Zelta putns.

11. A. 550. J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka kr. LP. VI, 956 (139, 8).

Muļķītis ar zobinu nocirtis zelta putnam, ābolu zaglim, trīs astes spalvas. Pasaulē ejot, tēvs iedevis abiem gudrajiem dēliem zirgus, bet muļķītim tikai naudu, lai iet tāpat kājām. Ceļā muļķītis atradis arāju ar līku, kumpu ķēvīti. Nopircis to pašu un steidzies brāļiem pakaļ. Bet brāļi no tādas ķēveles kaunējušies, negribējuši kopā jāt un tādēļ no muļķīša pavisam atšķīrušies.
Muļķītis nu viens pats iejājis mežā un saticis Vaŗavilku, kas ganījis lielu lielu zirgu baru. Vaŗavilks uzaicinājis muļķīti, lai atstājot līko ķēveli pie viņa zirgiem un kāpjot labāk viņam pašam mugurā, tad ātri ātri aiznesīšot pie zelta putniņa, kas dimanta krātiņā.
Labi. Un tā nu Varavilks viņu iznēsā papriekš pēc putniņa, tad pēc zelta zirga un beidzot pēc vienas meitas.
Bet tā meita esot bijusi ellē. Vaŗavilks izmāca: "Kad tu ieiesi ellē, tad atradīsi divpadsmit jaunas meitas guļam. Vienai no tām būs apsiets ap kreisās kājas mazā pirkstiņa iesarkans dzīpars. To meitu tu aizkar, sacīdams: "Celies, nāc, iesim tikai pielūko, ka tu neviena vārdiņa ellē nerunā, nedz smejies."
Muļķītis tā izdara. Nu viņš uz Varavilka jājis atpakaļ ar meitu un dabūjis zelta zirgu, tad putniņu un beidzot atkal atjājis līdz tai vietai, kur todien līko ķēveli atstājis pie zirgiem. Bet kas par brīnumiem! Viņa līkā ķēvele pa tām dienām biiusi nobaŗojusies, ka spīd vien - nemaz pazīt.
Beigums tāds pats, kā citos variantos. Tikai Varavilks, kad muļķīti nācis atdzīvināt, izņēmis krauklim bērnus, sacīdams: "Ja tu, krauklīti, man neatnesīsi dzīvības ūdeni, tad bērnus neatdošu." Krauklis atnesis un ar šo ūdeni viņš atdzīvinājis nokauto.