Zelta putns.

9. A. 550. Jānis Sproģis Stukmaniešos, Brīvzemnieka kr. "Sborņik" 211 (218). LP. VI, 935 (139, 1).

Dzīvojs tēvs. Tam bijuši trīs dēli: divi gudri un trešais glups. Tēvam bijis dārzs. Dārzā bijumu daudz visādu augļu koku bet dārza vidū stāvējusi ābele ar zelta āboliem. Uz reizes tēvs nomans: no šās ābeles virsaunes - Dievs zin kur sākot zust ikkatru nakti pa vienam zelta ābolam. Ka saskaits rītā zelta ābolus, skat: viena neesot. Sadomājis tas: to dars zaglis pa naktim.
Ataicinājis tas pirmo, savu vacāko, gudro dēlu un saks uz tā: "Iet dārzā vaktēt, varbūt tu zagli novaktēšis."
Labi. Vecākais dēls paklausījies sava tēva. Ka tikko atnācs vakars, tas aizgājs uz dārzu un nosēdies atastu no zelta ābeles, zam prostas ābeles. Vaktējs tas, vaktējs - vispēdīgi aizmidz's līdz rītam.
Rītā atnāks tēvs, skaits zelta ābolus - viena trūkstot.
Prass dēlu: "Vot ess vakteijs naktī?"
Tas atbild: jā, šis labi ess vaktējs, bet nekā neess redzējs. Nekot darīt!
Atnākot otra nakts; tēvs aicins savu otru gudro dēlu un sūts to vaktēt zelta ābeli. I šis dēls paklausījies tēva. Ka tikko atnācs vakars, tas aizgājis uz dārzu, nosēdies tāpat atastu no zelta ābeles, zam prostas ābeles. Vaktējs, vaktējs - aizmidz's un tāpat nogulējs līdz rītam.
Rītā atkal atnāks tēvs, skaits zelta ābolus: viena neesot, ka neesot. Vaicājs dēlu: "Voi labi tu ess vaktējs?"
Visu nakti - saks šis - vaktējs, bet nekā neredzējs.
Kas par brīnumu? - padomājs tēvs - kas un kādā vīzē vars zagt šā zelta ābolus?
Bet raug, atnāks pie tēva tā jaunākais dēfis, glupais, un saks: tēt, dot, šis ar pavaktēšis vienu nakti to zelta ābeli.
Bet tēvs atbild: "Kur tev, glupajam, novaktēt? Tavi vecākie, gudrie brāļi esot vaktējuši um nenovaktējuši - kurt tev noķert tādu zagli?"
Bet glupais stāvs uz sava: "Paļaut, tēt, un paļaut!"
"Nu, iet!" saka tam vispēdīgi tēvs.
Atnācs vakars, glupais eims uz dārzu un kāps taisni zelta ābelē. Uzkāps un nosēdies pašā virsaunē. No turienes tas redzs visu, bet viņa neviens. Tā seds tas un gaids, kas būšot.
Uz reizes ap pušnakti, tas dzirds: skrien putns. Skaties: skriens taisni uz zelta ābeli, nolaidies, norāvs vienu zelta ābolu un taisījies aizskriet; bet vaktnieks tai pašā reizē, klusītēm izstiepdams roku, tvērs pēc putna, bet taču tā nenoturējs: putns bijs stiprs un izrāvies - palikusi tam rokā tikai viena spalva.
Rītā vaktnieks nokāps no zelta ābeles, aizgājs pie tēva ar spalvu un izstāstījs: tā un tā - vaktējs šis; ap pušnakti atskrējs putns un norāvs vienu ābolu; paša putna šis nenoķērs, bet, skat, izrāvs tam vienu spalvu. Bet tā spalva esot tik skaista, ka otŗas tādas, laikam, neesot pasaulē.
Tēvam varen iegribējies dabūt rokā i pašu putnu. Tas aicins pie sevis visus savus trīs dēlus, divus gudros un trešo glupo, un saks uz tiem: šis atdošis tam no jums pirmdzimtības tiesu, kas par gadskārtu atnesīšis šim to putnu, kam piederot šī skaistā spalva.
Brāļi to pašu brīd sataisījušies un atstājuši no sava tēva mājas. Aizgājuši līdz tuvainam krogam.
No šā kroga šķīrušies trīs ceļi uz dažādām pusēm. Še brāļi noturējuši tādu norunu: par gadu tie visi atkal te sapulcēšoties; kas atnākšot agrāk, tam sagaidīt citus.
Tā norunājušies un aizgājuši katrs savu ceļu.
Glupais ar aizgājis savu ceļu. Gājs, gājs - iegribējies ēst. Nosēdies tas mežmalā brokastīs. Turs brokasts - daskrienot pie tā lapsa un sakot: dod šai ar paēst, šī iešot ar tevi, būšot tev ģeldīga.
"Labi!" saks glupais un pabaŗojs lapsu. Noturējuši tie abi brokastis un eimoši tālāk kopā pa vienu ceļu. Gājuši, gājuši līdz pusdienai. Glupais nosēdies pusdienā. Turot tie ar lapsu pusdienu - daskriens zaķis un. saks glupam: dot šam ar paēst, šis iešis ar tevi, būšot tev ģeldīgs. Labi. Glupais paņēms i zaķi, pabaŗojs to.
Noturējuši pusdienu un visi trīs aizgājuši tālāk. Gājuši, gājuši līdz pusvakaram. Nosēdušies mežmalā launagā. Turot tie launagu - daskriens vilks un saks glupam: dod šam ar paēst, šis iešis ar tevi un būšis tev ģeldīgs. Labi. Glupais paņēmis i vilku, pabaŗojis to.
Noturējuši launagu, atpūtušies, cēlušies un aizgājuši tālāk. Gājuši, gājuši līdz vakaram. nosēdušies visi četri vakariņās. Turot vakariņas - danācs lācs un saks glupam: dot i šam paēst, šis iešis ar tevi, būšis tev par padoma devēju un palīgu.
Glupais paņēmis i lāci un to pabaŗojs.
Noturējuši visi kopā vakariņas, glupais jau gribējs turpat likties gulēt, bet lācs saks: ne, nederot gulēt, neesot laika, vajagot steigties.
Glupais paklausījies lāča, cēlušie visi kājās un devušies tālāk. Bet lācs saks uz glupo: tā lēni ejot - sēsties šam mugurā. Glupais sēds lāčam mugurā un tie aši devušies uz priekšu.
Skrējuši, skrējuši un drīzumā laikā daskrējuši līdz vienai ķēniņa pilei. Tur lācs nolaids savu saimnieku un izmācījs to: tev saks iet pilē pa tādiem un tādiem vārtiem, pa tādām un tādām ielām un - pēc - caur tādiem un tādiem kambariem; tad tu vispēdīgi ieiešis vienā savādā kambarē, tur tu ieraudzīšis būrītē to skaisto putnu, kas tev esot vajadzīgs. Tur gan stāvot vaktnieki, bet tagad esot aizmiguši. Paņemt tev droši putnu no būrīša, bet būrīša paša neaizkart, citādi būšot slikti: tu iztraucēšis vaktnieks - tie tevi saķeršot.
Labi. Glupais aizgājs uz pili, izgājs cauri daudz vārtu, ielu un kambaŗu, un iegājs vispēdīg nenzmanāms vienā savādā kambarē. Tur bijs putns, ko tas meklējs. Putns dziedājs brīnum cik jauki. Dagājs pie putna, gribējis to paņemt, bet tam žēl tics būrīša, kas par brīnumu ar bijs jauks. Un kurt šam likt - domājis tas - tādu skaistu putnu bez šā jaukā būrīša? - Nē - paņemšis i būrīti.
Bet tikko to paņēms, būrīts i noskanējies. Vaktnieki uzmodušies, saķēruši to un ielikuši līdz rītam cietumā.
Rītā noveduši pie ķēniņa, ķēniņš i prass glupo: "Kas tu tāds un no kurienes ess atnācs?"
Glupais ņēms un izstāstījs visu, kā esot: - tā un tā - saks - šā tēvam esot trīs dēli: divi gudri, bet trešais -šis - glups . Tēvam esot dārzs ar zelta ābeli. Tēvs sācs nomanīt, ka no tās zelta ābeles katru nakt zūdot pa vienam zelta ābolam. Tēvs tad sūtījs savus vacākos- gudros - dēlus vaktēt to zelta ābeli, bet nenieka nenovaktējuši. Vispēdīgi šis - glupais - esot novaktējs zagli, bet tā nevarējs noķert. Šis zaglis bijs tas putns, kam vēl izrāvs vienu spalvu. Bet tēvam varen esot iegribējies iemantot i pašu to putnu, kam tā skaistā spalva piederot. Tālabapēc izsūtījs savus dēlus putnu uzmeklēt. Šo putnu nu šis ess atrads tavā pilē un gribējs aiznest; bet kad ņēms putna jauko būrīti, tad tics paķrts.
Labi! - atbilds ķēniņš - šis tev - glupo - ar labu prātu atdošis to putnu ar visu to būrīti, ja tu šam dabūšis un atvedišis no tuvainās valstibas divus sunīšus, skaistāku par kuriem neesot visā pa saulē. To teics, ķēniņš atlaids glupo.
Eims nu glupais uz saviem ceļa biedriem, eims un gauži rauds. Atnācs, izstāstījs tas tiem visu.
Lācs, to dzirdējs, palics ļoti dusmīgs un stipri sabārs: par kot šā neess paklulsījies, par kot iekārojies paņemt to būrīti? Nu, saks, nekot darīt! Sēsties šam atkal mugurā!
Sēds atkal glupais lāčam mugurā un ātrumā tie noskrējuši līdz tuvākai otrai valstībai,
Tur lācs nolaids savu saimnieku pie pašiem ķēniņa pils vārtiem un nu atkal tam labi izstāstījs, ko un kā darīt. Iet, saks, uz pili, tur tu daiešis līdz divi sunīšiem; atraisīt tos no ķēdītēm un iet projām, nebīties - tie paši skriešot tev pakaļ. Bet skatīties neaizskart to sunīšu ķēdīšu; līdz ko tu tās aizkaršis, uzmodināšis vaktniekus - tie tevi saķeršot.
Aizgājs glupais uz pili, dagājs līdz sunīšiem, atraisījs tos un gribējs jau iet, bet paskatījes uz ķēdītēm - ķēdītes no tīra zelta tā i spīdot, vizēt vizot. Negriboties nu tam aiziet bez ķēdīšu. Griezies tas - ņems i ķēdītes. Bet tikko tās aizkārs, ķēdītes aizžvakstējušas. Tūdaļ uztrūkušies vaktnieki, saķēruši to un ielikuši līdz rītam cietumā.
Rītā noveduši to pie ķēniņa. Ķēniņš jautājs: "Kas tu tāds un no kuŗienes ess atnācs?"
Glupais atkal stāsts ķēniņam visu no gala, kā bijs.
Kēniņš izklausījs to un saks: labi! šis tev atdošis savus skaistos sunīšus ar visām zelta ķēdītēm, ja tu šam dabūšis no trešās valstības pašu daiļo kumeliņu pasaulē.
Eims nu glupais uz saviem ceļa biedriem, eims un gauži rauds. Atmācs, izstāstījs tiem visu, kā bijs. Biedri klausošies, izklausījs to i lācs un palicis ļoti dusmīgs, varen izbārs savu saimnieku, kādēļ šā neess paklausījs. Nu, saks, kot ar tevi darīt? Sēsties šam mugurā!
Sēdies glupais lāčam mugurā lielā ātrumā visi pieci aizskrējuši līdz trešai valstībai.
Tur lācis no jauna izmācījs savu saimnieku, kā darīt. Iet, saks uz pili - tur daiešis līdz ķēniņa staļļiem, tur stāvs tas visdaiļais kumeliņš; paņemt tev to kumeliņu, bet skatīties neaizkart tā iemavu, citādi būšot slikti.
Glupais aizgājs uz pili un tur iegājs līdz ķēniņa staļļiem, kur stāvējs visdaiļais kumeliņš. Vaktnieki visi bijuši aizminuši. Tas paņems kumeliņu; bet acs glupam sākušas degt un sirds kustēt, kad paskatījies uz kumeliņa iemaviem: tik skaisti tik jauki izrādījušies tie. Nevars tas noturēties, aizmirss i lāča pamācību, paņēms i iemavus; bet iemavi tūlīt aizžvadzējušies. Uztrūkušies vaktnieki, saķēruši to un ielikuši līdz rītam cietumā.
Rītā noveduši pie ķēniņa, ķēniņš jautajs: "Kas tu tāds un no kurienes ess?"
Glupais trešu lāgu izstāstījs visu, kas bijs no gala līdz galam. Ķēniņš izklausījs un saks: ar labu prātu šis tev atdošis savu visdaiļo kumeliņu, ja tu šam dabūšis no ceturtās valstības visskaistāko ķēniņa meitu pasaulē.
Glupais nu atkal eims uz saviem ceļa biedriem, eims un gauži rauds, pats par sevi domādams: kurt šam - glupam - izdarīt tādu grūtu darbu, dabūt pašu ķēniņa meitu?
Atnācs, stāsts visu saviem palīgiem, kā notics.
Lācs tagad par daudz sadusmojies un vareni bārs savu saimnieku: tu, saks, jau tiešām ess pats glupais, ne reizes negrib paklausīties šā padoma.
Pārrājs, pārbārs un vispēdīgi saks: nu ko't tā darīt? Sēsties atkal šam mugarā!
Sēdies tas atkal lāčam mugurā. Skrējuši, skrējuši visi pieci un zam vakara atskrējuši līdz ceturtai valstībai. Izmācījs atkal lācs savu saimninieku: iet, saks, tev pilē; tu drīz tikšis, kur tev vajagot. Tagad ķēniņa meita esot pilē viena vienīga: tēva un mātes neesot mājās. Bet kā prastu cilvēku viņa tevi nepieņemšot: iztaisīties tev par augstas dzimtas brūtgānu tad tā tevi pieņemšot un sākšot mielot, dzirdīt ar vīnu. Bet skatīties: vīnu dzert tā, ka viss tev bij teks gar muti azotē. Pati tā ķēniņa meita dzeršot vīnu, drīz apreibšot un turpat pie galda aizmigšot, tad tev ņemt to uz rokām un steigties projam.
Aizgājis glupais uz pili un atrads visu, tā kā lācs mācījs: paša ķēniņa un ķēniņienes nebijumu mājās, ķēniņa meita bijusi viena pati, glupais tūdaļ pataisījies par augstas dzimtas brūtgānu, ķēniņa meita to pieņemot. sēdinot pie sava galda un sākot mielot, dzirdīt ar vīnu. Bet cik biķeŗu tā arī nelējusi, visu tas laižs gar muti azotē; bet ķēniņa meita pati dzeŗot katru biķeri līdz dibinam. Tā ķēniņa meita dzērusi, dzērusi. kamēr noreibusi un turpat pie galda aizmigusi. Bet tad glupais tūlīt saņēms to uz rokām un aizsteidzies ar to no pils uz savim ceļa biedriem.
Sēdies te atkal tad lāčam mugurā un nu visi seši ātri skrienot atpakaļ.
Bet ķēniņš ap to laiku atgriezies uz mājām un, neatrazdams savas skaistās meitas tik rokām vien noplātījs, bet kas pagalam - pagalam. Meklējs, meklējs ķēniņš un rauds.
Un bēgļi pa to laiku skrienot. un skrienot, kamēr neatskrējuši līdz trešai valstībai. da visdiženam kumeliņam. Te nu glupam vajadzēs vest ķēniņa meitu un apmīt uz kumeliņu. Bet lācs saks: skaists un dails, tiesa, gan esot ķēniņa kumeliņš, bet nederot mīt uz to ķēniņa meitas. Tev, lapsiņ, pataisīties par ķēniņa meitu un iet ar glupo uz pili, palikt tur kumeliņa vietā, bet pēc notīkāt laiku, bēgt projam un dzīties šiem pakaļ.
Labi. Lapsa pataisījusies par visskaistāko ķēniņa meitu un ejot ar glupo uz pili.
Ķēniņš pieņēms ar lielu prieku šo ķēniņa meitu un atdevs Par to savu visdaiļāko kumeliņu.
Kā izgājs glupais ar kumeliņu uz saviem biedriem, tūdaļ tie devušies atpakaļ uz otru valstību, kur bijuši vissmukākie sunīši pasaulē. Bet pamests ķēniņš Paņēms skaisto ķēniņa meitu un aizgājis ar to uz dārzu. Staigājuši, staigājuši, bet lapsa viemumēr noskatoties, voi neesot kur laba cauruma, pa kuŗu bij varot no dārza izmukt. Uz reizes tā izšmaukusi no ķēniņa dārza un, ko vien kāju, stiepusi saviem biedriem pakaļ. Ķēniņš tik rokām vien noplātījs - redz, ka ess ļoti apmānīts.
Bet lapsa drīzumā laika panākusi savus biedrus. Nu visi kopā daskrējuši da otrai valstībai. Še esot jāatdot ķēniņam kumeliņš.
Bet lācs saks : par kot šiem atdot ķēniņam visdaiļāko kumeliņu par divi sunīšiem? Šis pats iešis par kumeliņu.
Tūliņ tas ptaisījies par visdiženāko kumeliņu pasaulē. Glupais paņēms un noveds to pie ķēniņa. Ķēniņš palics ļoti priecīgs - redz - būšot šam visdiženākais kumeliņš pasaulē. Atdods tas glupajam savus divus sunīšus ar visām zelta ķēdītēm.
Glupais aizeims ar sunīšiem uz saviem biedriem; bet ķēniņš pavēls ielikt kumeliņu stallē un lieks piebērt papilnam auzu. Kumeliņš ēds labi auzas. Bet citā rītā ķēniņam griboties paskatīties, kā dancojs šā jaunais kumeliņš. Pavēls to izlaist savā pagalmā. Un kast nu par lusti tam ķēniņam! Kumeliņš eims, ka zeme vien trīcot. Dancojs kumeliņš, dancojs, bet vienumēr tīkojs, kur bij labāk varot tikt ārā no pagalma. Redz - par dārzu tekot upīte un tā upīte iztekot caur dārza sienu. Uz reizes laidies lācs uz to upīti, lēcs tai vidū un peldu izgājs zam sienas. Ķēniņš tik rokām vien nomētājs, bet kumeliņš jau ess tāli.
Panācs lācs savus biedrus pie pirmās valstības.
Nu pirmam ķēniņam vajagot atdot divus vissmukākos sunīšus par skaisto putnu. Bet lācis saks: par ko šiem atdot sunīšus par putnu? - Vilks ar zaķi pataisīties jums par sunīšiem!
Un vilks ar zaķi pataisījušies par vissmukākiem sunīšiem pasaulē.
Aizgājs glupais ar šiem sunīšiem pie ķēniņa, ķēniņš ar prieku paņēms sunīšus un atdevs tam sava skaisto putnu ar visu būŗīti. Glupais aizgājs ar putnu uz saviem biedriem un visi atkal devušies uz priekšu, atpakaļ mājās.
Bet ķēniņš tūlīt pavēls sunīšus pabaŗot. Pametumu tiem gaļu. Vilks uz reiz ķērs un aprijs viens pats visu gaļu, bet zaķis tās neaizkārs. Ķēniņam nu iegribējies paskatīties, kā šā jaunie sunīši iešot medībā. Tūlīt viņš pavēls ielaist tos savā dārzā. Un luste tam esot skatīties: eimoši sunīši pa dārzu, ka pīšļi vien ejot gaisos. Sacēluši tie kājās visus putnus un zvērus. Ķēniņš nevars nopriecāties, ka viņam nu tādi mācīti medības suņi, kādu neesot nevienam citam ķēniņam.
Bet mācītie sunīši skraidoši, skraidoši - noskatoši, voi neesot kur sienā laba cauruma. Uz reizes tādu caurumu bijuši noskatījuši un mukuši pa to ārā no dārza, un tik projām uz saviem biedriem. Ķēniņš, to ieraudzīdams, tik rokam vien noplātījs, bet no viņa sunīšiem i sliede jau pazudusi.
Vilks ar zaķi panākuši savus biedrus un nu visi kopā: ar visskaisto ķēniņa meitu, ar visdaiļāko kumeliņu, ar vissmukākiem sunīšiem un ar paskaisto putnu griezušies atpakaļ uz tēvu zemi.
Bet līdz ko tie dagājuši da tai vietai, kur glupam piestājies lācs, pēdīgais atstājies un, atvadīdamies, devs glupam šādu padomu: kad tu daiešis līdz šķirsceļiem, pie kroga, kur ess atstājies no brāļiem - skatīties: negaidīt tur savu brāļu, bet iet tiešām uz savu tēvu, citādi tev vārot ļaunums notikt.
Labi. Šķīries glupais ar lāci un gājs tāļāk.
Atšķīrušies pēc tam arī vilks ar zaķi un vispēdīgi lapsa, katrs tai vietā; kur bijs piestājies.
Dagājs glupais da tam krogam, no kurienes aizejot trīs ceļi un kur tas šķīries ar saviem brāļiem. Priecīgs tas nu domājs: cik laimīgs ess atgriezies atpakaļ, kādu labumu ess mantojs, būšot varen priecīgi i brāļi, kad ieraudzīšot, ko šis, glupais, ess izdarījs. Un vārdu vajagot turēt: te norunātā vietā cits citu sagaidīt.
Sprieds viņš tā savā prātā un pavisam piemmirss, ko draugs lācs bijis pamācijs: negaidīt brāļu.
Un tā nu atnākot i brā[i, bet ļoti bēdīgi, noskumuši, ar tukšām rokām.
Bet uz reizes tie redzot, ess iemantojs jaunākais brāls, glupais. Skaudība un dusmas tos pārņēmušas. Beidzot tiem prātā iekritušas nelabas, jaunas domas.
Eimot nu visi trīs brāļi kopā uz savu tēvu. Bet ceļā trāpoties upīte ar tiltu. Vecākie brāļi sagrābuši jaunāko, ņēmuši, nokāvuši to un pagrūduši zam tilta. Paši tad paņēmuši visu nokautā brāļa labu un aizgājuši pie tēva, rādīdami, ko esot iemantojuši.
Tēvs priecīgs par visu, ko vecākie dēli atveduši, tomēr prass tas: kurt ess palics šā jaunākais dēls, glupais? Šie atbildot: visi reizē esot šķīrušies pie tuvina kroga, katrs aizgājs savu ceļu, šie nezinoši, kālabapēc tas vēl neess atgriezies. Voi nebūšot notikusi kāda nelaime? Kas arī zinot, voi nebūšis saplosījs to briesmīgs zvērs, voi slepkavi nokāvuši?
Tēvs palicis visai noskums un bēdīgs: žēl tam tics sava jaunākā dēla - kas par to, ka par glupo bijs iedēvēts.
Bet ķēniņa meita, kumeliņš, sunīši un putns, līdz ko viņu saiminieks un kungs tics nokauts, palikuši ļoti bēdīgi un noskumuši: nei tie ēdot, nei dzerot.
Sākuši vecākie brāļi baiļoties, voi nebūšot tiem piekritusi kāda slimība, un tādēļ veduši visādus dakteŗus. Bet nekādas zāles nepalīdzejušas: nekas nevarejs tos iepriecināt.
Bet lācs, dabūjs zināt, ka vecākie brāļi nokavuši glupo un noslēpuši to zam tilta, saaicinājs tūdaļ visus ceļa biedrus: vilku, zaķi, lapsu, un izstāstījs tiem par bijušā saiminieka nelaimi.
Un saks nu lācs uz zaķa: redz - šie izvilkšoši nokauto no tilta apakšas, bet tev labi nomazgāt no viņa asinis un labi pielīdzināt nocirsto galvu pie rumpja; tā ka bija izskaties kā dzīvs cilvēks. Labi.
Pēc tam viņš saks uz visiem: vilku, lapsu, zaķi, netālu no šejienes atrodies avots ar dzīvu ūdeni; bet to avotu dien un nakt vaktējošie milzeņi, tie neviena pie tā nepielaižot. Bet šie iešot četros uz to avotu un šis sviedīšis ar ķūzi tiem milzeņiem, tos satraucēšis un tad ātri pats kritīšot tiem virsū un sākšis ar tiem lauzties un tos mētāt; tad, skatīties jums pa starpām klupt pie avota, pieraut pa pilnai mutei dzīvā ūdens un skriet projām: Un šis pats ar pagūšis pieķert muti tā ūdens un skriešis jums pakaļ.
Tie nu gājuši un tiešām ieraudzījuši dzīvā ūdens avotu; bet tam avotam stāv apkārt milzeņi par vaktniekiem un nelaižot neviena klāt.
Laids tiem lācs ar ķūzi, tūliņ tie satrūkušies. Un nu lācs krits ātri virsū: sācs ar tiem lauzties un tos mētāt. Pa šo laiku vilks, lapsa, zaķis krituši pie avota un pierāvuši katrs pa pilnai mutei dzīvā ūdens; 1ācs arī paguvs pierābt pilnu muti dzīvā ūdens un meties šiem pakaļ.
Visi četri aizskrējuši uz nokauto. Še lācs licis atnesto ūdeni laist uz nocirstas vainas.
Zaķis laidis savu ūdeni - nocirstā galva kā būt pieaugusi: lapsa laidusi savu - glupā miesa kā būt nodrebējusi; vilks laids savu - glupais pacēlies sēdu; lācs vispēdīgi laids savu ūdeni -glupais piecēlies dzīvs un tīri vesels.
Pēc šim lācs aizsūtījs pēc rīkstēm un lics labi iepērt savu bijušo, tagad atdzīvinātu saimnieku, par ko šā padoma neess paklausījies, gaidīdams savu brāļu un negājs taisni uz savu tēvu.
Nu, un tad lācs atkal no jauna izmācījis glupo: tavu labu, saks, tavi brāli esot izdevuši tēvam par savu; bet tavi draugi: ķēniņa meita, kumeliņš, sunīši un putns bez tevis vienmēr esot noskumuši: nei ēdot, nei dzeŗot.
Tavi brāļi, bīdamies, voi nebūšot tiem pieķritusi kāda slimība, meklējot un vedot pie tiem visādus dakterus, bet nekas tiem nevarot palīdzēt. Tev iet pilsētā, nopirkt sev karieti ar pāri zirgiem un karietes pakaļā uzlikt šādu virsrakstu: "Dakters, kas dziedina no vasādām slimībām!'` un tādā vīzē braukt pa pilsētu.
Tavi vecākie brāļi tevi ievērošot un aicināšot dziedināt tavus draugus, jo brāļi tevi nepazīšot, bet tavi draugi gan pazīšot: līdz ko tu pie tiem ieiešis, tie, tevi uzskatīdami, tūdaļ palikšot ļoti priecīgi. Tad tēvs tevi jautāšot: kādēļ tie esot palikuši tik priecīgi, tikko tevi ieraudzījuši. Tev atbildēt: laikam tāpēc, ka tie būšot atzinusi tevī savu īsteno saimnieku. Un pēc tam taisni visu izstāstīt, ko brāļi ar tevi esot padarījuši: nokāvuši tevi, tavu mantojumu izdevuši par savu - visu visu.
Glupais šoreizi labāk ievērojs lāča pamācību. Nopircs karieti ar pāri zirgu, brauc pa pilsētu, karietes pakaļā stāvot virsraksts: "Dakters, kas dziedins no vasādām slimībām."
Tūdaļ gudrie brāļi ievērojuši jauno dakteri un lūdzot paārstēt viņu vājiniekus. Dakters pieņēms ar labu prātu viņu uzlūgumu.
Bet tikko iegājis pie tiem vājiniekiem, tie tūdaļ pazinuši to un palikuši visai priecīgi: putns sācs dziedāt, sunīši smilkstēt, lēkāt, kumeliņš mins kājām un grudzins, bet ķēniņa meita priecīgi, laipnīgi uz to lūkojoties.
Visi, kas te stāvējuši, nevarējuši izprast, caur ko tas noticis. Bet tēvs prass tam jaunam dakteram: kādēļ ķēniņa meita un visi šie dzīvnieki esot palikuši tik priecīgi, līdz ko tevi ieraudzījuši?

Tas atbilds: laikam tas būšot no tam, ka tie esot atzinuši šimā savu īsteno saimnieku.
Un saks taisni tēvam glupais: tēt šis esot tavs jaunākais dēls, glupais! Viss, ko te redz, piederot šam, tas esot šā mantojums. Šā vecākie, gudrie brāļi, skaudības un jaunas sirds dēļ, esot šo nokāvuši un šā labu izdevuši par savu. Pēc tam tas izstāstīja tēvam visu, kas un kā noticis, no iesākuma līdz galam.
Bet tēvs vēl ne itin tam tics: redz, ka atnākuši glupā ceļa biedri: lācs ar vilku, lapsa un zaķis- un tie visi apstiprinājuši, kas viss esot patiesi, ko glupais stāstījs, tad tēvs apkamps savu jaunāko dēlu un to mīlins skūpsts. Pēc tam tēvs palicis briesmīgi bargs uz saviem vecākiem dēliem. Savā bardzībā tas pavēlējs tos iemest sārtā tin sadedzināt, bet jaunākam dēlam atdevis pirmdzimtības tiesu.
Nu glupais paņēms sev par sievu skaisto ķēniņa meitu.
I šis - pasakas stāstītājs - bijis uz tam priecīgām kāzām, medu ēds un vīnu dzērs; bet dancodams ietinies pakulās, pakulas iedzinumu lielā gabalā, no kuŗa izšavumu un atsviedumu šo līdz šai zemei, taisni paša mājās.
P i e z i m e. J. Rozentāls Priežumuižā 1879. gadā, Brivzemnieka kr. LP. VI, 966 (139, 9). Šinī variantā teikts, ka putniņu ņemot, muļķītis saķerts un nu viņam bijis jāapsolās ķēniņam tādu zobinu pārnest, kas uz viena cirtiena tūkstotis cilvēku notriec. Muļķītis aizgājis uz vilka pēc zobina, bet zobinu ņemdams domājis: "Kā tik asu zobinu var bez makstim ņemt," un ņēmis ar visām makstim. Tūdaļ pulksteņi zvanījuši un atkal šo saķēruši. Nu muļķītim bijis jāapsolās tādu zirgu pārvest, kas tūkstoš jūdzes pa stundu skrien. Vilks aiznesis pie zirga, šis ņēmis iemauktus un atkal saķēruši. Tagad bijis jāapsolās melnā jūrā velnam nozagt princesi. Vilks aiznesis pie melnās jūras un teicis tā: " Es palikšu par laivu, iekāp laivā un grozi manu asti, tad laiva peldēs uz priekšu un skanēs tāda mūzika, ka prieks būs klausīties. Iet jūras vidū brauks kuģis garām un uz kuģa būs trīs princeses; tās apstāsies kuģa malā jauko mūziku klausīties un tad tu pamanies to princesi, kas vidū, ierauj laivā!"
Atpakaļ jājot, muļķītis princesi, zirgu tāpat atdabūjis kā iepriekšējā pasakā; bet zobinu atdabūjis tā: tiklīdz ķēniņš paņēmis aso zobinu rokā, lai paraudzītu, vai asminam labi dzidra skaņa, tā vilks izrāvis zobinu no rokām un prom. Beigums līdzīgs iepriekšējam variantam. . L. P.