Zelta putns.

12. A. 550. Freimanis Āneniekos (Tetelmundē), A. Bīlenšteina kr. LP. VI, 964 (139, 13).

Vienam ķēniņam bijusi zelta ābele, kuŗai katru nakti viens ābols nozudis. Tad ķēniņa dēli ābeli sargājuši, bet muļķītis uzlīdis ābels galotnē un izrāvis zelta putnam spalvu kušķi. Tas tas zaglis bijis. Ķēniņš nu sūtījis dēlus putnu meklēt. Pie krustceļa viņi izšķīrušies. Vecākais aizgājis pa to ceļu, kur labi iet, otrs pa to, kur bads, bet muļķītis pa to, kur slepkavas gaidīšot. Ceļā muļķītim piestājies sirms vilks. Kadiķis vilkam bijis uzaudzis uz muguras un misiņa plātīte pierē ieaugusi. Šis apēdis muļķīša zirgu un teicis: ,;Kāp man mugurā! Es tavu zirgu apēdu, tādēļ aiznesīšu tur, kur zelta putns dabūjams."
( Muļķītis nu aizjāj pie sveša ķēniņa, grib ņemt zelta putnu, bet neklausa vilka padomam un tiek saņemts cieti. Ķēniņš gan viņu palaiž vaļā, ja šis apsolās pārvest otra ķēniņa skaisto zirgu. Šis arī apsolījies, bet ņemot notikusi tāda pati nelaime.)
Tas bijis trešā ķēniņa valstī no tā ķēniņa, kur zirgu gājis ņemt, un šis ķēniņš nospriedis muļķītim tādu sodu: "Ātrāki zirga nedabūsi, kamēr nepārvedīsi daiļo ķēniņa meitu man par līgavu!"
Tad vilks sacījis: "Paliec te meža malā, es ielaidīšos ķēniņa dārzā par mazu putniņu un lēkāšu ķēniņa meitai gar kājām. Viņa mani ķers un kā lieksies ķert, tā būs man mugurā un es par vilku atskriešu ar visu meitu pie tevis."
Tā noticis. Beigums līdzīgs citiem variantiem.
P i e z ī m e. Juris Urbulis uzrakstījis Mežotnē pasaku, kur teikts, ka muļķītis iesēdies zelta ābelē un koklējis, Te atskrien liels melns putns noŗauj zelta ābolu uu pŗom: bet muļķītis pakaļ, ko tik māk. Putns beidzot ieskrien sagruvušā pilī, muļķītis pakaļ. Tur pilī, tādā alā vēl bijis melns zirgs, daudz sudraba, zelta un vecs vecs vecītis. Muļķītis tūliņ tiecies putnu ņemt, bet zirgs tam uzklupis un gribējis vai ar kājām samīt. Muļķītis nu izcēlis dūri un krāvis zirgam tā pa galvu, ka melnais uz vietas palicis stāvot. Tagad ķēries atkal putnam klāt, bet nu vecītis sacījis: "Neaiztiec putnu? Es tev došu labāk sieciņu zelta un aicināšu pie sava galda paēst."
Labi, palicis mierā. Bet kamēr sācis ēst, muļķītis novilcis svārkus un apsedzis savu zelta sieciņu ar tiem pašiem lai tā nemirdzētu un lai citus neiekārdinātu.
Ēdis, ēdis - te par to laiku ieradies svešinieks un nozadzis šim to zelta sieciņu. Nu lobis svešajam pakaļ bet tas ievilinājis viņu akā. Bet kā viņš no akas izticis, to atstāstītājs neatminot vairs. L. P. (VI. 954; 139, 6).