brālis bija aprakts, izkasa to laukā un uzpūta tam trīs reizes. Tas piecēlies iesaucās: "Vai, cik es ilgi esmu nogulējis!"
Vilks saka: "Tu nebiji vis aizmidzis, bet brāļi tevi bija nosituši."
Nu vilks to aiznesa uz tēva māju. Jaunākais dēls izstāstīja visu tēvam, kas bija noticis. Tēvs ļoti noskaitās un lika abus vecākos dēlus pakārt. bet jaunāko iecēla par savu mantinieku. Tas nu apprecēja skaisto jaunavu un dzīvoja laimīgi.
P i e z ī m e. Šī pasaka ir drusku saīsināta un atstāstīta rakstu valodā. P. Š.