Zelta putns.

5. A. 550. Andrīvs Patmalnīks Eglūnā. N. Rancāna kr.

Vienam ķēniņam auga dārzā ābele ar brīnišķīgiem āboliem: viena puse zelta, otra sidraba, bet katru nakti viens ābols nozuda. Nu ķēniņš sūta savus dēlus ābolus sargāt. Pirmo nakti iet vecākais dēls, bet noguļ un nekā nenosargā. Otru nakti iet vidējais un tam notiek tāpat.
Trešo nakti iet jaunākais dēls, ko vecākie brāli turēja par muļķi. Sēdot pie ābeles, arī šim nāk miegs, bet šis aiziet uz avotu tur nomazgā tur muti aukstā ūdeni. Ap pusnakti atlaižas skaists putns - viena spalva zelta, otra sidraba - un sāk knābt vienu ābolu. Muļķabrālis piezogas tam klusām klāt un saķer pie astes. Putns gan pasprūk, bet viena zelta spalva paliek jaunākajam brālim rokā. Rītā viņš pārnāk mājā un atdod tēvam skaisto spalvu. Ķēniņš saka saviem dēliem, lai tie jājot pasaulē un uzmeklējot to skaisto putnu rokā. Abiem gudrajiem dēliem tēvs iedod skaistus zirgus, bet muļķītim vecu un sliktu.
Visi trīs brāli aizjāj kopā un nonāk pie viena liela meža, kur ceļš dalās trīs zaros. Uz viena ceļarādītāja ir rakstīts: kas pa šo ceļu jās, tas lats būs pagalam, bet zirgs paliks dzīvs. Uz otra ir rakstīts: kas pa šo ceļu jās, tam zirgs būs pagalam, bet pats paliks dzīvs. Uz trešā ir rakstīts: kas pa šo ceļu jās, tas ar visu zirgu būs pagalam. Gudrie brāļi aizjāj uz vienu tuvējo krogu nakti pārgulēt, bet muļķītis jāj pa to ceļu, kur zirgs būšot pagalam, bet jātnieks palikšot dzīvs. Labu gabalu pagājušam, muļķītim nāk viens liels vilks pretī un saka: "Kāp zemē, citādi tev slikti klāsies."
Muļķītis nokāpj no sava vecā zirga un tūliņ tam uzbrūk vilks, nokož un apēd.
Notiesājis zirgu, vilks Prasa muļķītim: "Stāsti, kur tu iedams citādi apēdīšu arī tevi. "
Muļķītis arī visu izstāsta. Vilks saka: "Sēsties man virsū, es tevi aizvedīšu uz to ķēniņu, kam ir tas zelta putns."
Muļķītis paklausa un drīz vien tiek nonests sveša ķēniņa zemē. Apstājoties pie ķēniņa dārza sētas, vilks saka muļķītim : "Pārkāp par šo sētu, tur dārzā ir zelta putns; bet jem tikai putnu un atstāj viņa būrīti, citādi tev klāsies slikti."
Muļķītis pārkāpj par mūŗa sētu un skatās: putns ir skaists, bet būrītis vēl skaistāks. Viņš domā: "Lai ir, kas būdams, es jemšu būrīti ar'."
Kā šis jem būrīti, tā tūliņ sāk zvani zvanīt, saskrien ļaudis un sagūsta ķēniņa dēlu. Svešais ķēniņš negrib tomēr muļķīti bargi sodīt un saka tam: "Ja tu man dabūsi otra ķēniņa skaisto zirgu - viena spalva zelta, otra sidraba - tad es tev atdošu savu zelta putnu ar visu būri."
Muļķītis arī apsolās, aiziet uz savu vilku un jāj tālāk. Nojājušam pie otra ķēniņa dārza, vilks saka: "Šai dārzā ir tas skaistais zirgs. Jem tu tikai zirgu, nejem iemavu!"
Muļķītis ieiet dārzā un redz skaisto zirgu ar dārgiem zelta iemaviem. Kā nu viņš jem zirgu ar visiem iemaviem, tā tūliņ sāk zvani zvanīt, saskrien ķēniņa ļaudis, sajem muļķīti cieti un aizved pie ķēniņa. Ķēniņš saka: "Otram ķēniņam ir visskaistākā meita pasaulē. Ja tu man atvedīsi to meitu, tad es tev atdošu zirgu ar visiem iemaviem."
Muļķītis atkal apsolās, aiziet pie vilka un jāj tālāku. Jājot viņam nokrīt cepure un viņš saka vilkam, lai pagaidot. Vilks atbild: "Kamēr tu meklēsi savu cepuri, tikmēr es lūkošu dabūt ķēniņa meitu."
Vilks ielien ķēniņa dārzā un paslēpjas aiz lielas egles. Kad ķēniņa meita ienāk dārzā, vilks to tūliņ saķeŗ un aiznes savam Ķēniņa dēlam. Nu šie abi jāj uz to ķēniņu, kam skaistais zirgs. Vilks tur pārvēršas par skaisto ķēniņa meitu tur ķēniņa dēls to aizved pie ķēniņa. Nu šis dabū skaisto zirgu un jāj ar ķēniņa meitu uz pirmo ķēniņu, kam zelta putns. Drīz vien viņus panāk arī vilks. Tagad vilks pārvēršas par skaisto zirgu un ķēniņa dēls to aizved pie ķēniņa un dabū par to zelta putnu. Muļķītim nu ir skaista ķēniņa meita, skaists zirgs un zelta putns. Viņš nu jāj priecīgs atpakaļ uz sava tēva pili. Netālu no pils, viņš vēl apstājas atpūsties un abi aizmieg.
Vecākie brāļi iznāk no kroga un redz, ko visu muļķītis dabūjis. Viņi klusām nosit muļķīti un paslēpj to krūmos. Tad vecākais brālis pajem ķēniņa meitu, vidējais skaisto zirgu un zelta putnu atdod tēvam Par muļķīti stāsta, ka tas nezkur mežā pazudis. Tā nu vecais ķēniņš jau vīkš savam vacākajam dēlam kāzas.
Vilks, izmucis no ķēniņa, sāk skraidīt pa mežu un uziet tur nosisto muļķīti. Viņš nu noķeŗ vienu jaunu vārnēnu un pasaka vecai vārnai, ka tikmēr to nelaidīs vaļā, kamēr neatnesīs dzīvo un mirušo ūdeni. Vārna atnes abus ūdeņus un vilks ar tiem atdzīvina nosisto muļķīti. Atdzīvinājis viņš vēl tam pasaka: "Steidzies uz māju, jo citādi tavs vecākais brālis apprecēs skaisto ķēniņa meitu."
Muļķītis arī vairs nekavējās un iet uz māju. Kā viņš ieiet tēva pilī, tā skaistā ķēniņa meita steidzas tam pretī un saka : "Tas ir mans mīļākais! Viņš dabūja skaisto zirga un zelta putnu!"
Nu nāk viss gaismā, ko abi vecākie brāļi izdarījuši. Vecais ķēniņš liek lielās dusmās abus vecākos dēlus ar zirgiem saraustīt. Jaunākais dēls nu paliek par vienīgo mantinieku, apprecē skaisto ķēniņa meitu un dzīvo laimīgi.
P i e z i m e. Šī pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. P. Š.