Zelta putns.

13. A. 550. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā, Folkloras krātuvē.

Vienam tēvam bija trīs dēli: viens muļķis, divi gudri. Tēvam dārza auga ābele ar zelta āboliem, bet te sāka katru nakti pa vienam ābolam zust. Tēvs nu sūta dēlus vaktēt.
Pirmo nakti aiziet viens, nosēžas zem ābeles un vaktē, bet viņam uznāk miegs un aizmieg. Otru nakti iet otrs, bet šis arī apsēžas un aizmieg.
Trešo nakti ies muļķītis, ko sauca par Jānīti. Tas paņem virvi, uzkāpj ābelē, apsienas un sēž ar zobenu rokā. Paiet labs laiks, te saceļas liels vējš, ka tikko muļķīti nenorauj zemē. Vējš nostājas un nu nāk redzams, ka viens zelta putns pašreiz sniedzas pēc ābola. Muļķītis kā cērt ar zobenu, tā izcērt vienu spalvu. Nu putns aizlaižas, ābolu nenorāvis. Muļķītis nokāpj, paņem to spalvu un ienes savā kambarī, kas bija tumšs, bet tagad no tās spalvas viņa kambaris tik gaišs kā dienā.
Ienāk tēvs, apskatās un teic: "Jums, dēli, jāiet to putnu meklēt."
Abi gudrie brāļi paņem dūšīgus zirgus, bet muļķītis vecu kleperi. Nu jāj, piejāj pie krustceļa, kas šķiŗas uz visām pusēm. Viens brālis teicis: "Es jāšu pa labo roku, otrs pa kreiso, un tu, muļķīt, pa to vidējo. Bet pirma mēs šķiŗamies, iespraudīsim savus kabatas nažus šinī kruststabā."
Viņi iesprauž un teic: "Ja no mums kāds būs miris, tad nazis būs sarūsējis."
Tā katrs aizjāj pa savu ceļu. Te muļķītis jājot uz sava klepeŗa, piekūst un nosēžas apakš koka atdusēties. Kur gadījies, kur ne - pienāk vilks un sāk laizīties, kā vilkam griboties ēst. Muļķītis atbild: "Es tev nevaru dot, man vēl tik tālu ir jājāj."
Nu vilks ņem un izprasa, kur šis jājot. Muļķītis izstāsta, bet vilks atbild: "Tas nav tuvu, es zinu, tas ir ļoti tālu. Ja tu man atdod savu zirgu apēst, tad es tevi aiznesīšu."
Muļķītis atdod savu zirgu. Kad vilks bija saēdies, tad tas teica: "Nu, Jānīt, sēdies man mugurā un turies cieti."
Jānītis uzsēžas un nu vilks skrien kā pats nelabais, pieskrien pie mežmalas. Tad vilks teic: "Ej tur uz to muižu, tur būs tā meita, kas to putnu parādīs. Tur būs vēl vairāk meitu, kas visas būs plikas, bet tev nav brīv smieties."
Jānītis aiziet, bet kā attaisa durvis, tā viņš pasmejas. Nu viņu apcietina un teic: ,,Ja tu vari dot vienu skaistu zirgu, tad mēs tevi atlaidīsim."
Jānītis aiziet pie vilka un stāsta, kas par nelaimi. Vilks saka: ,,Es pārvērtīšos par zirgu un tu aizvedīsi mani, bet tik piesaki, lai atstāj mazu starpu durvīs vaļā."
Vilks pārvēršas par skaistu zirgu un Jānītis to aizved. Vilks tik vēl piesaka, lai durvis atstājot vaļa. Jānītis paņem meitu, aiziet uz mežmalu un gaida. Te atskrien vilks un saka: "Sēstat ātri man mugurā!"
Tad laiž projām uz putna ligzdu. Iejāj otrā muižā, iet pie dārza un ierauga putnu ar visu ligzdu. Tas putns ir skaists, bet tā ligzda vēl skaistāka. Viņš ieiet un nozog to putnu ar visu ligzdu.
Nu viņi sēžas visi vilkam mugurā un jāj. Aizjāj pie krustceļa, bet brāļi vēl nav. Vilks atvadās no Jānīša un no meitas un ieskrien mežā. Jānītis ar savas līgavas noliekas atpūsties. Te brāļi arī piejāj, ierauga muļķīti ar zelta putnu, paņem un nokauj viņu, un pieteic meitai klusēt, citādi viņu arī nokaušot. Meita apņemas arī klusēt. Aizjāj mājā un nu tēvs priecīgi apsveic dēlus. Viņš jautā, vai muļķīti neesot redzējuši. Dēli atbild: "Tas jau laikam pagalam."
Vecākais dēls precē to meitu un tiek jau taisītas lielas kāzas. Bet pa to laiku vilks uziet jaunas smiltis, kā nupat būtu kas aprakts. Viņš pieliek degunu un ož - jā, līķa smaka. Viņš ņem atkaš un atron Jānīti nokautu. Ko nu darīt? Aizskrien uz lielceļu, noliekas kā beigts. Te gadās skriet vārnai ar vārnēnu. Vārna teic uz vārnēnu: "Nolaidies un izknāb vilkam acis."
Bet ko vārnēns nolaižas, te vilks to saķeŗ. Vārna lūdzas, lai laižot vaļā, bet viņš teic: "Ja atnesīsi tādas zāles, kas dzīvību iedod, tad palaidīšu."
Vārna aizskrien un atnes. Vilks nu palaiž vārnēnu. Tad viņš ņem un apsmērē mirušā miesas un tūliņ Jānītis paliek dzīvs. Vilks teic: "Steidzies ātri uz māju. Šodien notiks tavam vecākam brālim kāzas."
Muļķītis steidzas, cik kājas nes. Brāļi, ieraudzījuši muļķīti nākam, dikti nobīstas; bet līgava priecīgi skrien tam pretim, apķeras ap kaklu un sauc:. "Mans mīļais glābējs."
Iet pie tēva un izstāsta visu patiesību. Tēvs padzen abus vecākos dēlus, un taisa muļķītim vēl lielākas kazas. Un tā viņi dzīvoja ļoti laimīgi.