Zelta putns.

10. A. 550. Māturu Atis Grāvendālē. LP. VI, 964 (139,14).

Šis variants ir līdzīgs parastai pasakai, tikai tai vietā viņš izšķiŗas, kur vilks muļķīti nes
meitu zagt. Tai vietā teikts tā.
Un vilks nu nēsāja muļķīti ilgu laiku; beidzot aiznesa pie vienas pils un sacīja: "Ej tanī
pilī, tur tu atradīsi deviņas meitas un paŗ visām tikai vienu aci. Nozodz to aci un ātrāk neatdod, kamēr nepasaka, pa kuru ceļu skaistā ķēniņa meita meklējama."
Labi. Iegājis pīli, ieraudzījis deviņas meitas roku darbu strādājam un par visām meitām bija tikai viena acs. Muļķītis nozaga to aci. Nu meitas lūdzās, lai atdodot aci. Šis ne - lai pasakot, pa kuŗu ceļu skaistā ķēniņa meita sameklējama. Tad meitas izmācīja: "Ej tur, kur tā samestā zemju čupa, uzlec 12 reiz tai virsū, tad iznāks 12 vīri. Tos ņem līdz par ceļa rādītājiem."
"Labi, aizgājis, lecis 12 reiz un izdabūjis tos vīrus laukā. Vīri aizveda muļķīti pie lepnas pils vārtiem, bet tie neatdarījās. Tad muļķītis pavēlēja vīriem vārtus uzlauzt un ar varu iegāja pilī. Iegāja - ķēniņš vaicāja: "Ko tu meklē?"
"Nācu tavai skaistai meitai pakaļ."
''Ķēniņš atteica: "Jā, jā! Bet man ir brīnum tramīgs zirgs, ja tu to vari izjādīt, padzirdīt un tais smagos ratos iejūgt un izbraukt, tad meitu neliegšu."
Labi, jāraugot!
Un muļķis nu aizgāja pie saviem 12 vīriem izstāstīt tiem, ko ķēniņš licis darīt. Vīri atteica: "Tas zirgs nav par niekiem ne valdāms, ne jājams; bet nokal 8 āmurus, katru 3 podi smagumā, un kad tad kāp mugurā, sit ar tiem āmuriem trakulim pa ausu starpu, kamēr viņu apreibināsi kautcik- gan paliks rāmais."
Muļķis nokala āmurus, katru trīs podi smagumā, un lēca zirgam mugurā. Iesākumā zirgs aizskrēja pa gaisu viņam, jādomā: mākoņiem izskries cauri! Bet kad muļķītis ar smagiem āmuriem labi sameta pa ausu starpu, tad palika tik rāms, ka varēja izjādīt, padzirdīt, ratos iejūgt un izbraukt - ko vien tikai vēlējās.
Ķēniņš atdeva meitu. Muļķītis kāpa ar meitu vilkam atkal mugurā un jāja atpakaļ pie tā ķēniņa. kur zirgu bija zadzis. Bet muļķim nemaz netika skaisto ķēniņa meitu zirga labad ķēniņam atdot. Un par laimi vilks atkal izlīdzēja: tas metas pār galvu, palika par vēl skaistāku meitu, nekā šī ķēniņa meita, un tad iegāja pilī ar muļķīti reizē. Lai nu atdodot zirgu, te skaistā ķēniņa meita esot! Bet īstā ķēniņa meita bija palikusi ārpus vārtiem.
Muļķītis dabūja zirgu, izjāja pa vārtiem un steidzās ar ķēniņa meitu tālāk. Vēlāk vilks bija izsprucis un ieradās atkal pie muļķīša. Nu jāja uz to ķēniņu, kam tas zelta putns. Vilks atkal pārvēršas par skaistu zirgu, ko nu nodod ķēniņam par putnu. Muļķītis aiziet ar zelta putnu pie ķēniņa meitas ar skaisto zirgu. Drīzi arī vilks aizbēg no ķēniņa un panāk muļķīti ar ķēniņa meitu. Pavadījis šos uz mājas ceļu, vilks atvadās un paliek mežā. Tālāk jājot, šie sastop muļķīša brāļus, kas nu uz šā laimi ir ļoti skaudīgi. Kad muļķītis, tālāk ceļojot, pa nakti aizmieg, brāļi to nogalina, aizjāj pie tēva un stāsta, ka viņi dabūjuši zelta putnu, skaisto zirgu un ķēniņa meitu. Bet vilks atrod nokauto muļķīti, atdzīvina to un šis nu atgriežas pie sava tēva. Skaudīgie brāļi nu dabū savu sodu, bet muļķītis apprecē ķēniņa meitu un dzīvo laimīgi.