Zelta putns.

7. A. 550. A. Gari - Juone no 45 g. vecas V. Kromanes, Latvju Kultūras kr.

Vīnam tāvam beja treis dāli: divi gudri, bet trešais muļkīts. Viņi dzeivuoja boguotā muojā. Pi muojas beja uobūļu duorzs, kuŗā, storp cytom uabeļnīcām beja ari vīna zalta uobeļnīca. Kotru nakti nu zalta uobeļnīcas zuda pa vīnam uobūļam. Tad tāvs sacīja sovim dālim: "Ejīt un vaktējīt kotrs sovu nakti zalta uobeļnīcu!"
Pyrmā vokorā nūguoja vacuokais dāls un reitā, atguojis uz ustobu, sacīja tāvam: "Vysu nakti sorguoju, bet zalta uobūļu zagļa nasagyvu!"
Ūtrā vokorā aizguoja vyduskais un taipat, atguojis reitā uz uz ustobu, sacīja tāvam: ,,Vysu nakti sarguju, bet zalta uobūļu zagļa nasagyvu!"
'Trešā vokorā juoīt trešaiam bruoļam - muļķīšam. Muļķīts, īdams uz uabūļu duorzu, pajēmja leidza odotas, pīspraudja sovuos drēbēs un aizguoja. Tai sēd muļkīts uobūlu duorzā un gaida. Ap pusoaktim jam suoka īt brīsmīgi mīgs. Jau mulkīts gribēja atsagult, bet īspraustuos odotas dyuŗās mīsā un jis nikai navar aizmigt. Pašuos pusnaktīs atskrēia zalta putztiņš, nūruovja vīnu zalta uobūli un aizskrēja. Muļkīts gribēja putniņu sagyut, bet navarēja, beja par augši. Izausa dīna. Muļķīts atguoja uz ustobu un stuosta tāvam: "Vysu nakti sorguoju un redzēju, ka myusu zala uobūļus zūg zalta putniņš. Es gribēju jū sagyut, bet nasagyvu, beja par augši!"
Tāvs syutīja dālus meklēt putniņu, kurs zūg zalta uobūļus. Tāvam beja treis zyrgi: divi lobi, bet trešais nalobs. Gudrī bruoļi pajēmja lobūs zyrgus, muļkīts slyktū, un laidjās vysi tris bruoļi ceļā. Tai juoja, juoja vysi treis un pījuoja pi kristceļim, nu kurīnes guoja treis celi. Kristceļūs beja treis stūlpi. Uz pyrmuo stūlpa beja rakstīts: "Jo juosi pa itū ceļu, pats bysi paēdis, zyrgs naēdis!"
Uz ūtra stūlpa beja rakstīts: "Jo juosi pa itū, pots byus naēdis, zyrgs paēdis!"
Un uz trešuo stūlpa beja raksteits: "Jo juosi pa iū ceļu, vylks zyrgu apēss!"
Gudrī bruoļi aizguoja vīns pa vīnu ceļu, ūtrs - pa ūtru. Muļķīšam beja juojuoi pa tū ceļu, uz kura beja rakstīts: "Jo juosi pa itū ceļu, vylks zyrgu apēss!"
Muļkīts aiziuoja aiz pyrmuo kolna un īraudzēja vylku. Tad rnuļķīts vīgli nūkuopja nu zyrga un laidjās īt kuojom, bet vylks pīskrēja pi zyrga un apēdja. Sadūmuoja vylks paprasīt guojējam, kur jis īs. Tad vylks pīskrēja pi muļkīša un vaicoj: "Kur tu īsi, muļkīt?"
Muļkīts jam atbildēja: "Es īšu meklēt tuo zalta putniņa, kurs mums kotru nakti zalta uobūļus zūg!"
Tad vylks sacīja: "Sēstīs man mugurā, es zynu, kur zalta putniņš dzeivoj!"
Muļķīts sāduos vylkam mugurā un vylks nūnesja jū uz ūtru kēnesti pi vīnas pils un soka: "Ej īškā un jem putniņu, bet tikai nejem būrīša. Kad jemsi būrīti, zvoni zvanīs un tevi sagyus!"
Muļkīts īguoja īškā, pajēmja putniņu un gribēja jemt būrīti, bet te zvoni suoca zvanīt, muļkīti sagyva un nūvedja pi kēniņa. Kēniņš teicja: "Ūtrā kēnestī ir skaists zyrgs, atved tu jū man tad es tev atdūšu putniņu un būrīti!"
"Labi!" atbildēja muļkīts, aizguoja uz sovu vylku, un pastuostīja vysu vylkam. Vylks soka: "Sēstīs mun mugurā, es tevi aizvesšu uz tū kēnesti!"
Muļķīts sāduos vylka mugurā un vylks aiznesja jū uz ūtru kēnesti pi vīnas pils. Tad vylks soka: "Ej īškā un jem zyrgu, bet najem īmavu!"
Muļķīts īguoia stallī un dūmoj: "Kai maņ pajemt zyrgu bez īmavitm?"
Muļķīts pajēmja zyrgu aiz īmavim un gribēja vest uorā, bet te suoca zvanīt zvoni, muļķīti sagyva un nūvedija pi kēniņa. Ķēniņš teica: "Ūtrā kēnestī ir meita," sēd aiz golda un roksta. Tur gluozes lejas nalejamas un dzeras nadzeramas, tur putniņš skraida pa pukem un muzyka spēlej naspēlējama. Atved man tū meitu, tad es tev atdūšu zyrgu!"
"Labi!" pastacīja muļķits, aizguoja pi vylka un izstuostīja, ka kēniņš lyka jam atvest tu meitu, kura ūtrā kēnestī sēd un roksta. "Tur gluozes lejas nalejamas un dzeras nadzeramas, tur putniņš sraida pa pukem un muzyka spēlej naspēlējiama."
Vylks soka: "Sēstīs mun mugurā un es tevi aizvesšu uz turīni!"
Muļkīts sāduos vylkam mugurā un vylks nūnesja jū uz tū kēnesti pi kēniņa pils. Kēniņam beja vajadzīgs duorznīks. Muļkīts īguoja pi kēniņa un pasajēmja pi juo par duorzinīku. Tai muļkīts palyka pi kēniņa par duorzinīku. Pa tū duorzu staiguoja kēniņa meita. Dreiži vīn muļkīts ar kēniņa meitu suoka sasarunuot un īsamīļuoja vīns ūtrā. Kēniņa meita ļūti mīļuoja muļkīti, jo jis beja smuks. Paguoja kaids laiks un kēniņa meita sasarunuoja ar muļķīti braukt prūjom nū kēniņa. Kēniņa meita lyka kolpim aizjyugt četrus zyrgus lobūs rotūs, salyla rotūs sovas spēles, montu, putniņu, sāduos paša ar muļkīti īškā un brauc uz tū kēnesti, kur ir zyrgs ar zalta un sudobra spolvom. Ceļā jī satyka vylku un vysi treis nūbraucja uz turīni, kur beja lobais zyrgs. Te vylks puorsataisīja par kēniņa meitu ar spēlem, gluozem un putniņu. Tad vylks teica: "Tagad īsim pi ķēniņa un tu mani atdūsi par zyrgu, bet, kad tev manis vajadzēs, pasoki: "Kur esi, muns vylciņš?" un es byušu kluot pi tevis!"
Muļkīts ar vylku, kurs puorsataisīja par kēniņa meitu, īguoja pi kēniņa, pajēmja zyrgu, vylku atstuoja un aizbraucja prūjom ar kēniņa meitu un duorgū zyrgu. Pībraucja pī tuo kēniņa piļs, kurā beja zalta putniņš. Žāl muļkīšam vest zyrgu un atdūt kēniņam par putniņu. Te jis īguoduoja vylka vuordus un saka: "Kur esi, muns vylciņš?"
Vylks beja kluot, puorsataisīja par zyrgu un īguoja pi kēniņa. Muļkīts pajēmja putniņu, bet vylku atstuoja. Tagad muļkīts brauc uz sātu ar kēneņa meitu, duorgū zyrgu un zalta putniņu. Ceļā pi viņim pīskrēja vylks un jī vysi pibraucja leidz tam kalniņam, kur vylks apēdja muļkīša zyrgu. Vylks soka:"Tagad myusim juosašķir, bet tu, muļķīt, naaizmiersti manis ni prīcā, ni bāduos!"
Tad jī atsasvaicynuoja un izzaškeira. Muļkīts ar vysu sovu montu pībrauca pi tīm kristceļim, kur nazkod vysi treis bruoļi izzašķeiŗa, un tagod taišņi vysi treis otkon sasatyka. Palyka vacuokī bruoļi skaudīgi, jo viņim nabeja nikuo, bet muļkīšam beja daudz monta. Sasarunuoja vacuakī bruoli nūkaut muļkīti. Ceļš guoja pa upes krostu. Vacuokī bruoļi nūkova muļkīti; sagraizīja gobolūs un aproka upes krostā, bet kēniņa meitai pīsacīja nasacīt tāvam, ka ji nūkova muļkīti. ,,Jo tu pasacīsi tāvam, ka mes nūkovam muļkīti, tad tevi pašu nūkausim!"
Putniņš puorstuoja dzīduot, zyrgs nūlaidja galvu, un spēles vairs naspēlēja. Tai aizbraucja vacuokī bruoļi uz sātu. Tāvs vaicoj: "Kur palyka trešais bruols?"
"Voi mes zynam, kur muļķis palyka?" atbildēja dāli.
Pēc tuo puorguoja treis nedēļas, kai muļkīti nūkova vacuokī bruoļi. Vylks vysu laiku staiguoja un gaidīja, kad viņa draugs jū īguoduos, bet muļkīts naīguoduoja. Sadūmuoja vylks īt cīmā pi muļkīša un īt pa upes krostu. Guoja, guoja vylks pa upes krostu un saūdja, ka juo draugs aprokts zemē. Vylks izkosa sovu draugu, salyka sacierstūs gobolus kotru sovā vītā un gaida. Kaids zemnīks atvedja uz teirumu zyrgu un pats aizguoja uz sātu. Vvlks nūgrīzja zyrgu, izruovja zyrga vādaru, pats īleida īškā un guļ. Natuoļi, kūkā beja mozi krauklāni un, pamanījuši nadzeivū zyrgu, klīdzja: "Byus loba gaļa!"
Bet lelais krauklis klīdzja: "Bādu gaļa!"
K.ad lelais krauklis aizskrēja prūjom, mozī krauklāni pīskrēja pi guļūšuo zyrga un suoka ēst. Te vylks sagyva vysus krauklānus un nalaiž vaļā. Atskrēja uz perekli lelais krauklis un redz, ka bārnu nav nivīna pereklī. Krauklis nūskrēja uz vylku un prosa, lai vylks atdūd bārnus. Vylks sacīja: "Atnes man dzeivuo un myrušuo yudeņa, tad es tev atdūšu tovus bārnus!"
Krauklis aizskrēja un atnesja pa butelītei dzeivuo un myrušuo yudeņa. Vylks pajēmja ar myrušū yudeni aplaistīja vysus gaļas gobolus un tī saauga kūpā. Tad pīlēja dzeivuo yudeņa muļķīšam ausīs, mutē un dagunā. Muļķīts tryukuos kuojuos un prosa vylkam: "Vai ilgi es gulēju?"
Vylks atbildēja: "Tu, draugs, beji uz vysim laikim nūguldynuots!"
Tad vylks izstuostīja, kas ar jū beja nūticis. Muļkīts varēja dzeivs un vasals īt uz muojom, bet nabeja kū apvilkt mugorā. Beja sastdīnas dīna un ļaudis jau beja izkurinuojuši piertis. Vylks aizskrēja uz pierti. Puiši jau beja atguojuši uz pierti un, nūsagērbuši namiņā, mozguojuos piertī. Vylks pajēmja drēbes, atskrēja uz muļkīti un apgērbja jū. Tai apsagērbīs, muļkīts pakuoŗa rnugurā kuli un guoja par ubogu uz sātu. Kad jis īspēŗa pyrmū sūli sova tāva ustobā, putniņš sasyta spuornus un suoka dzīduot, gluozes lējuos nalejamas, dzēruos nadzeŗamas un spēles gpēlējuos naspēlējamas. Kēniņa meita pazyna muļkīti, apsakēŗa ap koklu un bučuoja jū. Īguoja ustabā un nyu muļkīts izstuostīja vysu tāvam, kū jam izdarīja vacuokī bruoļi. Tāvs cīši sasadusmuoja uz vacoukim dālim, pajēmja un padzyma jūs nu sātas, bet muļkīts apsaprecēia ar kēniņa meitu un šūdīņ dzeivoj laimīgi.