Zelta putns.

4. A.550. Latvju kultūras krājuma pasaka no Latgales.

Pie viena tēva dzīvoja trīs dēli, viens bija muļķis, divi gudri. Tēva dārzā auga viena ābele ar zelta āboliem, bet katru nakti nozuda viens zelta ābols. Tēvs nu lika dēliem, lai nosargā, kas tos ābolus zog. Pirmo vakti iet vecākais dēls, paņem spilvenu līdz, apgulstas un neka neredz. Otru nakti iet vidējais dēls ar savu spilvenu, apgulstas un arī nekā nenosargā.
Trešo nakti iet muļķis, pieber vienu kabatu ar zirņiem, otru ar pupām, atsēstas pie ābeles un ēd. Viņam jau sāķa nākt miegs, kad uzreiz izdzirda, ka kas skrien. Viņš noslēpjas, paliek klusu un redz, ka ir atlaidies skaists putns. Viņš grib to putnu saķert, bet putns aizbēg, atstādams ķērēja rokās tikai vienu zelta spalvu. Rītā nāk muļķis uz istabu un stāsta tēvam, ka viņš novaktējis, kas tos zelta ābolus zogot. Tas esot skaists zelta putns. Nu rāda putna spalvu, kas atspīd visā istabā. Tēvs nu saka, ka to putnu vajagot dabūt rokā.
Abi gudrie dēli tūliņ apņemas iet meklēt, katrs paņem savu zirgu un aizjāj. Muļķis arī negrib palikt mājā, aiziet uz stalli, uzliek roku zirgam uz muguras un zirgam tūliņ ielīkst mugura. Viņš pārdomā: ,,Ka roku uzlieku, jau zirgam mugura līkst. Kas tad notiks, ka es pats uzsēdīšos?"
Muļķis nu paņem plinti, aiziet kājām un nonāk mežā, kur ceļš dalās trīs zaros. Uz viena ceļa rādītāja stāv rakstīts, ka še gan cilvēkam būs pārtika, bet zirgam trūks barības. Uz otra ir rakstīts, ka še cilvēkam būs maz ēdiena, bet zirgam būs barības pa pilnam. Uz trešā ir rakstīts, ka pa šo ceļu tikai zvēri dzīvo. Muļķis domā: ies labāk pa to ceļu, kur zvēri dzīvo.
Viņš iet uz priekšu un redz: uz ceļa guļ viens liels vilks. Muļķis paņem savu plinti no pleciem un grib šaut, bet vilks lūdzas: "Nešaun vis manis, es tev ceļā palīdzēšu. Kur tu iedams?"
"Es iemu zelta putnu meklēt."
"Es zinu, kur zelta putns dzīvo. Sēsties tik man mugurā, es tevi aiznesīšu."
"Labi!"
Muļķis arī uzsēstas vilkam mugurā - viens, divi - un jau otrā ķēniņa valstībā. Vilks saka : "Ej nu tai ķēniņa pilī un paņem droši to putnu, bet neņem putna būrīti, citādi tev slikti klāsies!"
Muļķis ieiet pilī, redz putnu, bet tai istabā nav neviena cilvēka. Viņš redz: putns ir skaists, bet būrītis vēl skaistāks. Viņš nu paņem putnu ar visu būrīti. Tūliņ sāka zvanīt visādi zvani, saskrēja sargi, saņēma muļķi cieti un ielika cietumā.
Vilks to dabūj zināt, pārvēršas par cilvēku, iet pie ķēniņa un lūdzas: "Atlaid tu to ieslodzīto cilvēku un atdod viņam zelta putnu ar visu būrīti, tad mēs tev apgādāsim skaistu zelta zirgu."
Ķēniņš arī atlaiž muļķi vaļā un nu abi dodas ceļā un nonāk cita ķēniņa valstībā. Vilks atkal pamāca muļķi: "Ej un ņem to zelta zirgu, bet neņem viņa iemavus, citādi var tev atkal slikti klāties!"
Muļķis aiziet uz ķēniņa stalli un redz: zirgs ir skaists, bet iemavi vēl skaistāki. Viņš nu ņem zirgu ar visiem iemaviem, bet tūliņ arī sāk zvanīt visi zvani. Atskrien sargi, saņem muļķi cieti un ieliek to cietumā.
Vilks nu pārvēršas par cilvēku, aiziet pie ķēniņa un lūdzas: "Atlaid to cilvēku vaļā un atdod viņam arī savu zelta zirgu ar visiem iemaviem, tad mēs tev izgādāsim ļoti skaistu ķēniņa meitu."
Ķēniņš atbild: "Es arī atlaidīšu to cilvēku un atdošu viņam zelta zirgu, bet atvediet man to skaisto princesi!"
Tagad muļķis aizjāj ar vilku uz trešo ķēniņa valsti, kur dzīvoja skaistā princese. Bija svētdiena un ķēniņa meita bija izgājusi kopā ar sargiem pa dārzu pastaigāties. Vilks pārvērtās par skaistu jaunekli, apgādāja lepnu zelta laivu un piebrauca ar to pie ķēniņa dārza. Jauneklis aicināja ķēniņa meitu savā laivā pavizināties un tā bija arī ar mieru. Kā nu princese iesēdās laivā, tā jauneklis sāka ļoti ātri airēt un aizbēga projām. Gan ķēniņš sūtīja ļaudis dzīties bēglim pakaļ, bet nevarēja vairs panākt.
Kad viņi nonāca otra ķēniņa valstī, tad vilks pārvērtās par skaistu jaunavu, un muļķis to nodeva ķēniņam par skaisto ķēniņa meitu. Ķēniņš bija ļoti priecīgs un atdeva par to muļķim zelta zirgu ar skaistajiem iemaviem. Tad viņš aicināja skaisto meitu pa pils dārzu pastaigāties. Meita no dārza izbēga, pārvērtās atkal par vilku un drīz vien panāca muļķi ar īsto ķēniņa meitu un skaisto zirgu. Viņš nu saka muļķim: "Es pārvērtīšos par zelta zirgu un atdod tu mani ķēniņam īstā zirga vietā!"
To teicis, vilks pārvēršas par zelta zirgu un muļķis to aizved uz pirmo ķēniņu, kam bija zelta putns. Ķēniņš ir par zirgu ļoti priecīgs, atdod muļķim savu zelta putnu ar visu skaisto būri. Muļķis nu dodas ar skaisto ķēniņa meitu, zelta zirgu un zelta putnu uz sava tēva māju; bet ķēniņš tūliņ izjāj ar savu zirgu uz lauku pastaigāties. Zirgs atsvabinās no ķēniņa, aizbēg, paliek atkal par vilku un panāk muļķi ar ķēniņa meitu. Panācis muļķi, vilks vēl dod tam šādu padomu: "Pie krustceļa tev nāks miegs, bet tu neguli un esi uzmanīgs!"
Tad vilks ieskrien mežā un pazūd, bet muļķis ar princesi aizjāj uz to vietu, kur ceļš dalās trīs zaros. Tur viņam sāk nākt stiprs miegs un viņš saka ķēniņa meitai: "Man ļoti nāk miegs, es drusku atgulšos, bet tu paliec nomodā. kamēr es guļu, Kas zina, kas vēl var gadīties?"
Princese grib gan palikt nomodā, bet arī viņa ir nogurusi un pēdīgi aizmieg. Atjāj nu arī abi gudrie brāļi un redz, ka muļķis guļ un viņam blakus skaista jaunava. Turpat stāv arī zelta zirgs un zelta putns. Gudrie brāļi nu klusām pārrunā: "Kādēļ gan mēs nevaram būt par atradējiem?"
Tad viņi nokauj savu jaunāko brāli, sacērt to gabalos un izkaisa pa lauku. Princese nu gan pamostas un redz, bet gudrie brāli to nozvērina, lai nevienam nekā nesakot. Drīz vien pārjāj gudrie brāli mājā un stāsta tēvam, ka viņi atraduši skaisto princesi, zelta zirgu un zelta putnu. Ķēniņa meita arī nedrīkst nekā stāstīt un tēvs visu notic, kā gudrie brāli stāsta.
Trešā dienā atnāk vilks un meklē, kur palicis viņa draugs. Viņš redz, ka tas sacirsts gabalos. Nu viņš salasa visus gabalus, saliek tos kopā, tad noķer vienu kraukli un liek tam atnest dzīvības ūdeni. Kā nu vilks uzlej kraukļa atnesto dzīvības ūdeni, tā visi gabali saaug kopā un muļķis atkal pieceļas sveiks un vesels. Vilks nu viņam visu izstāsta, kas ar viņu noticis, un dod vēl tam šādu padomu: "Svētdien būs tavam vecākam brālim kāzas ar tavu brūti. Dabū tu kādas vecas drēbes un ej paŗ nabagu uz tām kāzām. Kad brūte dos nabagiem dāvanas, tad viņa, tevi redzēdama, arī pazīs un nu varēs visu izstāstīt."
Vilks aizskrien uz mežu un pazūd, bet muļķis aiziet uz mājas pusi un saģērbjas par nabagu. Kāzās nabagiem dāvanas dodama, brūte viņu pazīst un pasaka tēvam: "Šis ir tas jauneklis, kas atrada zelta zirgu un zelta putnu un pārveda arī mani, bet tie divi brāli viņu ceļā nokava."
Muļķa brālis tagad salaulājās ar savu skaisto brūti un dzīvoja laimīgi. Bet abus gudros brāļus tēvs aizdzina no mājas plašā pasaulē.
P i e z ī m e. Šī pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. P.Š.