Zelta putns.

8. A. 550. L. Uļjāna Latgalē. Latvju kultūras kr.

Seņsenejūs laikūs vīnā kēnestī dzeivuoja princis. Nu prinča kēnestes aiz trejdeviņom vaļstem dzeivūja ļūti skaista princese. Princis beja ļti drūss un tuopēc laidjās pasaulē meklēt skaistuos princeses. Ceļā viņš pījuoja pi kristceļim. Šimūs kristŗeļūs ceļi izaškeiŗa uz trejom pusem un kotra ceļa suokumā atsaroda stulps ar uzrokstim. Uz pyrmuo stulpa beja uzroksts: "Kas brauks pa šū ceļu, tys tiks aplaupīts."
Uz utruo stulpa beja uzrokstīts: "Kas brauks pa šū ceļu, tam zyrgu vylks apēss."
Un uz trešuo stulpa beja uzrakstīts: "Kas brauks pa šū ceļu, tys tiks nūnuovēts."
Princis izvēlējās juot pa vidējū ceļu, kur zyrgu vylks ēss. Natuoli viņš pajuoja un te - kur bejs, kur nā - aizguoja prīkša vylks. Princis pret vylku napacēla ni rūku, bet atļuovja tam reikuotīs ap zyrgu, kai pateik. Kad zyrgu beja apēdis, vylks aizskrēja prūjom. Princis palyka ļūti skumīgs, tuopēc ka kuojom nikur tuoļi navarēja tikt. Bet natuoļi princis paguoja un viņam otkon tys pats vylks aizguoja prīkšā un vaicuoja : "Kuopēc tu, labais cylvāks, esi taids nūskumīgs?"
"Kai man nabyut ņūskumīgam?" atbiļdēja princis. "Tu apēdi ēdi munu zyrgu un tagad es kuojom tuoļi navaru tikt."
"Par tovu lobū izzaturēšanu pret mani," atsacēja vylks, "es varu tev pakolpuot. Tagad sēstīs maņ mugurā un kur tik sacīsi skrīt, tur es tevi aizvesšu."
Princis sāduos vylkam mugurā un pavēlēja viņu aizvest par trejdeviņom kēnestem uz skaistū princesi. Princis napaspēja daudz padūmuot par skaistuļi, kad vylks jau apstuoja pi princeses piļs vuortim. Princis tyuliņ īgouja pilī pi skaistuos princeses. Daudz kū viņi sovā storpā beja runuojuši un tagad princis vadynuoja princesi braukt leidza. Bet princese atsacēja: "Jo tu man dabuosi taidu putnu, kuram byutu vīna spolva zalta ūtrā sudobra, tad es tev leidza braukšu un byušu par tovu sīvu!"
Princis izguoja nu pils ļūti skumīgs. Vylks īraudzēja princi taidu nūskumušu un jautuoja: "Kas ir nūticis, vai princese naguoja leidza?"
Princis vylkam vysu izstuostīja par princeses pīprasējumim Tad vylks sacīja uz princi: "Nabādoj, vys byus labi. Sēstīs maņ mugurā un es tevi aizvesšu uz tū breinīgū putnu bet verīs, putnu vīn pajem, būrītī atstuoj turpat, cytaidi tevi nūkers."
Kad princis beja nūvasts pi muojas, kurā atsarada skaistais putns, viņš, iguoja tuo dabuot. Princis redzēja, ka skaists putns, bet būrīts vēl skaistuoks. "Kū darēt?" dūmuoja princis. Golugolā gribēja jemt putnu un būrīti, bet te nūtyka kautkas sovaids. Kai tik pīlyka princis rūkas pi būrīša tyuliņ vyss pasauļs sasakustējuos kai viļņūs. Suņi suoka rīt, ļaudis klīgt, un bungas sist. Princi sajēmja un pīprasēja, lai viņš dabuotu skaistuo princesi, tikai tad tikšūt atdūts skaistajs putns un būrīts. Princis sāduos otkon vylkam mugurā un aizjuoja atpakaļ uz skaistū princesi. Princis sovai princesei izstuostēja vysu par tū putnu un suoka lyugt princesi, lai viņu paklausūte, lai juojūte viņam leidza. Princesei prinča tyka žāl un tuopēc ar paklausēja. Kad princis un princese beja nūjuojuši leidz tai vītai, kur atsaroda skaistais putns, princese apsametja par naradzamu īguoja pi putna ustobā, tū vīgliņam pajēmja un iznesja, tai ka nikas ni redzēja, ni dzierdēja un, sādušīs vylkam mugurā, aizjuoja uz prinča kēnesti, apsaprecēja un dzeivuoja laimīgi. Bet skaistuo putna un būrīša viņi navarēja atsavērt nikod. Jo nabyutu bejis viņim skaistuo putna, navarātu sagaidēt ni reita, ni vokora.